Daudziem Berlīnes Starptautiskais kinofestivāls šogad būs pelēkāks, tukšāks nekā citkārt. Viens žurnāla Rīgas Laiks eksemplārs vienmēr paliks nenopirkts. Visi, kas Valentīnu Freimani apciemoja Berlīnes dzīvoklī, zināja, ka tas ir vienīgais ciemakukulis no Rīgas, ko viņa patiešām gaida.
"Cerējām rīt vēl viņu satikt – lidoju uz Berlīnes festivālu – ar novēlošanos... vārda visās nozīmēs. Aizgājis vesels laikmets… to nemaz nevar aptvert, ka nekad vairs nevarēs viņai piezvanīt, parunāties, lūgt padomu, dalīties ar iespaidiem, apciemot Berlīnē," savākusi domas, pēc dienas atraksta kinozinātniece Anita Uzulniece, kura "atļaujas", kā pati saka, gan domās, gan skaļi Valentīnu Freimani saukt par savu garīgo māti.
Berlīnes kultūrā dziļi ieaugusī teātra zinātniece Margarita Zieda, kura ar Freimani uzturēja regulārus sakarus, atceras, ka vēl 88 gadu vecumā Berlīnes Starptautiskā kinofestivāla laikā cienījamā kinozinātniece noskatījusies pa četrām filmām dienā. Vairāk nepietiekot spēka.
"Šīs paaudzes giganti nepadodas,"
Zieda izsaka daudzu sajūtu, ka, noslēdzoties pirmās Latvijas brīvvalsts jauniešu dzīvei, nogrimst viena Atlantīda pēc otras, vietā atstājot daudz plakanāku ainavu.
Protams, visi, kas Valentīnas Freimanes aiziešanu izjūt kā zaudējumu, labi saprot, ka gauži raudāt un kratīt dūri pret debesīm par viņas nāvi gandrīz 96 gadu vecumā būtu… nedaudz pārspīlēti. Skaistā ebreju meitene, piens un asinis, kas pati līdzinājās kinozvaigznēm, kuras viņas tēvs – finanšu un juridisko jautājumu konsultants – 20. gadu Berlīnē satika kinostudijas UFA gaiteņos, varēja būt mirusi jau sen. Neskaitāmas reizes Valentīna ieskatījās acīs nāvei gluži burtiski, bet liktenis gribēja, lai viņa ir viena no tiem, kas paglābjas no holokausta un nodzīvo krāšņu, piepildītu mūžu.
"Vēl pirms gada jaukā pulkā svinējām Valentīnas 95. jubileju – līdz četriem rītā. Pavisam nesen viņa mēdza sastādīt Cēsu Mākslas festivāla programmas. Juris Žagars atsūtīja uz Berlīni operatoru, Valentīna apsēja ap kaklu kādu skaistu lakatu, apsēdās kameras priekšā un pusstundu aizrautīgi stāstīja par režisoru, filmu, laiku, tik daudz kā interesanta," atceras Uzulniece.
"Viņai vienmēr bija bērnišķīga interese par dzīvi, par mākslu. Un viņa, protams, iedvesmoja daudzus. Mani noteikti. Varu apgalvot, ka no viņas man radās lielāka izpratne par vecās labās Eiropas vērtībām, mākslas drēbes pazīšanu, par aristokrātismu un plebejismu mākslā. Valentīna Freimane bija ārkārtīgi gaišs cilvēks. Un arī domas par viņu vienmēr būs tikai gaišas. Tas ir apbrīnojami, ka cilvēks, kurš izgājis tādai ellei cauri, varēja uzturēt tik gaišu skatu uz cilvēku dzimumu," saka režisors Alvis Hermanis, kuru ar Valentīnu Freimani saistīja garīga draudzība.
Visu rakstu par aizsaulē aizgājušo izcilo kino zinātnieci Valentīnu Freimani lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!