Pilsētas vide ir ļoti atšķirīga no dabiskajām ekosistēmām. Tai ir savs sarežģīts un nereti nelabvēlīgs mikroklimats, kurā iepriekš laukos dzīvojošam cilvēkam nākas saskarties ar diskomfortu, lai adaptētos sev iepriekš nezināmā urbānā atmosfērā. Rietumeiropā industralizācijas attīstības procesa ietekmē strauji veidojās megopoles, kur cilvēkam apkārt dabisku ainavu bija arvien mazāk. Jau 19. gs. otrajā pusē fotogrāfi pamanīja un fiksēja šo problēmu. Tas bija viens no iemesliem, kālab fotodarbnīcās sāka izmantot gleznotu fonu. Darbnīcas iekštelpā, lai veicinātu jaunā pilsētnieka dabisku pozu un izturēšanos fotografēšanās laikā, parādījās “ārtelpa” – gleznota daba – birzes, atsevišķi koki, parka nostūris ar dīķīti, jūras krasts vai romantiskas drupas. 20. gs. sākumā un starpkaru periodā gleznoti foni bija plaši izplatīti arī Latvijas un Rīgas fotogrāfu darbnīcās, kad par “ārtelpu” kļuva praktiski visa telpa – fonu papildināja “klintis”, “akmens krāvumi”, “lauvas” no papjēmašē vai mākslīgi ziedu pušķi. Par īpašu fenomenu jāuzskata tolaik milzīgu popularitāti iemantojušie soliņi, postamenti un citas dažādas konstrukcijas no patieviem nemizotiem, īstu, tievu bērziņu stumbriem, saglabājot tāsis ar tām raksturīgo baltmelno rakstu. Tādējādi šos darinājumus var kvalificēt par izciliem “naivā dizaina” paraugiem.
Pieturvietu karte: https://ej.uz/karte_rfb2026.
Lai gan vairumā gadījumu kolekcijā pārstāvēto fotogrāfu un personu vārdi nav zināmi, tomēr nav noliedzama fotogrāfu meistarība panākt dabisku cilvēka stāvokli sev neierastā situācijā. Turklāt šāda tipa fotogrāfijas dod iespēju tās analizēt ne tikai kā noteikta vēsturiska perioda un sociāla statusa cilvēka reprezentācijas. Mūsdienās pilsētu ekoloģija ir kļuvusi par patstāvīgu ekoloģijas apakšnozari un arī sabiedrība kopumā labāk apzinās vides problēmu nozīmību. Tāpēc ir tik intriģējoši tās pētīt pilsētas ekoloģijas zinātnes kontekstā, jo tajās sākuma stadijā dokumentēts cilvēka dabiskais jeb citiem vārdiem – “iekštelpas–ārtelpas” daudzveidīgais un sarežģītais raksturs.
Rīgas Fotogrāfijas biennāle ir starptautisks laikmetīgās mākslas notikums, kas fokusējas uz vizuālās kultūras analīzi un māksliniecisku reprezentāciju. Fotogrāfija biennāles nosaukumā tiek izmantota kā apvienojošs jēdziens ļoti dažādām attēla veidošanas mākslinieciskajām praksēm, kas 21. gs. turpina transformēt laikmetīgās mākslas valodu. Biennāles tematika aptver jautājumus no kultūras teorijas līdz aktuāliem sociālpolitiskiem procesiem Baltijas un Eiropas reģionā. Rīgas Fotogrāfijas biennāle tiecas fiksēt un mākslas festivāla formātā piedāvāt kopīgi izprast pasaulē notiekošās pārmaiņas, kuras mums nepieciešams ne tikai redzēt, bet arī iztēloties, tulkojot mūsdienās tik sarežģīto un piesātināto vizuālo valodu jēgpilnās attiecībās − starp ikdienu, kameras objektīvu, vēstures materiālu, laikmetīgo mākslu, tehnoloģijām un nākotni. Kā digitālo tehnoloģiju dēļ ir mainījusies izpratne par fotogrāfiju un attēlu un kā tā sevi piesaka mākslas darba ietvaros? Biennāles veidotājiem šie ir būtiski jautājumi, ko analizēt un reprezentēt, piedāvājot Latvijas skatītājiem aktuālākos starptautiskās mākslas piemērus izstāžu ekspozīcijās, kā arī iepazīstinot ar nozīmīgu mākslas teorētiķu idejām simpoziju, diskusiju un publikāciju veidā izstāžu un performanču formātos.
RFB 2026 norisinās no 16. aprīļa līdz 3. jūlijam ar plašu izstāžu un izglītības programmu.
Plašāka informācija: www.rpbiennial.com.