Tunisiešu režisore un scenāriste Kautera Ben Hania uzņem filmas, kurām nav laimīgu beigu. Tiem, kuri seko situācijai pasaulē – konkrētāk, Tuvajos Austrumos –, nav noslēpums, ar ko beigsies Kauteras Ben Hanias filma Hindas Radžabas balss/The Voice of Hind Rajab (2025), bet skatītājs tāpat cer, ka varbūt notiks brīnums. Taču Gazas kara apstākļos brīnumi nenotiek. No piektdienas, 24. aprīļa, Hindas Radžabas balss ir skatāma Latvijas kinoteātros. Tā ir satricinoša, šokējoša mūsdienu traģēdija, kura ir balstīta reālos notikumos.
Filmas pasaules pirmizrāde notika 2025. gada 3. septembrī Venēcijas kinofestivālā, kurā Hindas Radžabas balss ieguva otro svarīgāko godalgu – Lielo žūrijas balvu (galvenā balva Zelta lauva tika piešķirta Džima Džārmuša filmai Tēvs māte māsa brālis/Father Mother Sister Brother). Pēc pirmizrādes Hindas Radžabas balss radošā komanda tika apbalvota ar 23 minūšu stāvovācijām – visilgākajām Venēcijas kinofestivāla vēsturē. Publika aplaudēja un raudāja. Plašsaziņas līdzekļi vēsta, ka ovācijas varēja turpināties vēl ilgāk, taču kinozāle bija jāatbrīvo nākamās filmas seansam.
Filma Hindas Radžabas balss rekonstruē 2024. gada 29. janvāra notikumus – tajā dienā Gazas joslā tika nogalināta piecus gadus vecā palestīniešu meitene Hinda Radžaba. Viņu varēja glābt, bet tas neizdevās.
Filmā Hindas Radžabas balss ir izmantots reālais piecus gadus vecās palestīniešu meitenes Hindas Radžabas balss audioieraksts, kurā ir dzirdami viņas saucieni pēc palīdzības. Pati meitene filmā ir redzama tikai fotogrāfijās un ģimenes arhīva videofragmentos. Publicitātes foto
Neviens nav drošībā
Hinda Radžaba kopā ar savu tēvoci, viņa sievu un četriem viņu bērniem mēģina atstāt Gazas ziemeļu rajonu, kurā iebrukuši Izraēlas bruņotie spēki. Kad viņi cenšas aizbēgt no karadarbības zonas ar savu auto Kia Picanto, Izraēlas armijas vienība sāk šaut uz viņu automašīnu. Hindas māsīca Lajana no mašīnas veic steidzamu zvanu uz Palestīnas Sarkanā Pusmēness biedrību Rāmallā, lai paziņotu par notikušo apšaudi un Izraēlas tanka tuvošanos. Jauniete zvanu centra operatoram stāsta, ka visi auto esošie, izņemot viņu un Hindu, ir nogalināti. Pēc dažām sekundēm atkal atskan šāvieni, un Lajanas balss apklust. Hinda paliek vienīgais dzīvais cilvēks automašīnā. Sarkanā Pusmēness biedrības glābšanas operāciju koordinatori trīs stundas uztur saziņu ar Hindu, kura ir ieslodzīta auto, un šajā laikā mēģina saņemt atļauju no Izraēlas bruņotajiem spēkiem, lai nosūtītu mediķus uz notikuma vietu, lai glābtu ievainotās meitenes dzīvību.
Režisore Kautera Ben Hania Hindas Radžabas balsī savieno dokumentālā kino un spēlfilmas elementus – viņa izmanto reālo Hindas Radžabas balss audioierakstu. Tajā meitene lūdz nākt viņai palīgā un atbrīvot viņu no automašīnas, kurā viņa ir iesprostota ar sešu radinieku līķiem. Filmas skatītāji dzird meitenes balsi, ekrānā viņa ir redzama tikai fotogrāfijās un īsos ģimenes arhīva videofragmentos. Darbība risinās slēgtā vidē – Palestīnas Sarkanā Pusmēness biedrības zvanu centrā, kurā brīvprātīgie meklē veidu, kā nogādāt pie Hindas ātro palīdzību, un vienlaikus turpina telefonsarunu ar meiteni. Viņi noskaidro, ka tuvākā ātrās palīdzības automašīna ir tikai astoņu minūšu brauciena attālumā, taču, lai to nosūtītu pie Hindas, ir nepieciešams laikietilpīgs saskaņošanas process, kuru koordinē vairākas puses un kurā galavārds pieder Izraēlas armijai.
Sarkanā Pusmēness biedrības brīvprātīgos filmā atveido palestīniešu aktieri. Scenāriju Kautera Ben Hania rakstījusi, balstoties informācijā, ko viņa ieguvusi no šīs organizācijas darbiniekiem, kuri 2024. gada 29. janvārī mēģināja sniegt palīdzību Hindai Radžabai. Filmu noslēdz dokumentāli kadri, kuri uzņemti traģēdijas vietā 2024. gada februārī. Izraēlas armija nogalināja gan Hindu Radžabu, gan divus paramediķus, kuri devās pie viņas ar ātrās palīdzības automašīnu, kaut gan atļauja glābt meiteni tika saņemta un ceļam bija jābūt drošam. Hindas Radžabas, viņas radinieku un paramediķu mirstīgās atliekas tika atrastas divpadsmit dienu pēc viņu nogalināšanas.
Izpētes organizācijas Forensic Architecture izmeklēšana atklāja, ka uz Hindas Radžabas ģimenes automašīnu kopumā tika izšautas 335–355 lodes un ka Izraēlas tanka apkalpei bija skaidri redzami abi bērni (Hinda un viņas māsīca Lajana), kuri atradās transportlīdzeklī.
"Hindas Radžabas balsij nav vajadzīga mūsu aizstāvība. Šī filma nav viedoklis vai fantāzija – tā balstās patiesībā. Hindas stāsts nes visas tautas smagumu, tas nepieder tikai viņai. Hindas balss ir viena no 19 000 bērnu balsīm – tie ir bērni, kuri zaudējuši dzīvību Gazā pēdējos divos gados," pērn septembrī Venēcijas kinofestivālā teica aktrise Sadža Kilani, kura Hindas Radžabas balsī atveido Sarkanā Pusmēness biedrības darbinieci Ranu.
Pirms filmas Hindas Radžabas balss uzņemšanas režisore saņēma meitenes mātes atļauju veidot šo darbu.
Smagsvaru atbalsts
Filmas Hindas Radžabas balss režisore Kautera Ben Hania (no kreisās) un projekta izpildproducenti – aktieri Rūnija Mara un Vākīns Fīnikss – filmas pasaules pirmizrādē Venēcijas kinofestivālā 2025. gada 3. septembrī. Foto – Scanpix/ABACA
Šogad Hindas Radžabas balss tika nominēta Oskaram kategorijā Labākā starptautiskā filma, balvai to izvirzīja Tunisija. Filma ir Tunisijas un Francijas kopražojums. Savu atbalstu Hindas Radžabas balsij pauda kinoindustrijas smagsvari – režisori Džonatans Gleizers, Alfonso Kuarons, Spaiks Lī un Maikls Mūrs, kā arī aktieri Breds Pits, Vākīns Fīnikss un Rūnija Mara. Viņu vārdi ir minēti filmas izpildproducentu sarakstā.
Režisores Kauteras Ben Hanias karjerā šī ir jau trešā Oskara nominācija. Iepriekš ASV Kinoakadēmijas balvai tika izvirzītas viņas filmas Vīrietis, kurš pārdeva savu ādu/The Man Who Sold His Skin (2020; sižetu ir iedvesmojis beļģu laikmetīgā mākslinieka Vima Delvuā dzīvais mākslas darbs Tims un Roalda Dāla īsais stāsts Āda) un Četras meitas/Les Filles d'Olfa/Four Daughters (2023). Četras meitas ir dokumentālā kino un spēlfilmas hibrīds, tas ir stāsts par tunisiešu ģimeni – divas no četrām ģimenes meitām ir pievērsušās radikālajam islāmam un pievienojušās Islāma valsts kaujiniekiem Lībijā. Filmā piedalās gan reālie ģimenes locekļi, gan aktieri – visi kopā izspēlē dažādas ainas, lai mēģinātu apjēgt šo traģēdiju un tikt ar to galā, ja tas vispār ir iespējams.
Režisore Kautera Ben Hania intervijā KDi stāsta par savu darbu.
Jūsu divas pēdējās filmas – Četras meitas un Hindas Radžabas balss – skar ļoti smagas aktuālas tēmas. Kad sākat jaunu kinoprojektu, vai jūsu pieeja materiālam ir emocionāla vai profesionāli racionāla?
Kino ir māksla, kura balstās emocijās un nodod tās skatītājiem, tāpēc es vienmēr uzticos savām emocijām. Tās man palīdz pieņemt lēmumu uzņemt filmu. Tā bija gan ar Četrām meitām, gan ar Hindas Radžabas balsi. Kad pirmo reizi dzirdēju Hindas Radžabas balsi, tā mani iespaidoja tik spēcīgi un dziļi, ka es sapratu – man ir jādalās savās sajūtās ar skatītājiem. Filmas veidošana ir mēģinājums atgriezties pie šīs pirmās, sākotnējās emocijas. Procesā cenšos pieņemt visus radošos lēmumus tā, lai varētu nodot savas sajūtas publikai.
Hindas Radžabas traģiskais stāsts aizkustināja ne tikai mani, bet arī daudzus cilvēkus pasaulē, jo bērna balss, kura izmisīgi lūdz glābt viņa dzīvību, ir kaut kas tāds, no kā nevar atgūties, ko nevar izdzēst no atmiņas. Dzirdot šīs meitenes balsi, es biju dusmīga, un mani pārņēma skumjas. Es zināju, ka man kaut kas ir jādara. Šādā situācijā mēs jūtamies bezpalīdzīgi. Ko darīt ar šo bezpalīdzību? Vai tas ir kaut kas fatāls, ko mums vajadzētu pieņemt? Mēs uzņēmām šo filmu, lai nejustos bezpalīdzīgi, kā arī lai izceltu Hindas Radžabas balsi no sociālo tīklu vides, kurā tā ir nonākusi, un ievietotu to citā kontekstā, kurā cilvēki to uztvertu uzmanīgāk, – skatoties filmu, viņi var ieklausīties meitenes balsī un kļūt par traģēdijas lieciniekiem.
Hindas Radžabas balsī es saklausīju kaut ko vairāk nekā tikai vārdus – tā bija pašas Gazas balss, kas lūdz palīdzību, un neviens nespēj tai palīdzēt. Šī balss sastopas ar vienaldzību un klusumu. Tas ir sāpīgi reāls tēls – izmisīgs sauciens pēc palīdzības, uz ko pasaule varēja reaģēt, bet uz kuru neviens, šķiet, nevēlējās vai nespēja atbildēt. Es jutu, ka man kaut kas ir jādara, lai es nejustos līdzatbildīga šajā noziegumā. Man nav politiskas varas, man ir tikai viens instruments, ko esmu apguvusi, – kino. Kad darbojos savā jomā, mani nevar apklusināt. Mani satrieca ne tikai notikusī vardarbība, bet arī klusums, kas sekoja šai traģēdijai. Es uzņēmu šo filmu nevis lai izskaidrotu šo notikumu vai analizētu to, bet lai saglabātu Hindas Radžabas balsi un pretotos amnēzijai. Šo traģēdiju pasaule nedrīkst aizmirst. Šis stāsts ir arī par mūsu kopīgo atbildību, par to, kā pasaulē valdošā sistēma pieviļ Gazas bērnus, un par to, ka pasaules klusums ir vardarbības daļa.
Kā pieņēmāt lēmumus par filmas formu un par to, ka darbība risināsies Palestīnas Sarkanā Pusmēness biedrības zvanu centrā?
Pēc tam kad 2024. gada februārī dzirdēju Hindas Radžabas balsi sociālajos tīklos ievietotajos ierakstu fragmentos, es sazinājos ar Palestīnas Sarkanā Pusmēness organizāciju, lai noklausītos pilnu ierakstu. Manā rīcībā nonāca septiņdesmit minūšu ieraksts, un tajā bija viss – Hindas māsīcas Lajanas nogalināšana, zvanu centra darbinieku saruna ar Hindu, saruna ar paramediķi Jusufu al-Zeinu, kurš devās viņai palīgā ātrās palīdzības automašīnā, un šīs automašīnas bombardēšana. Tas, ko dzirdēju, bija nepanesami, un man bija nepieciešams ilgāks laiks, lai noklausītos ierakstu pilnībā.
Jau diezgan agrā darba posmā es zināju, ka Hindas balss ieraksts kļūs par filmas mugurkaulu. Man bija jāatrod atbilde uz jautājumu – ko mēs redzēsim ekrānā. Man bija jāizlemj, no kāda skatpunkta es stāstīšu šo stāstu. Vai es to stāstīšu no automašīnas, kurā atrodas Hinda Radžaba? Tas būtu šausmīgi, jo es nevēlos inscenēt bērna nāvi. Es gribu, lai cilvēki dzird viņas balsi. Vai veidot filmu no mātes skatpunkta? Vai varbūt veidot filmu no Izraēlas tanka skatpunkta?
Filmā man ir jāizrāda cieņa pret meitenes piemiņu, tāpēc secināju, ka vienīgā pareizā izvēle ir būt telpā kopā ar tiem, kuri tajā kritiskajā situācijā sarunājās ar Hindu un darīja visu, lai viņu glābtu, – tas nozīmē, ka filmas darbībai ir jārisinās Palestīnas Sarkanā Pusmēness biedrības birojā.
Hindas Radžabas balsī mēs dzirdam, cik tiešs ir viņas lūgums pēc palīdzības. Filmā man vajadzēja atgriezties tajā laika posmā, kad meitene vēl ir dzīva. Es negribēju uzņemt dokumentālu filmu par pagātnes notikumu un rādīt runājošas galvas, turklāt ne visi Sarkanā Pusmēness organizācijas darbinieki vēlējās liecināt kameras priekšā. Es nolēmu, ka filmā aktieri izspēlēs to, kas notika zvanu centrā, un darbība risināsies tagadnē, nevis pagātnē.
Kad man bija skaidra filmas uzbūve, es sāku runāt ar Sarkanā Pusmēness organizācijas darbiniekiem – ar īsto Ranu, Omaru, Mahdi un Nisrīnu. Balstoties viņu liecībās, es uzrakstīju dialogus, kas ierāmē Hindas Radžabas balss ierakstu. Visām replikām bija jābūt precīzām, jo es zināju, ka šī filma tiks rūpīgi izvērtēta. Man vajadzēja būt ļoti uzticīgai reālo cilvēku liecībām. Viņi ir brīnišķīgi, viņi man pastāstīja visu. Organizācijas darbinieki nevēlējās izskaistināt savu pieredzi vai padarīt sevi par varoņiem. Viņi man atklāja, kā jutās, pastāstīja par cīņu, dilemmām un savas izturības robežu.
Es to visu ievēroju, rakstot scenāriju. Kad scenārijs bija pabeigts, es to nosūtīju viņiem, lai viņi man varētu sniegt savas atsauksmes un komentārus. Viņi paši nebija klausījušies 29. janvārī notikušās telefonsarunas ierakstu, viņi nebija dzirdējuši savu balsi. Kad es sarunājos ar organizācijas darbiniekiem, viņi man stāstīja par savām sajūtām, nevis precīzi atkārtoja to, ko sacīja telefonsarunā ar Hindu Radžabu. Manā rīcībā bija gan dokuments – sarunas ieraksts –, gan reālo cilvēku atmiņas par piedzīvoto. Rakstot scenāriju, es balansēju starp faktiem un emocijām, starp dokumentēto un izjusto. Kinovaloda palīdz to savienot.
Vai, uzņemot filmu, esat domājusi par to, kādu iespaidu šis darbs atstās uz skatītājiem?
Cilvēkam ir tāda īpašība, ka viņš neizjūt empātiju pret to, ko nepazīst. Cilvēkam nepatīk tas, ko viņš nepazīst. Mēs labi zinām, ka Rietumu pasaulē un lielākajos plašsaziņas līdzekļos palestīniešu balsis bieži tiek apklusinātas tieši šī iemesla dēļ – lai cilvēki neizjustu empātiju pret viņiem. Palestīniešiem nav seju, viņi ir tikai skaitļi. Es uzņēmu filmu, kura iestājas pret šo cilvēcības noliegšanu. Es zinu, ka kino var radīt empātiju un sapratni. Es uzņēmu šo filmu, lai cīnītos pret bezpalīdzības sajūtu.
Ikviens skatītājs var kaut ko darīt, lai cīnītos pret šo sajūtu. Dažkārt cilvēki saka: "Ak, mēs neko nevaram darīt, ietekmēt situāciju nav mūsu spēkos. Viss ir atkarīgs no politiķiem, varbūt viņi spēj kaut ko panākt." Tā nav taisnība. Es ticu cilvēku kopīgajam spēkam un tam, ko viņi reāli var izdarīt apvienojoties. Es mudinu cilvēkus – dariet kaut ko! Ikviens var ietekmēt situāciju, ziedojot līdzekļus, runājot ar politiķiem, piedaloties vēlēšanās. Ikviens no mums spēj kaut ko izdarīt tajā vietā, kurā dzīvo un saskaras ar citiem.
Vai bijāt pārsteigta, ka tik daudz Holivudas slavenību – aktieru un režisoru – pauda atbalstu Hindas Radžabas balsij un pievienoja savu vārdu filmas izpildproducentu sarakstam?
Jā, es tiešām biju pārsteigta. Kad pabeidzām montāžu, mums šķita, ka attieksme kinotirgū pret filmu būs vēsa, jo filma ir arābu valodā ar subtitriem, tajā nav zvaigžņu, filmai ir ļoti jūtīga un smaga tēma, un tā var tikt ignorēta vai ievietota ļoti šaurā nišā. Mēs vēlējāmies, lai Hindas Radžabas balss tiktu sadzirdēta un sasniegtu plašu cilvēku loku ārpus šīs šaurās nišas, tāpēc pieļāvām, ka mums būs vajadzīgs pazīstamu personību atbalsts, jo dzīvojam pasaulē, kurā par tavu darbu interesējas, ja tam ir sakars ar kādu slavenību. Mēs sazinājāmies ar kinoindustrijā cienījamām personībām cerībā, ka varbūt kāds no šiem cilvēkiem piekritīs atbalstīt filmu. Visi, kurus mēs uzrunājām, atbildēja, ka vēlas palīdzēt un iekļaut savu vārdu Hindas Radžabas balss titros.
Kā izpaužas viņu atbalsts? Vai viņi ieguldīja filmā savus līdzekļus un kļuva par tās izpildproducentiem?
Visu šo aktieru un režisoru iesaiste nav ne radoša, ne finansiāla, tas ir tikai morāls, cilvēcisks atbalsts mūsu filmai.
Šogad Hindas Radžabas balss tika nominēta Oskaram kategorijā Labākā starptautiskā filma. Ko jums nozīmē šī nominācija?
Mans darbs jau trešo reizi nominēts Oskaram. 2021. gadā filma Vīrietis, kurš pārdeva savu ādu pārstāvēja Tunisiju kategorijā Labākā starptautiskā filma, un 2024. gadā Četras meitas pretendēja uz Oskaru labākās dokumentālās filmas kategorijā. Šogad atgriezos Oskara nominantu vidū ar hibrīdfilmu, kura ir starp spēlfilmu un dokumentālo filmu vai, precīzāk, starp notikuma rekonstrukciju un dokumentālo filmu. Es tomēr nesauktu Hindas Radžabas balsi par spēlfilmu.
Oskara ceremonija ir platforma, kas palīdz piesaistīt darbam uzmanību. Hindas Radžabas balss ceļš sākās 2025. gada Venēcijas kinofestivālā, un filma tur tika pamanīta. Pēc pirmizrādes Venēcijā daudzi par to uzzināja. Pateicoties Oskara nominācijai, man ir cerība, ka vairāk amerikāņu noskatīsies šo filmu. Es vēlos, lai to noskatās parastie amerikāņi, kuriem šķietami neinteresē filmas tēma, amerikāņi, kuri pauž galēji labējos uzskatus. Oskara ceremonija ir lieliska platforma, kura ļauj cilvēkiem uzzināt par filmu, un varbūt viņiem radīsies zinātkāre to noskatīties.
Filmas Hindas Radžabas balss darbība risinās Palestīnas Sarkanā Pusmēness biedrības zvanu centrā, kurā brīvprātīgie meklē veidu, kā nogādāt pie Hindas Radžabas ātro palīdzību, un vienlaikus turpina telefonsarunu ar meiteni. Publicitātes foto
Filmas varoņu vidū izceļas Sarkanā Pusmēness biedrības zvanu centra operators Omars, kurš šajā ārkārtas situācijā ļaujas savām jūtām un ir gatavs ignorēt glābšanas operāciju noteikumus, lai pēc iespējas ātrāk nosūtītu palīdzību Hindai. Savukārt viņa priekšnieks Mahdi savā uzvedībā ir vairāk līdzsvarots.
Vēlos uzsvērt, ka Omars nav filmas galvenais varonis. Galvenā varone ir Hinda Radžaba. Viņa nav klasiska galvenā varone, kādu parasti redz filmās. Piekrītu, ka Omars ir ļoti interesants raksturs, viņš ir kā mūsu neapmierinātības un satraukuma iemiesojums. Gan reālajam Omaram, gan aktierim Motazam Malhīsam, kurš viņu atveido, piemīt sprādzienbīstams temperaments.
Filmā redzam, ka Omars un viņa priekšnieks Mahdi strīdas, taču viņi cenšas panākt vienu un to pašu – mēģina glābt Hindu un nosūtīt pie viņas ātrās palīdzības automašīnu. Omars neuzticas izraēliešiem, Mahdi arī ne, bet Mahdi ir tas, kurš ir pilnvarots nosūtīt ātro palīdzību pie Hindas, viņš vēlas aizsargāt savus kolēģus glābējus. Mahdi saka – ja mēs ievērosim visus tos šausmīgos noteikumus, kurus okupanti ir speciāli izstrādājuši, lai sarežģītu glābšanas procesu, varbūt varēsim glābt meiteni un izvairīties no paramediķu nogalināšanas. Tā ir okupācijas apstākļos dzīvojošo cilvēku dilemma. Nekur citur šādu apgrūtinājumu nav – ja bērna dzīvība ir apdraudēta un ātrās palīdzības auto ir astoņu minūšu brauciena attālumā, auto tiek nosūtīts nekavējoties.
Okupācijas apstākļos viss ir izveidots tā, lai palestīniešu dzīvi padarītu neiespējamu. Situācija, kurā nonāca Hinda Radžaba, to pierāda – izdzīvot šai meitenei bija neiespējami. Viņas dzīve tika padarīta neiespējama. Pat tad, kad Sarkanā Pusmēness organizācijas darbinieki un citi dienesti ievēroja visus noteikumus, glābēji, kuri devās pie Hindas, tika nogalināti. Ja noteikumi netiek ievēroti, palestīnieši tiek nogalināti. Ja noteikumi tiek ievēroti, viņi tāpat tiek nogalināti. Tāda ir situācija Palestīnā. Ja piekrītat sadarboties ar Izraēlu, jūs nogalina. Ja nepiekrītat sadarboties, kā to cenšas izdarīt Omars, jūs tāpat nogalina. Tā ir neiespējama situācija, tā ir netaisnīga situācija. Šo divu cilvēku – Omara un Mahdi – viedoklis filmā man ir ļoti svarīgs.
Reālais Sarkanā Pusmēness organizācijas darbinieks Omars man pastāstīja vēl vienu stāstu, kas nav iekļauts filmā, jo es gribēju, lai centrā būtu Hinda Radžaba, un nevēlējos, lai citi tēli un sižeta līnijas novērstu no viņas uzmanību. Neilgi pirms traģiskā notikuma ar Hindu Omars kļuva par tēvu. Pēc tam kad noklausījos ierakstu, kurā viņš sarunājas ar Hindu, es viņam jautāju – kāpēc tu biji tik emocionāls? Viņš man teica: "Es esmu apmācīts un zinu, kā rīkoties ārkārtas situācijās. Taču tajā brīdī, kad dzirdēju Hindas balsi, kura lūdz pēc palīdzības, mani pārņēma sajūta, ka neesmu cienīgs tēvs savam jaundzimušajam bērnam, ja nespēju glābt šo mazo meiteni." Pēc Hindas nogalināšanas Omars vēl vairākas nedēļas nespēja apskaut savu bērnu. Viņam bija nepieciešams laiks, lai viņš atkal varētu to izdarīt.
Vai esat pieņēmusi faktu, ka tagad esat ne tikai režisore, bet arī politiska aktīviste?
Neuzskatu sevi par aktīvisti, bet kino jebkurā gadījumā ir politisks medijs. Ja jūs darbojaties kino jomā – pat ja uzņemat vieglprātīgas vodeviļas stila filmas –, tā ir politiska izvēle. Politika ir visur. Ikkatram nav jābūt aktīvistam, jo ir cilvēki, kuri to veiksmīgi dara. Lēmums stāstīt stāstu un noteikta skatpunkta izvēle vienmēr ir politisks žests.
Vai pēdējā laikā esat sazinājusies ar Omaru un citiem Palestīnas Sarkanā Pusmēness organizācijas darbiniekiem? Kāda situācija tur ir tagad?
Viņi dzīvo Rietumkrastā, un neviens nerunā par Rietumkrastu. Viņi dzīvo murgainos apstākļos. Tur ierodas Izraēlas kolonisti... Situācija nav laba. Man nav atbildes uz jautājumu, kā Palestīnas un Izraēlas konflikts varētu tikt atrisināts. Visi vēlas mieru, bet kā to panākt? Mieru nav iespējams panākt bez taisnīguma ievērošanas un atbildības uzņemšanās, un izraēlieši vēlas izlaist šo daļu. Personīgi es neticu divu valstu risinājumam, jo ģeogrāfiski tas ir neiespējami, taču es ticu, ka cilvēki var dzīvot kopā ar vienlīdzīgām tiesībām vienā valstī.
Vai jūs zināt, kāds būs jūsu nākamais projekts?
Pirms sāku veidot Hindas Radžabas balsi, es biju gatava radīt citu filmu. Es to uzņēmu uzreiz pēc Hindas Radžabas balss. Tā ir vēsturiska filma, kuras darbība risinās Tunisijā XX gadsimta pirmajā pusē. Filma vēsta par stāstīšanas spēku un par to, ka cilvēkiem nepatīk fakti. Viņus aizrauj skaisti stāsti, jo tiem ir vieglāk noticēt.