Diez vai pat gana aktīvi Latvijas mākslas notikumu sekotāji spēs acumirklī atcerēties, ko un kā glezno Laima Puntule. Māksliniece, kura absolvēja Latvijas Mākslas akadēmiju 1990. gadā, kopš 2012. gada dzīvo Dānijā un pēdējos gados ir Latvijā sarīkojusi tikai dažas personālizstādes ārpus Rīgas. Attālumam tomēr ir zināma loma arī vismaz teorētiski vienotajā Eiropas kultūrtelpā. Laimas Puntules izstāde Melns. Zils. Sarkans. Piezīmes par esamību, kura galerijā Daugava Rīgā būs aplūkojama līdz 16. maijam, ir laba iespēja ieraudzīt kaut ko mazāk pazīstamu.
Savrupības elements
Laimas Puntules gleznas no pērnā gadsimta 90. gadiem un jaunā gadsimta sākuma tikušas saistītas ar meditatīvi romantisku abstrakcionismu un varētu būt "palikušas prātā kā tumšas, abstraktas, vieliskas un smagas jeb pilnas dažādā nozīmē" (Ieva Lejasmeijere, Vecās melnās gleznas, Diena, 2011. gada 6. aprīlis). Līdzās pastozu glezniecisko faktūru audzēšanai Laimu Puntuli saistīja arī zīmējums kā tumsnēji, blīvi štrihojumu mudžekļi, kuros dažkārt var samanīt kādu tēlu atblāzmas.
No vienas puses, mākslinieces rokrakstu var uztvert kā loģisku sastāvdaļu XX gadsimta beigu lokālās abstrakcijas uznācienā, ko izvērsuši Barbara Gaile, Ģirts Muižnieks, Anita Meldere, Laima Eglīte, Sandra Krastiņa, Dina Ābele, Māris Upzars un citi. No otras puses, Laimas Puntules mākslai piemīt zināms savrupības elements, viņas stilistikai nav tiešu paralēļu, un noteiktu introverti dramatisku toņkārtu šķietami pauž arī satumsinātais, bieži monohromizētais kolorīts.
Jaunajā izstādē var saskatīt kādreiz redzētu darbu atskaņas – glezniecisku faktūru slāņus (Rūsas sajūta 1, 2, 2026) un štrihojuma struktūras (8,3 gaismas minūšu attālumā, 2024; 1,2 triljoni tonnu, 2025). Vienlaikus gana daudz ir arī jaunu iezīmju, vispirms jau lielāka krāsainība spilgti sarkanos un zilos toņos. Izstādes anotācijā Ilze Gailīte-Holmberga piedāvā emocionāli telpisku atslēgu nosaukumā minētajām krāsām: melnā – klusums, zilā – distance, sarkanā – klātbūtne.
Darbi pārstāv posmu no 2018. gada līdz šodienai, tātad apmēram astoņus gadus. Līdzās tradicionālajiem kvadrātiem un taisnstūriem izceļas ovāli un ovālam tuvi, bet neregulāri formāti, kas atgādina, piemēram, mākoni vai sienā izplēstu caurumu. Attāli atbalsojot shaped canvas ("formēto audeklu") tradīciju, kas sakņojas pagājušā gadsimta 60. gadu amerikāņu minimālismā un "cietās malas" (hard edge) strāvojumā, Laimas Puntules darbi tomēr nerāda šai tendencei tipiskās viendabīgās virsmas, kas pārvērš audeklus pašpietiekami noslēgtos objektos. Vairākums gleznu satur vairāk vai mazāk izteiktas modulācijas – mākoņiem, lauzumiem vai notecējumiem līdzīgus "ornamentus". Vienam darbam ir arī formētajiem audekliem raksturīgais virsmas iegriezums (40 075,0 km, 2024), savukārt komentārs informē: "Ekvators – iedomāta līnija apkārt zemeslodei, līnijas garums 40 075,0 km."
Priekšmets vai atvērums?
Kas ir figūra, un kas – fons? Vai objekts ir atvērums virsmā, vai "peld" uz tās fona? Izstāde var raisīt šādus jautājumus no geštaltpsiholoģijas apcirkņiem. Viegli variētais sarkanais ovāls ar nosaukumu Sarkanais klusums (2026) atgādina kaut ko līdzīgu debesīm. Tajās, šķiet, izplēsti divi caurumi, no kuriem iztek melna matērija. Vai arī tie ir divi objekti, kas dreifē sarkanā izplatījumā? Mazliet līdzīgu ambivalenci redzam darbā Debesis ir zilas (2026), kurā uz zila fona šķietami karājas rozā mākonis, vismaz tā liek domāt objekta augšdaļa. Taču apakšdaļa uzstājīgi atgādina ieplēsumu zilajā substancē, aiz kuras vīd sārta pamatne. Svārstoties starp dažādiem lasījumiem, skatītājs var nonākt līdz fundamentālām atziņām – ka pirmais iespaids var maldināt, ka lietas nav tādas, kā izskatās, un pietuvoties patiesībai nav viegls uzdevums, ja vispār izpildāms. Šādās spēlēs ar uztveri jauši vai nejauši figurē paralēles pat ar sirreālista Renē Magrita vizuālajiem jociņiem, lai arī Laimas Puntules daudz abstraktākais stils var šķist gaismas gadu attālumā no Magrita mimētiskās detalizācijas
Gaisma un realitāte
Ar telpisku ilūziju efektiem piesaista arī četras gleznas, divām no tām nosaukumu veido pabeigšanas datuma skaitļu virkne, bet pārējās divas ir Bez nosaukuma. Zils. un Bez nosaukuma. Balts (abas 2018). Reālās dzīves paralēles šiem darbiem piedāvā caur logiem uz galerijas grīdas krītošās saules gaismas laukumi. Tiesa gan, pirmo priekšstatu par tumšu telpu, kurā ielauzušies gaismas četrstūri, autore mēdz nojaukt ar kādu sīku detaļu, kas neiederas telpiskajā loģikā, – tādu kā vāciņu caurumam sienā, kas tādējādi nevar būt grīda (30092023), vai slīpu gaismas lodziņu, kas kaut kā nesaskan ar šķietamo sienas plakni (17082023).
Datumi nav vienīgie skaitļi izstādes darbu nosaukumos; tajos figurē kilometri, gaismas minūtes, kilogrami un tonnas, tā ir sava veida spēlēšanās ar eksaktu vikipēdijas stila faktoloģiju, kurai pats darbs sniedz noteiktu vizuālo ekvivalentu vai vismaz pretendē uz to. Visumā abstraktajos darbos dažviet iemontēti gandrīz nemanāmi realitātes fragmentiņi. Tā maza, pasteļtoņos ieturēta Jūrmalas ainaviņa ir izgriezums pelēkā grafīta struktūrā ar draudīgi melnu formu, kas kā smagums karājas augšējā segmentā un šķietami grasās saspiest liedaga skatu. Darbam pievienots arī komentārs: "Jūrmalas 24,2 km garo liedagu veido smalkas, baltas kvarca smiltis." (24,2 km kvarca smilšu sapņi.) Savukārt diagonālu štrihu perspektīvistiska klājuma augšdaļā tikko saredzamas sagāzušās tilta konstrukcijas ar komentāru: "Tilts pār Lielupi Jūrmalā būvēts 1877. gadā. 1917. un 1944. gadā saspridzināts. Tilta garums – 303,6 m." (Starp 303,6 metriem.)
Baidos, nebaidos
Šādus lokālus motīvus ar zināmu dabas un vides aizsardzības piesitienu papildina lakoniskākie "baiļu tēmas" darbi, kas iztiek bez kādiem skaitļiem un faktiem. Bailes (2024) no formālā skatpunkta arī var pieskaitīt abstrakcijai, tomēr te labi atklājas noteiktu formu un krāsu asociatīvais potenciāls. Nekārtīgās režģveida formas augšdaļā sasaucas ar postījumu sekām, vidusdaļas melnsarkanais blīvējums atgādina gruzdošus gruvešus, sarkanais priekšplāns – vai nu asiņu upes, vai ugunsgrēka atblāzmu ūdenī.
Savukārt diptihā Es baidos. Es nebaidos (2018) par briesmām nekas tieši neliecina; šajā darbā valda nospiedoši pelēka gamma, tajā var samanīt nosacītu cilvēciņu, kurš vai nu bezspēcīgi guļ, vai arī apņēmīgi kaut kur dodas, tā tiek ilustrēta atšķirība starp baidīšanos un nebaidīšanos. Lai arī šis darbs tapis 2018. gadā, iemesli baidīties kopš tā laika ir vairojušies paātrinātā tempā – no nepiesātināmās impērijas monstra aiz austrumu robežas līdz jaunu finanšu krīžu aprisēm un mākslīgajam intelektam, kas draud teju visus atstāt bez darba. Taču, iespējams, nebaidīties tomēr ir labāk, par spīti visam.
Secināms, ka Laimas Puntules praktizētā abstrakcijas izzināšana, kas 90. gados bija atbrīvojošs un daudzsološs process, ir ieguvusi lielāku noenkurojumu realitātē. Ciktāl tā ir iekšēji motivēta, ciktāl zināmas konjunktūras virzīta attīstība, visbiežāk ir sarežģīti atbildēt. Darbu nosaukumus lasīt, protams, nav obligāti, tomēr to pievienojums rāda, ka gleznas nav gluži domātas tam, lai katrs tajās saskatītu kaut ko pilnībā savu.
Autorei ir bijis svarīgi norādīt zināmus pieturpunktus, kas vedina atcerēties par pasaules trauslumu un ievainojamību, arī ekoloģijas aspektā. Vienlaikus izstāde uzskatāmi balstās modernās mākslas pārinterpretācijā, sapludinot ģeometriskās un liriskās abstrakcijas mantojumu ar formēto audeklu eksperimentiem, kam pārklājas sirreālas telpiskas mīklainības plīvurs. "Šeit sajūta rodas pirms vārda, nozīme – pirms formulējuma. Darbi neizstāsta stāstu," apgalvo anotācija. Varbūt arī nevaram iztikt pavisam bez stāstiem, bet izstādi var uztvert kā mēģinājumu vismaz atteikties no pārlieku nodeldētiem stāstiem.
Laima Puntule
Izstāde Melns. Zils. Sarkans. Piezīmes par esamību
Galerijā Daugava līdz 16.V