Izstāde lasītavā Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja krātuvē ir jauns žanrs – stāsta Rakstniecības vēstures kolekcijas atbildīgā glabātāja un viena no izstādes veidotājām Ilze Tauriņa-Roze. Kopā ar kolēģiem Laimu Daberti, Robertu Skrajānu, Artu Mendi un Ingu Barovski viņa izveidojusi izstādi Vizma Belševica. Laiks runā gadu gredzenos, kas veltīta dzejnieces Vizmas Belševicas Latvijas Kultūras kanonā iekļautā krājuma Gadu gredzeni (1969) fenomenam un sarežģītajam liktenim.
Izstāde ir miniatūra, bet ļoti precīza un interesanta. Viena no tās veidotājām – Rakstniecības vēstures kolekcijas atbildīgā glabātāja un izstādes veidotāja Ilze Tauriņa-Roze – uzsver, ka nav vēlējusies stāstu pieblīvēt ar vispārzināmiem un citur atrodamiem Vizmas Belševicas biogrāfijas faktiem. Drīzāk – dot impulsu aizdomāties, ieinteresēties. Vecākajai paaudzei – neaizmirst, atcerēties. Vidusskolēniem šī izstāde varētu būt lieliska bāze kādam projekta darbam, lai labāk izprastu, ko nozīmēja būt māksliniekam padomju ideoloģijas laikā, kādas bija radošo personību attiecības ar varu un cenzūru. Kopš 2007. gada krājums Gadu gredzeni ir iekļauts Latvijas kultūras kanonā kā darbs, kas apliecina literatūras prasmi saglabāt cilvēka pašizpausmi pat visstingrākās ideoloģiskās kontroles apstākļos. Izstādē var iepazīties arī ar dažām vēstulēm Gunāram Priedem un Astrīdai Ivaskei, kas liecina par viņas gara nepadevību. Pats Gadu gredzena gadījums un Vizmas Belševicas izjūtas aizlieguma laikā šobrīd pieejamā dzejnieces korespondencē gan neparādās.
Rakstniecības vēstures kolekcijas atbildīgā glabātāja un izstādes veidotāja Ilze Tauriņa-Roze un krājuma izpētes nodaļas vadītājas vietnieks un Vizmas Belševicas kolekcijas atbildīgais speciālists Ingus Barovskis. Foto Kristaps Kalns
Izstādē redzamie manuskripti, fotogrāfijas un rokraksti atklāj gan krājuma tapšanas procesu, gan tā vēsturisko likteni. "Blakus tiem man gribējās novietot ābeles koka ripu, kas vizuāli iemieso krājuma centrālo metaforu, proti, laiku kā dzīvu, daudzslāņainu pieredzi, kurā ierakstīta gan cilvēka dzīve, gan tautas vēsture. Tā ir materiāla liecība tam, ka laiks runā, un Belševicas dzeja ļauj mums šo vēstījumu sadzirdēt," saka Ilze Tauriņa-Roze, kura apbrīno dzejnieces drosmi pateikt, ko domā, lai ko tas būtu maksājis.
Kratīšana 16 stundas
"Dzejoļu krājums Gadu gredzeni (1969) ir viens no nozīmīgākajiem Vizmas Belševicas darbiem un viens no spilgtākajiem piemēriem, kā latviešu literatūra spējusi saglabāt iekšējo brīvību laikā, kad padomju ideoloģija centās noteikt gan mākslas formu, gan saturu," stāsta Ilze Tauriņa-Roze.
Belševica krājumā uzdrošinājās nepakļauties sociālistiskā reālisma estētikas prasībām. Viņas dzeja runāja par cilvēka iekšējo patiesību, par vēstures sarežģītajiem slāņiem un par indivīda balsi, kas neiederas vienkāršotā, ideoloģiski kontrolētā laikmeta skatījumā. Tieši šī neatkarība izraisīja asu reakciju: krājums tika kritizēts, izmantojot ideoloģiski iekrāsotus un varai pakārtotus argumentus, bet autore – pakļauta publiskai nosodīšanai. Vizmas Belševicas kolekcijas atbildīgais speciālists Ingus Barovskis, lai labāk izceltu Gadu gredzenu uzdrīkstēšanos savā laikā, piemin Jāņa Sudrabkalna dzejoli Latvju zīle Kremļa tornī (1945). Belševica 1969. gadā šo lišķības tendenci ar šo krājumā pilnībā pārsvītro. "Viens izplājas, otrs – pretojas," komentē Ingus Barovskis.
Dzejas krājuma Gadu gredzeni metiens bija 16 000 eksemplāru. "Tas bija kā bumbas sprādziens, kā starmeša gaismas kūlis, kas izkliedēja sarkano miglu," atceras Franks Gordons
Īpaši daudz pārmetumu izpelnījās poēma Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām, kurai tika pārmesta "subjektīvi patvaļīga" vēstures interpretācija. Lai gan manuskripts sākotnēji izkļuva cauri cenzūrai, pateicoties redaktora Jāņa Sirmbārža reputācijai (kā smējās pati Belševica – viņa gaiši zilo bērna acu dēļ), 1969. gada jūnijā Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas plēnumā krājums tika publiski nosodīts. Pēc šī notikuma Belševica tika represēta un iekļauta "melnajā sarakstā", un no 1971. līdz 1974. gadam viņai bija pilnīgs publicēšanās aizliegums. Arī publiskajā telpā viņas vārds netika pieminēts, izplatījās pat baumas, ka rakstniece izslēgta no Rakstnieku savienības, kas tomēr nebija taisnība.
Ingus Barovskis atgādina Vizmas Belševicas interviju trimdas žurnālistam Rolfam Ekmanim (Belševica bija izņēmums kultūras vides skepsē pret padomju Latvijas dzejniekiem), kurā dzejniece stāsta: "Es viņam [LKP CK pārstāvim Priedītim] savukārt piedraudēju – ja man neļaus to darīt (tulkot), iešu strādāt par saldējuma pārdevēju. Ar saviem saldējuma ratiņiem stāvēšu vai nu pie centrālkomitejas, vai pie viesnīcas Rīga, kur visi ārzemnieki atrodas. Tas bija līdzējis. Pēc tam man no izdevniecības zvanīja un piedāvāja kārtējo tulkojumu. Tādā veidā es varēju atkal eksistēt." "Viņa ļoti, ļoti sāpīgi izjuta šo aizliegumu. Ko līdzīgu vēl ir izjutis tikai Gunārs Priede," stāsta Ilze Tauriņa-Roze. "Aizliegumi bija daudziem. Ļoti bieži neaizliedza pilnībā izdot, bet tas skāra kādu konkrētu grāmatu. Piemēram, var minēt Velgu Krili, kurai pēc politiskajiem izgājieniem aizliedza izdot grāmatu. Belševicu tas skāra vistiešāk, jo viņu vispār nepublicēja. Tas ir padomju sistēmas meistarīgs paņēmiens, ka cilvēks tiek izdzēsts no dzīvo vides un viņa vārdu pat nepiemin. Lai gan arī tā ir sena parādība, ko praktizēja Senajā Grieķijā un Romā," stāsta Ingus Barovskis.
Izstādē redzamie manuskripti, fotogrāfijas un rokraksti atklāj gan krājuma tapšanas procesu, gan tā vēsturisko likteni. Foto – Kristaps Kalns
Vizmas Belševicas mājās kratīšana notika divas reizes. "Tā bija Ukrainas (Valsts) drošības komitejas kratīšana. Meklēja (Ivana) Dzjubas grāmatu Internacionālisms vai pārkrievošana? mašīnrakstā. Kratīšanu vadīja Ukrainas drošības komitejas kapteinis. Viņam asistēja liels pulks Latvijas drošības komitejas pārstāvju. Kad Dzjubas grāmata bija veiksmīgi atrasta, kas notika pirmajās kratīšanas stundās, ukraiņu kapteinis ierosināja kratīšanu beigt, jo tas, kas viņam vajadzīgs, esot jau dabūts. Taču latviešu brigāde tā nebija ar mieru. Kratīšana vilkās sešpadsmit stundu. Izvāca gan trimdā izdotās, gan citādas grāmatas, piemēram, Ulmaņa laikā izdotās, tādas kā (Edvarta) Virzas Ulmaņa biogrāfiju, kā nu viņu tur sauca. To gan es turēju mājās, jāsaka, kā spilgtu piemēru tam, kā nevajag lišķēties un apglaimot vadoņus. Tā kā bija apsiekalots Ulmanis, nebija pat Staļins," intervijā Rolfam Ekmanim kratīšanu atcerējusies pati Vizma Belševica.
Izkliedēja sarkano miglu
Rakstnieka, žurnālista un tulkotāja Franka Gordona atmiņās Būt latvietim bīstamāk nekā būt vācietim stāsta: "Strādājot Rīgas Balss redakcijā, man katru dienu no plkst. 12 līdz 15 bija jāuzturas tipogrāfijā Nr. 1 Pērses ielā, kur šo avīzi salika un aplauza (senlaiku technika, vai ne?). Un 1969. gadā pienāca diena, kad visi šīs tipogrāfijas latviešu tautības poligrāfisti – no t. s. metranpāža līdz linotipistēm – līksmoja un gavilēja, jo no rokas rokā gāja necilais zili pelēkais sējumiņš – Vizmas Belševicas Gadu gredzeni. Tas bija kā bumbas sprādziens, kā starmeša gaismas kūlis, kas izkliedēja sarkano miglu. Un šī sējumiņa kronis – Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas Chronikas malām – tika uztverts kā sava veida Antikomūnistiskais manifests." (Laiks. 15.11.2008.)
Krājumā bija publicēti 28 iepriekš aizliegti un 19 pavisam jauni dzejoļi.
Dzejas cunftes granddāma Mirdza Ķempe sarīkoja pret Vizmu Belševicu un Gadu gredzeniem propagandas kampaņu, uzrakstot pretī dzejoli Rīga neklusē un beigās pajautājot, vai Belševica esot dzirdējusi Raiņa domas par vienīgo izeju latviešiem: "Brīvu Latviju brīvā Krievijā". Valija Labrence Cīņā aicināja "atklāti un partejiski" pievērsties "svarīgiem mezgla punktiem ceļā uz komunistisko sabiedrību un komunistiskās morāles cilvēku", secinot, ka "sanācis kaut kas pavisam nelāgs", Arnolds Būmanis aizrāda, ka melno neliešu pasaule nav tik varena, kā iztēlota Indriķa piezīmēs. Tiek pārmesta "idejiskas atbruņošanās sludināšana" un "divdomību sēšana".
Lasītāju interese bija milzīga. "60. gadi bija laiks, kad dzeja bija ļoti populāra, to klausījās stadionos," atgādina Ingus Barovskis. Krājums iznāca 16 000 eksemplāru tirāžā. Vizmas Belševicas biogrāfe literatūrzinātniece Anda Kubuliņa radio ciklā Gadsimts ar savu valsti (LR1 06.06.2018.) raidījuma vadītājam Eduardam Liniņam Gadu gredzenu popularitāti tautā raksturojusi ar piemēru no savas dzīves – pat vīrieši, kas nekad nav lasījuši dzeju vai reti to darījuši, lūguši no viņas aizņemties Gadu gredzenus.
Ilze Tauriņa-Roze un Ingus Barovskis stāsta, ka laikabiedri Vizmu Belševicu publiskās nosodīšanas brīdī atklāti atbalstīt nav riskējuši – "kurš gan grib, lai pie viņa paša atnāk kratītāji...". Savukārt privātie arhīvi liecina, ka šis notikums ir skāris kultūras vides prātus. Izstādē, sēžot improvizētā Belševicas lasāmstūrītī, var izlasīt filozofa Vilņa Zariņa veltījuma dzejoli Kādai trokšņainai Rīgas dāmai, kas ir tieša atsauce uz Gadu gredzenu nomelnošanas kampaņu: "Kas ir šī dāma mūsu pusē/Kas trauksmi ceļ, kad Rīga klusē?".
Īstā Gadu gredzenu renesanse notika Trešās atmodas laikā, kad Vizmas Belševicas sirdsapziņu sāpīgi pletnējošie vārdi "tavās rētās vēl bēršu sāli/Lai tu neaizmirstu neko" bija kā sēkla jaunam, aizturētam un augšupceļošam tautas spēkam. 1988. gadā Gadu gredzenu vārdi ieskanējās Nika Matvejeva balsī Sīpolu koncertā. Matvejeva dziesma Kliedz, mana tauta! ar Vizmas Belševicas vārdiem kļuva par vienu no Trešās atmodas himniskajām spēka dziesmām. Izstādes autori radījuši iespēju dziesmu noklausīties arī specifiskajā muzeja lasītavas atmosfērā.
IZSTĀDE
Vizma Belševica. Laiks runā gadu gredzenos
Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā Pulka ielā 8
Izstādes apmeklējums ir bez maksas Līdz 28. maijam