Pagājušajā nedēļā, 5. maijā, Briseles Karaliskajā operā La Monnaie/De Munt notika angļu komponista Īana Bella un amerikāņu libretistes Lidijas Steieres operas Medūza pasaules pirmizrāde. Lidija Steiere ir arī iestudējuma režisore. Izrādes Medūza muzikālais vadītājs ir beļģu diriģents Mihīls Delange. Septiņu izrāžu cikls Briselē turpināsies līdz 19. maijam, biļetes ir pārdotas. Medūza skan angļu valodā.
Svētā liesma apdziest
Medūza (īru soprāns Klaudija Boila) dzīvo jūras krastā kopā ar savām vecākajām māsām gorgonām Steno (vācu soprāns Angela Denoke) un Eiriali (īru mecosoprāns Pola Mareja). Steno un Eiriale cenšas pasargāt Medūzu no jūras valdnieka Poseidona (krievu bass Konstantīns Gornijs), kurš vēlas viņu pakļaut savai varai, arī seksuāli. Gorgonas nosūta Medūzu uz dievietes Atēnas (amerikāņu soprāns Mērija Elizabete Viljamsa) templi cerībā, ka tur viņa būs drošībā. Tempļa virspriesteriene (somu soprāns Anu Komsi) pārmet Medūzai, ka viņa pārāk daudz domā par savu iepriekšējo dzīvi, nevis velta savu sirdi un dvēseli Atēnai.
Kādu nakti, kad Medūzai uzticēts sargāt dievietes svēto liesmu, no viļņiem parādās Poseidons un vardarbīgi izvaro jauno sievieti. Svētā liesma apdziest, un Atēna atklāj, ka viņas templis ir apgānīts. Dievieti pārņem dusmas, viņai nav pieņemami Medūzas paskaidrojumi par notikušo nelaimi. Atēna uzskata, ka pati Medūza ļāva tam visam notikt. Atēna sagrauj templi un soda Medūzu – uz viņas ādas veidojas raupjas zvīņas, mati pārvēršas par čūsku midzeni. Turpmāk ikviens mirstīgais, kurš atļausies paskatīties uz Medūzu, pārakmeņosies.
Operas otrā cēliena darbība risinās septiņpadsmit gadu vēlāk. Medūza ar māsām mīt kādā attālā salā. Šeit ik dienu ierodas karavīri, kuri cenšas nogalināt monstrozo Medūzu, jo viņas asinis ir iekarojama trofeja. Cits pēc cita viņi iet bojā, viņu ķermeņi pārvēršas par akmens statujām. Medūza dzīvo šo statuju ielenkumā un apcer savu likteni – viņa nenoveco, taču nepazīst ne mīlestību, ne mātes prieku. Salā ierodas jaunais varonis Persejs (kanādiešu tenors Džošs Lovels), kuram ir jānogalina Medūza, – viņas galva ir cena par Perseja mātes Danajas glābšanu no piespiedu laulībām. Persejs monstrozajā Medūzā saskata maigumu un cilvēcību, un viņa pārliecina varoni izpildīt savu misiju, apsolot, ka viņš pametīs salu dzīvs un glābs savu māti. Persejam ir jācaurdur Medūzas sirds un jānogriež viņai galva. Medūza vēlas, lai viņu atbrīvotu no mūžības lāsta. Persejs piepilda viņas vēlēšanos.
Galvenajā lomā – balss
Medūza ir Īana Bella sestā opera. Viņš ir komponists autodidakts. Kompozīcijas studijas Īans Bells pārtrauca sešpadsmit gadu vecumā un pēc tam turpināja izglītoties pašmācības ceļā. Divdesmit divu gadu vecumā viņš sāka komponēt skaņdarbus vācu soprānam Diānai Damravai – vienai no savas paaudzes izcilākajām vokālistēm. Īans Bells mīl un pazīst cilvēka balsi, viņš zina, kā rakstīt mūziku, kas izceļ izpildītāju spilgtākās īpašības. Medūzā balsij ir atvēlēta galvenā loma – tā vienmēr ir sadzirdama un saprotama, tā lido pāri orķestrim. Tas attiecas gan uz solistu, gan uz kora sniegumu. Īana Bella mūzika nebūt nav vienkārša, tā ir bagātīgi tēlaina un prasa artistisku izpildījumu un dramatisku pašatdevi – to demonstrē visi Medūzā iesaistītie mākslinieki, šeit katrs kļūst par zvaigzni, pat ja loma ir samērā neliela. Visvairāk vokālā materiāla ir Medūzai un viņas māsām. Katra izdziedātā frāze sevī ietver spēcīgu emocionālu vēstījumu.
Soprāna Klaudijas Boilas atveidotā Medūza ir sarežģīta, aizkustinoša, vientuļa un izteikti moderna varone. Foto – Simons Van Rompajs
Īans Bells, Lidija Steiere, izrādes radošā komanda un visi izpildītāji rada jaunu mītu par cilvēces stāvokli, un šis mīts ir skaistuma, drosmes, sāpju un baudas pilns. Apbrīnojamu sniegumu demonstrē diriģents Mihīls Delange. Lielais orķestris viņa vadībā brīžiem skan delikāti kā kameransamblis. Sarunā ar KDi Mihīls Delange saka: "Medūza ir cieši saistīta ar operas tradīcijām, bet veids, kādā Īans Bells ar tām strādā un pārdomā tās, ir pilnīgi jauns. Viņš rūpīgi izvēlas balsis. Piemēram, zināms, ka dievietei Atēnai ir jābūt "Verdi balsij". Klausoties šo operu, jūs sajūtat Bendžamina Britena, Igora Stravinska un Morisa Ravela ietekmi, un tomēr Medūzas mūzika nepārprotami pieder mūsu laikam."
Lidijas Steieres izrāde ir minimālistiski drūma, tajā ir jaušama tumšo spēku klātbūtne un tiek uzturēta augsta spriedzes temperatūra. Opera pēta mīta cilvēcisko dimensiju. Soprāna Klaudijas Boilas atveidotā Medūza ir sarežģīta, aizkustinoša, vientuļa un izteikti moderna varone.
Operas Medūza libretiste un režisore Lidija Steiere un komponists Īans Bells sava darba pasaules pirmizrādē Briselē šā gada 5. maijā. Foto – Jegors Jerohomovičs
Īsu brīdi pirms operas pirmizrādes Briselē Medūzas autori nedaudz sīkāk pastāstīja par savu darbu.
Kādi ir šīs operas tapšanas pirmsākumi?
Lidija Steiere. Bērnībā man bija autoru un ilustratoru Ingri un Edgara Dolēru sastādītā un noformētā grieķu mītu grāmata, un es arī atceros filmu Titānu cīņa, kurā redzēju Medūzu – viņas nežēlīgo sejas izteiksmi ar izstiepto mēli un čūskām matu vietā. Taču gan mītu grāmatā, gan filmā mēs sastopam Medūzu, kad viņa jau ir kļuvusi par monstru, un neuzzinām priekšvēsturi. Mūsu operas pirmajā cēlienā Medūza vēl ir jauniete pubertātes periodā. Viņa ir skaista, nevainīga meitene. Pēc izvarošanas Medūza nejūt nekādu līdzjūtību – dieviete Atēna nolād Medūzu, pārvēršot viņu par briesmoni, ko redzam Versace zīmolā.
Ikviens, kurš domāja, ka zina, kas ir Medūza, pēc mūsu izrādes uztvers viņu citādi. Mēs centāmies sniegt smalkāku, vairāk pārdomātu un empātiskāku skatījumu uz šo tēlu, kurš ir tik plaši izplatīts kultūrā.
Īans Bells. Dažādās mīta interpretācijās Medūza parādās tikai nelielā epizodē Perseja piedzīvojumu gaitā, jo viņš ir vīrietis varonis. Viņš ir tas, kurš izdzīvos un uzvarēs. Operā mēs ņemam vērā to, ko Ovidijs apraksta Metamorfozēs, – pirmajā cēlienā iepazīstam Medūzu, kāda viņa bija pirms pārvērtībām. Pēc tam, kad Poseidons izvaro Medūzu Atēnas templī, notikušajā tiek vainota Medūza, nevis Poseidons. Medūzai liek justies vainīgai, un viņu soda.
Pēc Medūzas izvarošanas ir pagājuši septiņpadsmit gadi, kurus viņa ir pavadījusi monstra veidolā. Visus šos gadus Medūza nevar aizmigt – čūskas, kuras dzīvo uz viņas galvas, viņu tur nomodā. Visus šos gadus Medūza ir pastāvīgs medījums, un visapkārt ir pierādījumi – bojāgājušo mednieku statujas –, ka viņa ir medījums. Taču Medūza spēj izvēlēties, kā un kad viņa mirs. Tādējādi viņa atgūst rīcības brīvību.
Bērnībā spēlēju datorspēli, un tajā bija ļaundare Medūza, kuru vajadzēja iznīcināt trijās sekundēs, lai nokļūtu nākamajā līmenī. Viņa man palika atmiņā. Medūza pie manis atgriezās atkal un atkal, un es vēlējos iepazīt viņu tuvāk. Man šķita, ka zem briesmones maskas kaut kas slēpjas. Ovidijs Metamorfozēs mums patiešām saka – šim tēlam ir priekšvēsture. Jau ilgu laiku vēlējos uzrakstīt operu, kurā tiktu izstāstīts Medūzas stāsts. Es gribēju atdot Medūzai viņas dzīvi un panākt, lai viņa netiktu uztverta kā otrā plāna personāžs pusdieva Perseja gaitās. Man bija skaidrs, ka Lidija Steiere ir vienīgā, kura varētu uzņemties šī darba režiju un libreta rakstīšanu. Viņa pazīst spēcīgas sievietes, viņai no tām nav bail. Viņa zina, kā stāstīt vērienīgus stāstus.
Ko vēlējāties akcentēt operas libretā?
Lidija Steiere. Īanam bija svarīgi, lai šajā darbā ieskanētos sievietes balss. Medūzas libreta rakstīšanā mani ir iedvesmojis Hugo fon Hofmanstāla teksts Riharda Štrausa operai Elektra – tā ir antīka drāma, kurā titulvarone ir klātesoša visu laiku un viņai ir ainas ar dažādiem tēliem. Medūzas struktūru ir iespaidojusi mana mīlestība pret Elektru.
Mitoloģijā bieži ir sastopami gadījumi, kuros, teiksim, Zevs iemīlas kādā nimfā vai dievietē, pārvēršas par kādu dzīvnieku, zelta lietu vai iegūst kādu citu formu, un tad seko daudzpunkte. Mēs neuzzinām, ko šī daudzpunkte nozīmē, respektīvi, mēs neuzzinām stāsta saturu un notikumu gaitu. Mītā par Medūzu saskaramies ar situāciju, kurā vardarbība pret sievieti paliek nesodīta, un tas sabalsojas ar mūsdienu realitāti. Visu šo iemeslu dēļ mums bija svarīgi izpētīt šo "daudzpunkti" gan mitoloģijā, gan pašreizējā situācijā, lai mēs varētu izprast, ko tas nozīmē mūsdienu kultūrai un sievietēm.
Mēs izpētām Medūzas stāstu, neizvairoties no tajā iekļautās vardarbības. Mēs izklāstām Medūzas situācijas brutalitāti un tās sekas. Šajā darbā varones piedzīvotā vardarbība tiek izpētīta sīkāk, nekā, manuprāt, līdz šim operā ir bijis pieņemts, vismaz manā pieredzē. Šī opera stāsta par mūsdienu cilvēkiem, un tas ir dīvains paradokss. Mēs izmantojam senatnes prizmu, senatnes filtru, un tas ļauj nojaukt barjeru starp "mums" un "viņiem" – seno mītu varoņiem. Secinājums ir diezgan skumjš, jo cilvēki nav mainījušies. Teātrim ir svarīgi pagriezt spoguli pret sabiedrību un kultūru, kā arī izmantot šos mūžīgos stāstus, lai parādītu, kas mūsu eksistencē joprojām ir salauzts.
Opera mums ļauj pacelt priekškaru un parādīt, ka Medūza ir kaut kas vairāk nekā varone, kurai ir čūskas matu vietā un kurai patīk nogalināt vīriešus. Cenšamies atsegt arī citas mīta daļas, kuras veicina empātiju un liek aizdomāties par to, ka noteikti aspekti, kuri ir saistīti ar sieviešu eksistenci, tūkstošgadu laikā nav mainījušies.
Opera Medūza tiešraidē no Briseles būs skatāma piektdien, 15. maijā, platformā OperaVision (bez maksas). Izrādes ieraksts līdz 14. novembrim būs pieejams teātra La Monnaie/De Munt mājaslapā lamonnaie.be.
Medūza
Diriģents Mihīls Delange, režisore Lidija Steiere
Briseles Karaliskajā operā La Monnaie/De Munt 15., 17., 19. maijā