Tās pētu daudz ilgāk un aizrautīgāk nekā arhitektūras foto, kas ir kā dokumentāla filma, tieši profesionālām vajadzībām uzņemta, mazliet pastīva, iestudēta, tradicionāli bez cilvēkiem un citām dzīvām būtnēm, it kā arhitektūra būtu pati par sevi, kā skulptūra, kā manifests un apjomu kompozīcija, nekas dzīvs un lietojams, un attiecīgi ilgāk pētāms.
Interjers ir pilnīgi cita lieta, arī ja žurnālam fotografēts un kārtīgi uzposts, pārkārtots un labākam kadram sabīdīts. Tajā vienmēr ir, ko pētīt. Lūk, slavenam rakstnieku pārim fonā pašķība, tāda kā nokarājusies aizkaru stanga. Kopumā pārāk daudz mantu un visādu krāmu, progress rakstos, bet mājās – mietpilsoņu stils. Vai arī ģimene laukos – visi iznākuši laukā nofotografēties dārza krēslos. Divi eleganti pītie klūgu krēsli, viens moderns, saliekams, ar koka rāmi un svītrainu kokvilnas audumu. Būtu varējuši sēdēt kur pagadās, vienkārši cilvēki, varbūt skolotāji, varbūt kādi citi, uz soliem vai virtuves ķeblīšiem, bet ģimenei acīmredzot ir bijusi nauda, lai arī pēc skata 30. gadu mazpilsēta un nemaz ne muižas kungu māja vai ziemas dārzs un oranžērija, terase vai pikniks parkā, kur šādi krēsli bija norma un vasaras foto neatņemama sastāvdaļa ar skaistu šķirnes suni, uz terases vai trepēm iznestiem eksotiskiem augiem un plandošiem aizkariem verandās, ko mūsdienās vispār vairs neredz.
Vai, piemēram, kafejnīcas. Ne tādas kā tagad – tukšas un kantainas. Puķes vāzēs vai podos uz katra galda visu gadu. Lielākas kompozīcijas uz letes vai pie klavierēm. Ir arī palmas podos, ziedi iekārtās vāzēs. Skaistas kūku vitrīnas un servējamie trauki ar stikla kupoliem, galdiņi cieši, cieši cits citam līdzās, ne pārāk lieli, kopumā mājīgi un nesteidzīgi, it kā laika toreiz būtu bijis vairāk. Skaistas stikla karafes etiķim vai kādai eļļai metāla statīvā, balti galdauti, visur jūtams – mūsu klientiem tikai to labāko!
Vēl ļoti pētāmas ir aptieku un veikalu bildes. Audumu baķu grēdas plauktos, kur visu ar acīm var apčamdīt, sataustot faktūru – kreps, krepdešīns, gabardīns, buklē. Podziņu un adatu kastes, lineāli, lekāli un šķēres. Tad atkal cepuru veikals – mazs ūķītis zemiem griestiem, neliela telpa tieši no ielas, bet cik cepurēm eleganta forma un kvalitatīvs materiāls! Kundzes glītos mēteļos izvēlas preci, pārdevējām ērtas kleitas – vienai ap kaklu sasienama šalle, otrai piespraude. Aptiekā funkcionālas metāla lampas, mazliet kā slimnīcā, bet plaukti filigrāni iztaisīti pēc pasūtījuma pie vietējā galdnieka. Vitrīnās aiz stikla durvīm aptieku trauki, sausās paciņas mazajās atvilktnēs. Uz galdiņa pircēju pusē karafe ar ūdeni un tīra, uz mutes apgāzta krūze.
Mūsdienu bildes ļoti labi un ilgi var skatīties tad, ja gaisma bijusi fotogrāfam labvēlīga. Vispār krāsainajā versijā labāk izskatās eksotisku vietu interjeri un tie, kur mūsdienas ir tikai pēdējais slānis, kā interjers kādā Veneto reģiona palaco ar laikmetīgās mākslas darbu pie sienas. Ļoti labi izskatās Melburnā vai Ņujorkā uzņemti foto, kur kadrā iekļūst vēsturiska metāla kolonna, kādas čuguna balkona margas, kāds zeltīts Art Deco motīvs. Vai Bali – gandrīz bez sienām, tropiskās lapās ar baseina malu, kas sakrīt ar horizontu.
Bieži spiežu "like" vecām un jaunām interjera bildēm. "Patīk vecas bildes?" kāds kolekcionārs pajautāja. Ļoti patīk.