Čelliste Kristīne Blaumane kopā ar altisti Santu Vižini, diriģentu Aivi Greteru un Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO) 30. aprīlī Rīgas Kongresu namā izspēlēs Migela de Servantesa varoņa dona Kihota neparastos un elpu aizraujošos piedzīvojumus, kurus Rihards Štrauss iekomponējis simfoniskajā poēmā Dons Kihots. Vēl koncertā skanēs Maijas Einfeldes, Antona Vēberna un Bendžamina Britena mūzika. Šajā sezonā Kristīne Blaumane ir LNSO rezidējošā soliste. Dzimtenē viņa ieradīsies no Lielbritānijas – viņa ir Londonas filharmonijas orķestra čellu grupas koncertmeistare. 28. jūnijā Kristīne Blaumane trio Palladio sastāvā spēlēs Pētera Vaska mūziku Mazajā Mežotnes pilī.
Pēdējais laiks jums ir bijis ļoti sarežģīts, jo nāca ar abu vecāku – ilggadējo Latvijas Nacionālās operas solistu – zaudējumu: 2024. gada pavasarī mūžībā devās tētis Andris Blaumanis, šā gada februārī arī mamma Lilija Greidāne.
Pēdējie seši gadi bija smagi. Abi mani vecāki ilgus gadus bija ļoti stipri un enerģiski, un man, atrodoties Londonā, bija sajūta, ka man Latvijā ir milzīgs balsts un viss ir kārtībā. Kad vecāki bija aizgājuši no Operas un jau bija pensijā, mamma turpināja strādāt Mūzikas akadēmijā, viņi abi par visu interesējās, gāja uz koncertiem un teātriem. Nav daudz dziedātāju, kurus interesē kas vairāk par opermūziku, bet manus vecākus ļoti interesēja teātris un simfoniskā mūzika. Viņi pirka un krāja skaņuplates, īpaši simfoniskās mūzikas ierakstus.
Kad sāku muzicēt kameransambļos, viņi sev atklāja arī kamermūziku un to, cik fantastiski skan kvarteti, kvinteti un seksteti. Viņi turpināja aktīvi sekot Latvijas kultūras dzīvei līdz brīdim, kad kovida laikā mamma saslima un viss sabruka. Mammai pēdējos gados tā bija vislielākā sāpe, viņai ļoti pietrūka mūzikas un koncertu.
Vienam no dzīvesbiedriem – spēka simbolam – saļimstot, arī otrs sāk zaudēt spēku. Divu gadu laikā es zaudēju gan tēti, gan mammu. Pēdējos sešus gadus es bieži braucu uz Latviju, lai viņiem palīdzētu. Kaut arī fiziski viņi vairs nebija stipri, morāli viņi joprojām man bija liels atbalsts. Tas bija emocionāli smags laiks, taču varu būt pateicīga par to, ka man tik daudzus gadus bija abi vecāki un tik ļoti atbalstoši. To nevajag uztvert kā pašsaprotamu, jo daudziem bērniem manā bērnības laikā tā nebija.
Reiz stāstījāt, ka arī jūsu čella skaņa nākusi no balss un vokālās mākslas.
Tas tā tiešām ir. Atceros balsis, kuras skanēja ierakstos mūsu mājās. Tas bija itāļu operas zelta laikmets ar Mirellu Freni, Renātu Skoto, Lučāno Pavaroti un Renato Bruzonu. Acīmredzot jau no bērnības man zemapziņā iesēdās ideālās skaņas kodols, kuram cenšos tuvoties visu mūžu. Mēs nekad to nesasniedzam, bet intuitīvi to meklējam. Mana izpratne par to, kā ir jāveido skaņa, ir nākusi no cilvēka balss, no vokālās mākslas. To var teikt arī par tehniskām niansēm, kuras tagad mācu studentiem, – mēs kopā meklējam perfekto līdzsvaru starp lociņa spiedienu un ātrumu, un tas ir tas pats, kas cilvēka elpa. Es pati vēlīnos tīņa gados mazliet mācījos dziedāt un dziedāju korī, jo gribēju piedalīties Dziesmu svētkos. Tas, kā veidoju skaņu, kad dziedāju, mani iedvesmo joprojām.
Vokālajā mākslā ir vārds, un arī vārdus un teikumus mēs runājam nevis monotoni, bet kādu vārdu izceļot, citam pārslīdot pāri un tiecoties uz teikuma kulmināciju. Kaut kur ir komats, pauze, punkts vai jautājoša intonācija. Par šādu, ļoti dzīvu sarunāšanos es piedomāju spēlējot, jo tas tieši attiecas uz mūzikas frāzējumu. Mūsu rīcībā nav vārdu, bet, lai mūzika būtu dzīva saruna, tajā šie vārdi ir jāieliek, iesaistot čellu.
Mani ir iedvesmojušas arī klavieres. Pianistam rokās ir visa partitūra, nevis tikai viena līnija. Instrumenta specifikas dēļ nav iespējams veidot garās legato melodijas, toties var spēlēties ar laiku un krāsām, tā mūziku padarot dzīvu un izteiksmīgu. Kad klausāmies citus instrumentus, atklājas daudz interesanta, ko varam izmantot, lai padarītu savu spēlēšanu dzīvu. Pats galvenais – lai mūzika būtu dzīva.
Vai jums pašai ir tuvs spāņu literatūras klasikas varonis dons Kihots, kura tēlu Rīgā drīz gaidāmajā koncertā uzbursiet mūzikā?
Man vienmēr ir prieks spēlēt šo Riharda Štrausa darbu, jo tas ir tik bezgalīgi krāsaini komponēts. Atveidojot donu Kihotu, čells ne tikai ierasti skaisti dzied, bet dara visu ko. Tas ne tikai sarunājas ar Sančo Pansu – altu –, bet arī kopā ar pārējiem čelliem "iebrūk" pļavā, lai cīnītos ar ienaidnieku, tur atskan aitu blējieni... Partitūrā ir liela krāsu bagātība – gan komiskā puse, gan ļoti aizkustinošā liriskā, gan bruņinieciskā. Ļoti atjautīgi ir veidota epizode, kurā donam Kihotam šķiet, ka viņš lido, bet kontrabasu garā nots tur viņu pie zemes, liekot saprast, ka īstenībā dons Kihots nekur nelido. Radīšanas laikā partitūra bija revolucionāra, komponistam pārmeta bezgaumību, un konservatīvajai publikai šķita, ka aitu blējieniem koncertzālē nav vietas. Man nepatīk visu laiku būt priekšplānā, būt vienīgajai solistei, bet patīk spēlēt dubultkoncertus un trīskāršos koncertus, kuros ar partneriem varu sadalīt skatuves starmešu gaismu. Tā bija mana vēlēšanās spēlēt šo simfonisko poēmu, jo man patīk darbi, kuros ir gan teātris, gan kamermūzika. Es sēdēšu uz podesta čella grupas priekšā, savukārt Santa Vižine – altu grupas priekšā. Brīžiem būsim daļa no mūsu instrumentu grupas, brīžiem būsim savu varoņu individuālā balss, kā Rihards Štrauss bija iecerējis. Svarīga ir arī solo vijole (Dulsineja) un pūtēji dažādos posmos (citi tēli). Pēc komponista ieceres čellists un altists ir grupas koncertmeistars, kuram ir izvērsta solo partija. Pat slavenajā solo kadencē solo čellu atbalsta tutti čelli ar dažādām replikām. Pirmo reizi šādi šo darbu spēlēju pirms dažiem gadiem ar Londonas filharmonijas orķestri un diriģentu Vladimiru Jurovski. Kad viņš to piedāvāja, sākumā biju skeptiska, jo biju pieradusi, ka čellists sēž pašā priekšā uz podesta, ļoti ilgi nespēlē un gaida savus solo posmus. Taču koncertā Londonā pārliecinājos, ka šādi ir vispareizāk spēlēt šo opusu. Ļoti gribēju tieši tādu modeli atkārtot Latvijā.
Būs interesanti uz vienas skatuves Rīgā redzēt divu ievērojamu Eiropas orķestru instrumentu grupu koncertmeistaru – latviešu mūziķu – saspēli.
Mēs ar Santu Vižini viena par otru zinājām, bet pirmo reizi satikāmies un beidzot personīgi iepazināmies Amsterdamā Čellu biennālē 2024. gada novembrī, kur biju uzaicināta gan spēlēt, gan strādāt konkursa žūrijā. Čellu biennāle Amsterdamā ir milzīgs pasākums, kurā piedalās visi Nīderlandes orķestri un, protams, arī Amsterdamas Karaliskais Concertgebouw orķestris, kurā spēlē Santa Vižine. Satikāmies un iepazināmies gaitenī. Zinu, ka arī Santa ir nesen atskaņojusi šo Riharda Štrausa darbu ar savu orķestri. Būs interesanti, jo nāksim katra ar savu pieredzi.
Ar Čellu biennāli jums ir īpašas attiecības?
Atceros, ka pirmo reizi šajā festivālā piedalījos, vēl būdama kamerorķestra Amsterdam Sinfonietta mūziķe. Amsterdamas Čellu biennāle ir katru otro gadu, un tajā notiek arī nacionālais konkurss, kurā var piedalīties gan Nīderlandes pilsoņi, gan visi, kuri tajā brīdī dzīvo vai mācās Nīderlandē. Divus gadus mani uzaicināja strādāt žūrijā, spēlēt solo ar orķestri un sniegt meistarklases. Tas man bija milzīgs gods, jo man līdzās sēdēja čella mūzikas korifeji. Bija interesanti vērot procesu, klausīties jaunos, talantīgos čellistus un iepazīties ar jaunu repertuāru. Iegūto pieredzi izmantoju arī Latvijā, kur rīkojam starptautisko Kārļa Davidova čellistu konkursu Kuldīgā.
Nekad neesmu bijusi liela sava instrumenta fanātiķe. Mani vairāk interesē mūzika, nevis čells vai klarnete. Taču Čellu biennāle ir ļoti interesanti izveidots festivāls, kurā katru dienu notiek četri koncerti dažādās koncertzālēs, kā arī meistarklases un izstādes, kurās instrumentu būves meistari ved rādīt savus jaunos čellus. Biennāles desmit dienas pārvēršas par aizraujošiem čella svētkiem. Šo laiku 2018. un 2024. gadā pavadīju tik iedvesmojošā atmosfērā, no kuras vēl šobrīd pakrūtē kņud.
Vai pati spēlējat īpašu čellu?
Manam čellam ir vairāk nekā simt gadu. To ir izgatavojis beļģu meistars Ilērs Dāršs 1910. gadā. Tā bija vesela meistaru dzimta, līdzīgi kā slaveno vēsturisko itāļu meistaru – Stradivāri un Gvadanjīni – dzimtas, tomēr, tāpat kā daudzi mūziķi, es par šo beļģu un franču skolas meistaru neko nebiju dzirdējusi. Reiz biju uzaicināta spēlēt Pasaules Miera orķestrī, kurā muzicēja dažādu orķestru koncertmeistari, arī mūsu vijolnieks Sandis Šteinbergs. Vienā no koncertiem man bija arī neliels solo. Pēc tam viens no vijolniekiem man jautāja: "Kas tas tev par čellu? Vai tas nav Ilēra Dārša instruments?" No pārsteiguma biju uz mutes: kā to pēc dzirdes iespējams noteikt?! Man nav šāda talanta tā uzreiz novērtēt instrumentu.
Varbūt šis vijolnieks bija no Beļģijas un tāpēc tik precīzi atpazina Dārša čella skaņu?
Nē, vijolnieks bija argentīnietis, koncertmeistars no Buenosairesas. Ir tādi fanātiķi, kuri ļoti par to interesējas, pēta un kuriem ir īpaša auss un acs momentā atpazīt instrumentu. Es tikai zinu, kas der un patīk man.
Kāpēc tieši šis čells jums der?
Gatavojoties iet prom no orķestra Amsterdam Sinfonietta, kurā spēlēju Nīderlandes Instrumentu fonda čellu, man vajadzēja meklēt jaunu čellu, lai nepaliktu bez instrumenta. Diezgan īsā laikā 2007. gadā atradu šo beļģu čellu, kurš man ne tikai patika, bet ko varēju arī atļauties nopirkt. Man to iedeva paspēlēt uz diviem mēnešiem, un man patika šī instrumenta skanējuma krāsas, kuras būtu interesanti attīstīt. Tagad šis čells ir mans turpinājums. Es to pazīstu un zinu, kā panākt vajadzīgo skaņu un likt instrumentam atvērties. Zinu, kā tas reaģē uz dažādiem laikapstākļiem un ka nevajag uztraukties, ja pēc lidojuma skaņa ir mazliet 'aizgājusi ciet". Šis instruments ir kļuvis par manu otro es. Esmu ievērojusi – ja esmu kādam ļāvusi to kādu laiku spēlēt, pēc tam ir sajūta, ka čella virstoņi ir uz brīdi aizvērušies ciet. It īpaši to jūt, ja tas ir bijis mūziķis ar pavisam citu spēles manieri. Koks ir dzīvs un reaģē uz vibrācijām. Nedomāju, ka tā ir paranoja, – tā ir smalka sava instrumenta jušana.
Kovida pandēmijas laikā Glaindbornas operas festivāls notika pļaviņā un Londonas filharmonijas orķestrim bija jāspēlē ārā. Tā kā otra čella, kuru spēlēt laukā, man nav, viens no kolēģiem iedeva savu rezerves instrumentu, kurš stāvējis nelietots. Izrādes notika apmēram mēnesi, un, kad atdevu čellu, kolēģis brīnījās, kas tam noticis, kā tas ir atvēries! Ir apbrīnojami, kā sen nocirsts koks turpina dzīvot.
Londonas Karaliskā mūzikas akadēmija lepojas ar izcilo vēsturisko mūzikas instrumentu kolekciju. Vai Londonas filharmonijas orķestrim savu instrumentu fonda nav?
Nē. Es apskaužu tās valstis un orķestrus, kuriem tāds fonds ir. Amsterdamas Concertgebouw orķestrim ir milzīga kolekcija, un, iegūstot tajā darbu, īpaši svarīgās pozīcijās orķestris piedāvā mūziķiem fantastiskus instrumentus. Tā ir liela privilēģija. Lielbritānijas orķestriem savu instrumentu nav, tāpēc paši kuļamies ar savām iespējām. Mūsu orķestrim ir tikai viena vijole, un to spēlē vijolniece. Tajā pašā laikā apziņa, ka instruments pieder tev, dod zināmu brīvību. Kad Amsterdamā spēlēju orķestra čellu, biju piesieta konkrētajai darbavietai un valstij. Nevaru no orķestra doties prom un spēlēt tikai kamermūziku, jo tad čells būtu jāatdod atpakaļ. Turklāt ārzemju koncertbraucienos instrumenti ir nepārtraukti jādeklarē.
Arī pats fonds jebkurā brīdī var izdomāt iedot instrumentu citam mūziķim. Ja instruments nav tavs, bažas zemapziņā ir visu laiku. Ar savu čellu jūtos brīva un varu ar to doties, kur gribu, arī atbraukt uz koncertu Latvijā. Taču es nekad nevarēšu atļauties iegādāties tādu čellu, kādi ir XVII un XVIII gadsimta itāļu meistaru instrumentu kolekcijās.
Pārlūkojot Londonas filharmonijas orķestra koncertu kalendāru, redzu, ka repertuārā ir arī krievu komponistu mūzika. Vai britu sabiedrība ar to ir mierā?
Lielbritānijā pašlaik Ukrainā notiekošā kara nosodījums neattiecas uz krievu mūziku. Ir noteikti skaņdarbi, kurus šodien nespēlēs, piemēram, Pētera Čaikovska uvertīru 1812. gads, bet attiecībā uz simfonijām, operām un baletiem, kuriem nav aizdomīga programmatiska konteksta, nostāja ir tāda – nejauksim klasiķu mūziku ar šodienas politiku. Man personīgi šāda nostāja ir tuva. Tāda tā ir arī maniem labākajiem draugiem, ukraiņu mūziķiem, kuri sen dzīvo Londonā. Pat viņu rīkotajos labdarības koncertos Ukrainas atbalstam mēdz skanēt krievu vēsturisko komponistu – Rahmaņinova, Stravinska, Šostakoviča un Prokofjeva – mūzika. Cita lieta, ka man personīgi ir drusciņ apnicis spēlēt Čaikovska simfonijas, jo tās ir kļuvušas par koncertu repertuāra jājamzirdziņu. Bet tas nav saistīts ar politisko nokrāsu. Man pietrūkst tā laika, kad mēs ar toreizējo Londonas filharmonijas orķestra galveno diriģentu Vladimiru Jurovski veidojām programmas ar aizmirstu komponistu skaņdarbiem.
Latvijā visu uztveram akūtāk un sāpīgāk, jo fiziski robežojamies ar Krieviju. Taču šeit, tāpat kā Lielbritānijā, dzīvo ļoti daudzi, kuri cieš no Ukrainā notiekošā kara, – gan Ukrainas bēgļi, gan Krievijas disidenti. Londonas koncertdzīvē Čaikovskis, Rahmaņinovs un Stravinskis ir dzirdami bieži, nemaz nerunājot par Šostakoviču un Prokofjevu, kuri ir daudz cietuši no padomju režīma un kuru mūzikā saklausām protestu pret padomju iekārtu un šausmām. Ir svarīgi saprast, ka mēs cīnāmies nevis pret tautību, bet pret režīmu, imperiālistiskām tendencēm un kara noziedzniekiem.
Anglija ir uzņēmusi ļoti daudz Krievijas politisko bēgļu, kuri dara visu, lai atbalstītu Ukrainu un nepārtraukti par to atgādina. Tas ir ļoti svarīgi, jo daļā Anglijas sabiedrības asā uztvere diemžēl ar laiku notrulinās, un cilvēki pierod, ka tur jau vienmēr ir karš.
Ar kādām sajūtām gaidāt Londonas filharmonijas nākamo galveno diriģentu – igauņu maestro Pāvo Jervi?
Ar vispriecīgākajām. Pāvo Jervi būs jau trešais galvenais diriģents, ar kuru strādāšu Londonas filharmonijas orķestrī. Oficiāli amatā viņš stāsies 2028./2029. gada sezonas sākumā. Līdz tam vēl strādāsim Edvarda Gārdnera vadībā, kuram noslēgsies septiņu gadu periods galvenā diriģenta postenī. Pirms tam četrpadsmit gadu galvenā diriģenta amatā bija Vladimirs Jurovskis. Ir mainījusies sistēma, kā mūsu orķestrī izvēlas galveno diriģentu. Orķestra mūziķi aktīvi iesaistījās šajā procesā, aizpildot speciālas formas, kurās sniedzam vērtējumu par katru viesdiriģentu. Vēl ir arī mākslinieciskā padome, kura sastāv no koncertmeistariem un kurā esmu arī es. Pēdējo vārdu tomēr saka orķestra mākslinieciskais vadītājs, bet viņam ir jāņem vērā visu mūsu viedokļi.
Pāvo Jervi ir viens no vispopulārākajiem viesdiriģentiem orķestra mūziķu vidū. Mums bija vienbalsīga vēlēšanās viņu redzēt par nākamo orķestra galveno diriģentu, bet līdz pašam galam nezinājām, vai un kad tas notiks, jo Pāvo Jervi ir arī Cīrihes orķestra Tonhalle galvenais diriģents un viņam ir saistības arī ar citiem kolektīviem. Galvenā diriģenta izvēle ir sarežģīts process, kurā nepietiek tikai ar mūsu un paša diriģenta vēlēšanos, bet ir svarīgi, ka orķestra vadība zina mūsu viedokli. Nesen mums bija koncerti ar Pāvo Jervi, un orķestra vadība ieradās uz mēģinājumu, diriģenta klātbūtnē paziņojot, ka ar viņu tikko ir noslēgts līgums. Bija pacilājoša sajūta, jo ķīmija ar Pāvo Jervi mums bijusi ļoti laba no paša sākuma. Viņš muzicē citā līmenī, īpaši attīstot orķestra kamermuzicēšanu, kurā visi ir dzīvi un atvērti. Pat turnejas koncerti, kuros atkārtojam vienu un to pašu programmu, nekad nav vienādi. Tas nav pašmērķis. Tas ir īsts māksliniecisks ceļš, dzīva elpa koncerta gaitā, un visi tajā iesaistās. Protams, Pāvo Jervi ir sava doma un arhitektūra, bet viņš uzaicina mūs muzicēt artistiski, ar izdomu. Tā ir visaugstākā pilotāža. Domāju, ka mūsu orķestrim ir ļoti gaiši un skaisti laiki priekšā.
Ko jūs domājat par Bostonas simfoniskā orķestra administrācijas pēkšņo lēmumu vairs neturpināt sadarbību ar tā galveno diriģentu Andri Nelsonu?
Es redzu, cik Amerika un tās sistēma ir tālu no Eiropas. Tā ir cita un man personiski lielākoties nepieņemama pasaule. Tas attiecas gan uz politiku, gan uz mākslu un kultūrpolitiku un to, kāda ir attieksme pret veselības aprūpi un likteņa pabērniem. Ir daudz jautājumu, kurp šī valsts virzās. Redzu, ka Bostonas simfoniskā orķestra mūziķi ir pauduši vienotu atbalstu Andrim Nelsonam, bet nesaprotu, cik liela vara ir orķestra administratīvajai padomei? Neviens nekad neticēs, ka lēmumam ir bijis māksliniecisks iemesls, bet ir tiešām traģiski, ka orķestra mūziķiem, kuri tik ļoti atbalsta Andri Nelsonu, nav nekāda spēka ko ietekmēt. Ir traģiski, ka valstī šādus orķestru pārvaldības modeļus pieņem un pieļauj.
Londonas filharmonijas orķestrī tagad spēlē vēl viena latviešu mūziķe. Jums ir, ar ko parunāties latviski!
Lokdauna laikā notika paaudžu maiņa un atvērās trīs vietas pirmajās vijolēs, uz kurām pieteicās daudz mūziķu. Viena no viņiem bija Lāsma Taimiņa, kura uzvarēja konkursā uz pirmās vijoles vietu Nr. 5. Viņa jau pirms tam spēlēja gan orķestra izglītības programmā Future First, gan kā papildspēks. Mums ar Lāsmu ir ko apspriest, jo abas jau sen dzīvojam ārpus Latvijas. Man ir prieks, ka varu savā orķestrī sarunāties četrās valodās – angliski, krieviski, latviski un itāliski. Tik daudznacionālā pilsētā kā Londona ir arī labāki citu tautu virtuvju restorāni nekā, piemēram, Vācijā. Žēl gan, ka nav latviešu restorāna.
LNSO
Rīgas Kongresu namā 30.IV plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 12–45