2012. gadā Valmieras teātrī skatījos Viestura Meikšāna izrādi Egoisti, kura, manuprāt, toreiz saņēma pārāk maz komplimentu. Kādā ainā Rihards Rudāks, atspiedies ar rokām pret galdu, dramatiskā balsī saka: "Un tad mūsu mājās ienāca divas patiesības!"
Vienu atbildi dramatiskajai situācijai, kuras dēļ ir vismaz divas patiesības, dzirdēju 2016. gada janvārī, apmeklējot Ņujorkas Universitātes Tiša Mākslas skolas rīkoto simpoziju Form in Question. Horeogrāfe Mērija Overlija, kura devusi lielu ieguldījumu eksperimentālā teātra un dejas laukā, puspajokam pāris minūtēs izskaidroja, kas ir klasicisms, modernisms un postmodernisms. Viņas postmodernisma izpratne ir tāla no tās, ko ikdienas valodā mēdzam lietot nievājoši: "Tā nav izrāde, bet performance. Nekādas jēgas, tīrais postmodernisms." Mūs nevar vainot, jo, kamēr ASV dzima postmodernisms, mums bija socreālisms. Grūti redzēt vairāk par formu, ja saturs nav piedzīvots.
Mērijai Overlijai klasicisms ir tas, kas meklēja lielos pasaules uzbūves un organizācijas pamatprincipus. Modernisms attapās, ka ir piemirsts cilvēks, tā nu Freids un citi līdz 60. gadiem līdz pagurumam pētīja cilvēku. Tad nāca apjausma, ka ir aizmirsts "tas cilvēks" – specifiskais un individuālais. Gan klasicismā, gan modernismā varēja būt viena atbilde uz jautājumiem, kas derēja jebkurai situācijai. Atšķirīgie dzēra valiumu.
"Mēs vēl aizvien ciešam no modernisma," saka Mērija Overlija. Esam droši, ka ir viena pareizā atbilde. Nedrīkst taču atteikties no jēgas, būs haoss, jo nekas neko nenozīmē, viss tiek apšaubīts un jaukts! Gluži pretēji – postmodernismā viss ir nozīmīgs un vērtīgs. "Viss ir glīts," teica Endijs Vorhols. Tas nav vērtību zudums un noliegums, bet pieņemšana. Postmodernisms dod iespēju aptvert daudz lielāku pasauli. No modernisma koncentrēšanās uz ķermeni interese pievērsās pasaulei ap ķermeni. Vēlme pieskarties pasaulei, redzēt citādo. Pieskāriens vairs nav forma, bet saturs – dziļa tikšanās ar pasauli.
Postmodernismā vairs nav viena pareizā varianta, ir pamanītas atšķirības, vairs nav vienas atbildes, un tas ir dramatiski. Mērija Overlija stāsta, cik tas dramatiski, visi smejas, bet vienlaikus zina, ka tā tas arī ir. Ciešam no modernisma, ciešam no postmodernisma arī.
Kā lai dzīvo? Lēmumi jāpieņem, nevar tikai ciest un klusēt, tāpēc ka runāšana rada pārāk lielu sajukumu. Jāsamierinās ar to, ka lēmumi par pareizo nenāk no Dieva, Eiropas vai partijas. Lēmumi vienmēr ir to viedokļu, kuriem ir balsstiesības, vienādojuma atrisinājums. Es gribētu, lai viņi ir postmodernisti. Naudu projektam nepiešķīra VKKF, bet Viesturs, Mērija un Zigmunds. Jaunākie VKKF projektu konkursa rezultāti ir glīti, izskatās, ka naudas kopumā ir vairāk. Es gribētu, lai nevienam nav jācieš no modernisma. Dramatiski ir vienmēr, bet es labāk ciešu no postmodernisma, nevis modernisma. Labāk no tā, ka cilvēki ir dažādi un rada dažādu mākslu, nevis no tā, ka viss nenotiek pēc manas patiesības. Ja kļūst pavisam traki, valiuma aktīvā viela ir Diazepamum.