Ksenija Norila ir izstādes Karstā māksla aukstajā karā. Mākslas un zinātnes mijiedarbība padomju laikā (The Hot Art In a Cold War: Intersections of Art and Science in the Soviet Era) līdzkuratore. Viņa ir arī doktora grāda kandidāte Ratgersa Universitātes Ņūdžersijā mākslas vēstures nodaļā. Savā pētījumā viņa pievēršas Austrumeiropas laikmetīgās mākslas autoriem, kas aktīvi izjautā sociālisma laika mākslu. Patlaban Ksenija ir Dodžu ģimenes stipendiāte Zimmerli Mākslas muzejā, kurā glabājas lielākā nonkonformistu mākslas kolekcija ārpus bijušās PSRS teritorijas. Iepriekš Ksenija jau nodarbojusies ar Baltijas mākslas pētniecību speciālas Ņujorkas Modernās mākslas muzeja programmas ietvaros. Viņa ir grāmatas Māksla un teorija Centrāleiropā un Austrumeiropā pēc 1989. gada līdzredaktore.
Lai nedaudz uzkarsētu aukstā kara tematiku, par kuru runāsim, sākšu ar vispārīgu jautājumu: kā radās ideja par šo izstādi? Kādi bija sākotnējie motīvi un impulsi tev un citiem projektā iesaistītajiem, to vidū izstādes norises vietai – mākslas un zinātnes muzejam Bruce Museum?
Šī izstāde attīstījās no mana pētījuma par nonkonformisma mākslu Padomju Savienībā, kas iekļauta Nortona un Nensijas Dodžu kolekcijā. Kad es 2011. gadā sāku savas doktora studijas, radās iespēja stādāt ar šo kolekciju, kas pieder Zimmerli Mākslas muzejam Ratgersa Universitātē. Tā ir lielākā nonkonformisma mākslas kolekcija pasaulē un aptver visas bijušās Padomju Savienības republikas. 2016. gada martā es biju kuratore izstādei par mākslu un zinātni Dodžu kolekcijā. Šajā izstādē tika izstādīts vairāk nekā 60 mākslas darbu (kolekcijā kopā ir vairāk par 20 tūkstošiem). Jaunā izstāde, kas pašlaik apskatāma Brūsa muzejā, attīstījās no muzeja zinātnes kuratora Daniela Ksepkas uzaicinājuma izveidot jaunu, izvērstu iepriekš Zimmerli muzejā notikušās izstādes versiju, kas tiktu papildināta ar Brūsa muzeja kolekcijā esošajiem aukstā kara artefaktiem, to vidū kodolkara un kosmosa sacensību demonstrējošiem objektiem.
Kāda bijusi Dodžu kolekcijas tapšanas vēsture?
Nortons Dodžs bija ekonomists un profesors Vašingtonas štatā. Viņš sāka apmeklēt Padomju Savienību, it īpaši Padomju Krieviju, 1955. gadā un iegādājās pirmos nonkonformistu mākslas darbus 1962. gadā. Turpmākajās desmitgadēs viņš nodibināja kontaktus ar daudziem māksliniekiem, kuratoriem un padomdevējiem no visas Padomju Savienības. Viņš kolekcionēja mākslu no katras republikas, tomēr pats tās visas neapmeklēja, jo nereti paļāvās uz plašu padomdevēju tīklu, ko bija iemantojis ceļojumu laikā. Viens no tiem bija latviešu izcelsmes amerikāņu mākslas kritiķis Marks Alans Švēde. Kolekcijā ir vairāk nekā 700 Latvijas mākslinieku darbu.
Kas ir Latvijas kolekcijā pārstāvētie mākslinieki?
Latvijas kolekcijas daļā īpaši gribas izcelt Andra Grīnberga performanču un hepeningu fotogrāfijas. Cik zinu, tur regulāri ierodas pētnieki, lai pētītu tieši šo materiālu. Kad sāku darbu ar kolekciju, uzgāju toreiz man vēl nezināmu fenomenālu latviešu fotogrāfes Zentas Dzividzinskas fotogrāfiju izlasi. Nododoties pētījumiem par mākslas un zinātnes mijiedarbību, biju pārsteigta, cik ļoti latviešu mākslinieki, piemēram, Brūsa muzeja izstādē iekļautie Valdis Celms un Jānis Borgs bija nodevušies šīs tēmas izvērsumam. Tāpat mani ieintriģēja Ojāra Ābola darbi – gleznas no 1978. gada sērijas Procesi uz zemes. Vērtējot kopumā, Latvijas mākslas kolekcijas daļa ir ļoti eklektiska un īpaši izteiksmīga grafiskā ziņā. Kad es uzzināju par kinētiskās mākslas virziena spēcīgo klātbūtni Latvijas mākslā padomju perioda ietvaros, mani tas ļoti uzrunāja, jo iepriekš biju pētījusi kinētisko mākslu Padomju Krievijā, piemēram, grupas Dvižeņije darbību. Vēlāk sarunās Valdis Celms apstiprināja viņa un kolēģu ciešo profesionālo kontaktu ar Maskavas kinētiķiem, piemēram, Vjačeslavu Koļeičuku un citiem. Šo dialogu es centos atspoguļot arī izstādē.
Aukstā kara karstā māksla ir trāpīgs un uzmanību piesaistošs nosaukums. Kā pie tā nonācāt?
Pirmās izstādes nosaukums Iedomu pasaules un katastrofas (The Dreamworlds and Catastrophes) bija atsauce uz pazīstamās marksisma vēsturnieces Sūzanas Bakas-Morsas grāmatu Dreamworld and Catastrophe: The Passing of Mass Utopia in East and West. Šī izstāde toreiz nodarbojās ar Padomju Savienības ikdienas dzīves aspektu pretnostatīšanu – liekot kopā labo un slikto, vareno un vājo, bagāto un nabadzīgo. Šie pretpoli ir tieši tas, ar ko nodarbojos es, ne tikai kūrējot izstādes, bet arī savā akadēmiskajā darbā. Pašreizējās izstādes nosaukums man ienāca prātā, domājot par to, cik ļoti aktuāli šie mākslas darbi savā laikā bijuši noteiktās aprindās, tik ļoti, ka tos uztvēra kā nepieņemamus, radikālus vai pat revolucionārus. Izstādes nosaukumā ir ietverta arī zināma gramatikas spēle. Angļu valodā, liekot pirms vārdiem Cold War artikulu "a", sekojošais lietvārds kļūst nenoteikts. Ja mēs lietojam artikulu "the" (the Cold War), mēs norādām uz auksto karu, īsto un vienīgo auksto karu – vēsturisko periodu, kas ilga aptuveni no 1945. līdz 1991. gadam. Mana izvēle lietot artikulu "a" uzdos jautājumu – vai varētu būt vēl kāds aukstais karš?
Vai nosaukums ir tieša norāde uz pašreizējās ģeopolitiskās situācijas komplekso raksturu?
Izstāde ir vēsturiska. Visi tajā eksponētie mākslas darbi ir no 60., 70. un 80. gadiem. Izstādes mērķis nav tiem uzspiest kādu politisku lasījumu, skatoties no šodienas politiskās situācijas. Tomēr neapšaubāmi izstādes tematika ir ļoti aktuāla un savlaicīga. Nevilkt paralēles ar to, kādas ir attiecības starp ASV un Krieviju tagad, šķiet, nemaz nevar. Izstādes apmeklētāji lielākoties ir amerikāņi, kuriem ir zināma izpratne par ASV politisko nostāju aukstā kara laikā, bet tas arī ir viss. Tāpēc es vēlējos šai auditorijai piedāvāt projektu, kas atsegtu aukstā kara norises, skatītas no pretējās nometnes puses. Ceru, ka šī izstāde palīdzēs rast pārliecību, ka aukstā kara pieredze ir kopīga, vai mēs esam vienā vai otrā pusē. Mums ir jābūt vairāk informētiem par šo kopīgo vēsturi.
Izved, lūdzu, mūs iztēlē cauri ekspozīcijai ar komentāriem par tajā izstādītajiem darbiem, to vidū latviešu autoru darbiem!
Izstāde ir iedalīta vairākās sadaļās. Pirmā daļa ir veltīta sacensībai aukstā kara laikā starp ASV un Padomju Savienību. Otrā daļa Anatomiskās cerības un bažas fokusējas uz māksliniekiem, kas savā daiļradē attēlo bruņošanās sacensību. Viņu darbi ekspozīcijā ir izlikti dialogā ar tādiem artefaktiem kā aizsargtērps, ko valkāja Černobiļas atomkatastrofas seku likvidētāji, kā arī, piemēram, atslēgām, ar kurām var palaist starpkontinentālo ballistisko raķeti ICBM. Vēl izstādē ir divas videoinstrukcijas – kas iedzīvotājiem jādara un kā jārīkojas kodolieroču uzbrukuma gadījumā. Viena ir ASV, otra attiecīgi Padomju Savienības valdības pasūtījums. Apmeklētājiem ir iespēja redzēt, kā šīs divas lielvaras atšķirīgā veidā izvēlējās prezentēt informāciju saviem pilsoņiem. Vēl šajā sadaļā ir iekļauts brīnišķīgs Ināra Helmūta grafikas darbs, kas atspoguļo kodolreaktora interjeru un kontroles centru, kuru mākslinieks apmeklējis personīgi. Nākamā izstādes sadaļa veltīta t. s. kosmosa sacensībai. Šeit izstādīta Sputnik (satelīta) kopija, kā arī vēl vairākas Helmūta grafikas, kas attēlo kosmonautus izplatījumā. Tālāk sadaļa Kosmiskās perspektīvas izvērš apgalvojumu, ka kosmosa sacensības pavēra māksliniekiem jaunu pasauli.
Ceļojumi ārpus Padomju Savienības bija ļoti ierobežoti, tomēr attēli un apraksti par kosmosu un ar to saistīto pasauli tā laika avīzēs un žurnālos vai radiopārraidēs raisīja māksliniekos zināmu cerību un tiekšanos. Piemēram, igauņu mākslinieka Raula Mēla grafikas darbu sērija, kuras pamatā ir matemātikas formulu izmantojums, lai attēlotu naksnīgas debesis, kas iekrāsotas Igaunijas karoga krāsās. Tas, protams, darba tapšanas laikā bija nepieņemami. Latvijas mākslinieku uznāciens visvairāk ir jūtams izstādes noslēdzošajā daļā, kas pretnostata Latvijas un Krievijas kinētisko mākslu. Šeit ir fantastiski Jāņa Borga darbi, to vidū plakāts, kas veidots, iedvesmojoties no avangardista, fotomontāžas pioniera Gustava Kluča darbiem, kā arī vairākas daļas no Valda Celma apjomīgā Pozitrona projekta, kas pēc būtības ir kinētiskās skulptūras modelis kādas Ukrainas rūpnīcas teritorijai. Šī sadaļa nododas zinātnes utopiju atspoguļojumam un to ietekmei uz mākslu. Lai arī zinātniskiem eksperimentiem aukstā kara laikā bija savas tumšās puses, tie noteikti sniedza arī cerību par labāku dzīvi nākotnē.
Noslēdzošais jautājums nav par apskatīto izstādi, bet tavu dalību Modernās mākslas muzeja C-MAP programmā. Šai programmai ir tieša saistība ar Austrumeiropu un caur to arī ar Baltiju un Latviju. Kāda ir šīs programmas misija, tava darbība tajā, kā arī Baltijas un Latvijas klātbūtnes iespējas vai fokuss programmas pētījumos?
Es biju C-MAP stipendiāte programmā Modernā māksla un tās perspektīva Ņujorkas Modernās mākslas muzeja MoMa ietvaros no 2017. gada janvāra līdz 2017. gada septembrim. Šajā laikā es vadīju MoMa starpdepartamentu izpēti, lai veicinātu ar Austrumeiropas mākslu saistītas izstādes, iepirkumus un publikācijas. Baltijas valstis man ir ļoti nozīmīgas, jo savam topošajam doktora darbam esmu pētījusi Baltijas valstis, galvenokārt Lietuvu. Pateicoties šai izstādei, man bija iespēja arī apmeklēt Latviju un iegūt jaunus kontaktus. MoMA programmas ietvaros es biju ļoti motivēta veicināt interesi par mākslas procesiem Baltijas valstīs. Lai arī esmu novērojusi neviltotu muzeja kuratoru interesi, specifiski padziļināta Baltijas mākslas izpēte vēl nav veikta, taču to ļoti rekomendēju!