Par attieksmi pret valodu

Visnotaļ  interesants, lai neteiktu vairāk, šķita tai pašā dienā laikrakstā  "Čas" publicētais, likuma grozījumu pamatotību slavinošais raksts. Tajā Igors Batoļins ne vien cenšas apgalvot, ka Latvijā tīšuprāt netiek publicēti dati par bezdarbnieku īpatsvaru, lai šķietami noslēptu diskrimināciju Latvijas darba tirgū, bet arī papildina rakstu ar dažādiem datiem par aizvien pieaugošo procentuālo nelatviešu bezdarbnieku skaitu. Ne pie viena no šiem datiem nav minēts to avots, turklāt tie pastāvīgi mainās. Tā, piemēram, raksta sākumā minēts, ka bezdarbnieku - nelatviešu ir par 26 - 32% vairāk nekā latviešu tautības bezdarbnieku, kamēr raksta beigās šis skaitlis jau kļuvis konkrēts - 30%. Tāpat nekur nav atklāti tādi svarīgi faktori kā darba zaudēšanas iemesli - kur ir pamats domāt, ka tie bijuši saistīti ar tautību un valodu? Nerodas pārliecība, ka krievu vai citu tautību cilvēki šajos krīzes apstākļos darbu būtu zaudējuši kādu citu iemeslu dēļ nekā latvieši. Publicētie dati, ja vispār patiesi, ir nepilnīgi un neskaidri.

Tomēr galvenais, kas šokē, attiecas uz latviešu valodas zināšanām un valodas lietojumu. Minētā raksta autors apgalvo, ka valstī organizētie bezdarbnieku pārkvalifikācijas kursi ir neefektīvi, jo - tā kā tie notiek latviešu valodā - liela daļa apmeklētāju kursus gandrīz nesaprotot. Jājautā - kā vispār ir iespējama tāda situācija, kad vēl pēc divdesmit neatkarības gadiem Latvijā atrodas cilvēki darbaspējas vecumā, kas nerunā valsts valodā? Kā ir iespējams, ka, lai pārkvalificētos un palielinātu savas iespējas un atrastu darbu, tie nevis uzlabo savas latviešu valodas zināšanas, bet gan pieprasa to organizēšanu citas valsts valodā? Vai autors vēlas atgriezties pie padomju laiku kārtības, kad, ja vien kādā sabiedrībā bija kaut viens krievs, kurš latviski neprata, - visiem nācās runāt krievu valodā? Jo latvieši bija spējīgi iemācīties krievu valodu, pat vienkārša darba strādnieki un veci cilvēki.

Batoļina aprakstītās situācijas pamatā var būt vien divi iemesli - vai nu latviešu valodu nezinošajiem ir kādas veselības problēmas, kuru dēļ viņi nav spējīgi apgūt jaunas zināšanas, tai skaitā latviešu valodu - un tādā gadījumā šiem cilvēkiem jānodrošina nepieciešamā sociālā aprūpe, nevis labojumi valsts Darba likumā; vai arī kārtējo reizi tiek pausta klaja necieņa un riebums pret Latviju, tās valodu un kultūru. Un tad gan valsts nevienam nav neko parādā.

Var tikai brīnīties, ka vēl ir tik daudz cilvēku, kuri par saziņas valodu Latvijā uzskata krievu, nevis latviešu valodu. Cilvēki, kuri uzskata, ka viņiem ir tiesības jebkurā vietā uzrunāt pārējos valsts iedzīvotājus krievu valodā un sagaidīt tajā arī atbildi. Kaut kas tāds ir neiedomājams jebkurā citā Eiropas demokrātijā. Pat Briselē, par spīti tam, ka Beļģijas oficiālās valodas ir gan franču, gan flāmu un vācu valodas, cilvēki viens otru vispirms uzrunā franciski - aiz cieņas pret faktu, ka Brisele atrodas franciski runājošajā Beļģijas reģionā. Francijā un Anglijā, tāpat arī Vācijā, kur imigrantu skaits sasniedz miljonus, neviens neuzdrošinās no valsts iestādēm, jebkādiem kursiem un darba devējiem pieprasīt komunikāciju valodā, kas nav oficiālā valsts valoda.

Nevar runāt par uz valodu un tautību balstītu diskrimināciju, kad "cietušie" pat atsakās runāt valsts valodā. Un diskusija par šādu tēmu, kas balstīta uz nepārliecinošiem faktiem, ir vienkārši lieka. Bet par attieksmi un faktoriem, kuri veicina necieņu pret mūsu valodu - citreiz. Jo tā ir reāla problēma.