Piedzīvo Straumi kā vēl nekad agrāk – skatītājus uz īpašu notikumu Straume koncertā, kas apvienos kino un dzīvo mūziku vienotā pieredzē, aicina pasaulslavenās, Oskara balvu ieguvušās latviešu animācijas filmas režisors Gints Zilbalodis un komponists Rihards Zaļupe, kuri abi ir arī tās mūzikas autori. Koncertā Xiaomi arēnā 23. maijā pulksten 18.30 filmu uz lielā ekrāna pavadīs Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) izpildīta akustiskā partitūra.
«Esmu radījis īpašu akustisko instrumentāciju, kur ļoti nozīmīga loma ir plašam sitamo un taustiņinstrumentu klāstam, kuri savīsies ar plašo stīgu un pūšamo instrumentu dinamiskajām skaņām. Man tas būs ļoti īpašs notikums, jo stāšos orķestra un publikas priekšā kā diriģents! Tā būs tā pati filma, bet ar pilnīgi jaunu pieredzi. Mēs ļoti rūpējamies, lai cilvēki varētu pilnībā izbaudīt filmu un mūziku, būs laba apskaņošana un brīnišķīgs, liels ekrāns, bet par skaņu režiju rūpēsies pieredzējušais skaņu mākslinieks Normunds Slava,» stāsta Rihards Zaļupe.
Pirms dažiem gadiem intervijā atklājis, ka sapņo kļūt par kinomūzikas komponistu, Zaļupe nu šo sapni ir īstenojis. Pirmais viņa lielais lēciens filmmūzikas pasaulē bija Aigara Graubas filma Nameja gredzens, pēc kā viņš strauji kļuva par atzītu daudzu latviešu filmu mūzikas autoru. To apliecina arī saņemtās Lielā Kristapa balvas. Līdz ar Straumi pienācis laiks doties plašākos ūdeņos, kur komponists jau ir pamanīts un trīsreiz nominēts Hollywood Music in Media balvām.
Unikālā koncertsērija Straume koncertā, kas drīz piedzīvos pirmizrādi Latvijā, jau ir sākusi savu ceļojumu pa pasauli – pirmizrāde notika 10. septembrī Sietlā, 23. novembrī sekoja koncertšovs Sandjego (ASV), kur tos kopā jau apmeklējuši vairāk nekā 5000 skatītāju. Pēc tam bija 14. un 15. marts Taivānā, kur pats Zaļupe arī stājās pie Gaosjunas simfoniskā orķestra diriģenta pults. Koncerts Rīgā būs šīs starptautiskās turnejas īpašais notikums Baltijā – aicinājums svinēt kino un dzīvās mūzikas satikšanos, piedzīvojot filmu jaunā veidā – kā vienotu vizuālu un muzikālu ceļojumu.
Kā radās doma par filmu un koncertu vienkopus?
Daudzu filmu mūzika ir pierādījusi, ka var pēc tam dzīvot atsevišķu dzīvi ārpus filmas. Ir komponisti, kuru kinomūziku straumē un katru mēnesi klausās miljoniem cilvēku. Iecere nāca no Sietlas simfoniskā orķestra, kas vēlējās izveidot šādu projektu un to pirmatskaņot.
Kādas ir koncertšovu priekšrocības salīdzinājumā ar tradicionālo kinoseansu vai kinomūzikas koncertu?
Man bija iespēja Straumes kinokoncerta pirmatskaņojumā 2025. gada septembrī Sietlā redzēt, kas notiek zālē, kāda ir cilvēku reakcija, skatoties filmu un klausoties mūsu mūziku. Dzīvā mūzika iedod pilnīgi citu emocionālo līmeni, nekā to spēj izdarīt kino. Jo tas viss notiek dzīvajā, uz skatuves spēlē cilvēki un tas dod dzīvo sajūtu, ko nevienā ierakstā vai koncerta tiešraidē nespēsim dabūt. Mēs, protams, varam skatīties populāru mākslinieku koncertus televīzijā. Bieži vien Ziemassvētkos rāda Stinga brīnišķīgo koncertprogrammu, bet, kad Stingu dzirdi dzīvajā, to nevar ne ar ko salīdzināt.
Biju pārsteigts, cik emocionāli publika dzīvoja līdzi mūsu filmai. Es domāju, ka tā ir vislielākā vērtība, ka tu skaties filmu, bet iegūsti vēl dziļāku emocionālo piesaisti. Tā ir unikāla pieredze, ko cilvēki ikdienā vispār nespēj sajust.
Kinomūzika, manuprāt, lielākoties ir saistīta ar emocijām un iedarbojas uz zemapziņu. Kinomūzikas uzdevums ir iedot zemteksta emocionālo slāni, ko vārds vai bilde nespēj līdz galam pateikt. Ne velti kinomūzikas un arī videospēļu mūziku ieskaņo pasaules labākie orķestri un sacer slaveni filmmūzikas komponisti. Un, kad šo mūziku atskaņo koncertos, videospēļu entuziasti, kas to vien dara, kā spēlē no rīta līdz vakaram, un tie, kas ar to pelna naudu, patiešām nāk klausīties simfonisko orķestri! Manuprāt, tas ir fantastiski! Tas ir viņu ceļš uz simfonisko mūziku un koncertzālēm. Varbūt viņiem iepatīkas?
Man patīk šis tilts. Kad es vēl biju LNSO mūziķis, tika daudz runāts, kā piesaistīt jaunu auditoriju. Orķestrim ir cikls LeNeSOns, kur nāk bērni ar vecākiem, koncertcikli ar Goran Gora, bet kā par simfonisko mūziku ieinteresēt tos, kuriem ir divdesmit, trīsdesmit vai četrdesmit gadu? Domāju, ka filmu un datorspēļu mūzikas atskaņošana var būt viens no šiem veidiem.
Filmā Straume nav runāta teksta, tāpēc jo lielāka nozīme tajā ir mūzikai. Attēla un mūzikas sinhronizācija arī mūsu koncertā ir perfekta – tieši tā kā īstajā filmā. Veidojot filmas skaņu celiņu, izmantojām daudz elektronikas un ierakstījām tikai stīgas, sitaminstrumentus un pāris pūšamintrumentus. Savukārt koncertšovam ierosināju pilnībā visu pārlikt akustiskajam simfoniskajam orķestrim. Manuprāt, mēs daudz no tā ieguvām. Nekas nav zaudēts, toties ieguvām pilnīgi citas krāsas. Man ļoti patīk šādā veidā izmantot simfonisko orķestri, šī nav pirmā reize, kad es strādāju šādā tehnikā.
Latviešu skatītājiem, no kuriem daudzi šo filmu ir redzējuši, koncertšovs ļaus pievērsties tieši mūzikai un sadzirdēt tajā kaut ko jaunu. Es pats Straumi skatos tā, it kā lasītu grāmatu. Labu grāmatu katrs cilvēks izpratīs citādāk, caur savu iekšējo pasauli. Tā ir arī ar Ginta Zilbaloža filmu: visi skatās vienu un to pašu, bet katrs saprot kaut ko citu. Tieši to, kas viņam bija jāsaprot. Tas ir fenomenāli, ka Gintam izdevies radīt kaut ko tādu, ka arī bērniem ir daudz jautājumu. Skatoties filmu mājās, uz ekrāna notiekošais piesaista arī kaķu un suņu uzmanību.
Skatoties Straumi, mūzika ir šķietami nemanāma, neuzbāzīga un integrēta kopējā bildē. Grūti būtu to iztēloties kā patstāvīgu, no filmas neatkarīgu koncertmūziku.
Mūsu mūzika nav holivudiska. Tā ir ļoti introverta, meditatīva, uz zemapziņu tendēta – kā viļņi, kas ieplūst un aizplūst. Tas ir labi, ka, skatoties filmu, cilvēki mūziku nejūt. Tas nozīmē, ka esam trāpījuši mērķī: nevis būt solomāksliniekam priekšā, bet būt daļai no visa stāsta. Tas nozīmē, ka komponists pareizi ir izdarījis savu darbu.
Latvijā līdz šim nav bijusi populāra ideja rādīt visu filmu, virsū spēlējot oriģinālmūziku dzīvā akustiskā izpildījumā. Ir bijuši tikai fragmenti, kinomūzikas koncerti un vēsturiskā mēmā kino demonstrējumi ar speciāli komponētu vai pielāgotu mūziku, bet šādas pieredzes nav. Es pats ilgi spēlēju simfoniskajā orķestrī. Atceros pāris filmu mūzikas projektus – Nino Rotas mūzikas koncertu, Holivudas hitus (bez ekrāna), pats esmu orķestrī spēlējis pavadījumu komiskajai mēmajai filmai Safety Last!/Drošība pēdējā vietā (1932), vēl citā LNSO koncertā rādīja 30. gadu padomju satīrisko filmu Pie velna vecmāmiņas, kurai perfekti derēja Šostakoviča simfoniju fragmenti. Bet mēmais kino – tas ir cits laikmets, to nevar tā salīdzināt. Bieži vien cilvēkiem mēmais kino šķiet smieklīgs piedzīvojums.
Es pats Latvijā neesmu pieredzējis šādu koncertu, kur šolaiku filma ir kopā ar mūziku dzīvajā izpildījumā, bet pasaulē tiem ir svarīga vieta simfoniskajos koncertos. To parāda tas, ka lielie simfoniskie orķestri savā repertuārā (aktīvajā sezonā vai festivālos) iekļauj vismaz vienu vai pat vairākas šādas programmas. Tikko nodiriģēju divus Straumes koncertšovus Taivānā. Viņiem, Gaosjunas simfoniskajam orķestrim, katru gadu pavasarī ir kinomūzikas festivāli. Tas notiek tieši šādā veidā: rāda visu filmu ar tekstu (ja tāds ir), bet skaņu celiņu spēlē orķestris dzīvajā.
Ko tev personiski nozīmē Straumes galvenais varonis un pārējie tēli?
Kaķis, galvenais varonis, man personiski simbolizē mūsu būtību. Viņš ir tas, kurš mūsos iekšēji bieži vien čukst: šo labāk nedari, bet šo dari. Viņš ir tas, kurš vēro. Suns vienmēr grib spēlēties, vienmēr grib, lai viss būtu jauki. Kapibarai galvenais, lai tikai ir miers, viņai negribas iespringt. Lemurs ir tipisks materiālists: lai ir piķis. Un mūsos katrā sēž šis materiālists iekšā, mūsu sabiedrība tieši tā ir būvēta: tikai sev. Putns ir viedais, skolotājs, kurš kaķim rāda ceļu. (Filmā ir epizode, kur kaķis izdomā, ka arī viņš varētu stāvēt uz divām kājām. Viņš iekrīt ūdenī, bet viņš mācās.) Jautājums, kas ir lielais valis? Sākumā man likās, ka viņš simbolizē bailes. Bez bailēm nevar izdzīvot, bet ir jāiemācās ar tām tikt galā.
Ceļojot ar šo koncertprojektu pa pasauli, pārsteidz, cik dažādi skatītāji ir uztvēruši šo filmu. Ideja ir skaidra, taču katrs tajā redz savu iekšējo pamatu. Kāds filmas dzīvniekus salīdzina ar ģimeni un radiniekiem, ar kolēģiem, ar sevi, ar dabas kataklizmām, ar mūsu nākotni. Ir daudz iespēju fantāzijai.
Skatoties Straumi, domāju par draudīgo šodienas realitāti un ka mēs neizdzīvosim, ja nesadarbosimies.
Pilnīgi piekrītu. Manā filmas izpratnē ir divas perspektīvas: viena ir globāla, bet otra – iekšēja. Globālā perspektīva ir tā, ko tu saki, bet iekšēji es katru no filmas tēliem uztveru kā cilvēka emocijas. Filmā katram dzīvniekam – kaķim, kapibarai, sunim, lemuram, putnam – ir ļoti specifiskas īpašības, bet valis ir noslēpums. Kad sākas haoss, tas sākas ne tikai ārējā, bet arī iekšējā pasaulē. Man personīgi šķiet, ka daudz svarīgāk ir katram sakārtot savu iekšējo pasauli. Tad arī ārējā mainīsies. Bet, ja mēs paliksim tādi, kādi esam, un egocentriski gribēsim, lai viss ir tā, kā mums patīk, tad pasaulē nekas nemainīsies. Mūsdienu pasaules problēma ir, ka mēs iekšēji esam ļoti neattīstīti un visu gribam tikai sev. Dzīvojam ļoti egocentriskā sabiedrībā, tāpēc pasaule brūk.
Man vissvarīgākā ir epizode, kurā putns uzlido gaisā un pazūd debesu plašumos, bet kaķis, sākumā pacēlies gaisā, tomēr atgriežas atpakaļ uz zemes. Domāju, ka viņš saprata savu uzdevumu: lejā ir draugi, jāpaliek kopā ar viņiem un jāpabeidz kopā sāktais ceļš.
Straumes mūzikā nav zīmīgu hitu, atšķirībā no filmām, kuru pazīšanas zīme ir aktīvas, spilgtas, kodolīgas tēmas (vienu nodziedu).
Interesanti, ka tu tikko nodungoji tieši Neiespējamās misijas melodiju. Šeit ģeniālais ir tas, ka, līdzko tu dziedi šo tēmu, tev automātiski visa filma «iet līdzi». Tā izdevusies tik ģeniāla! Tāpat arī Džeimsa Bonda tēma (nodzied zīmīgo motīvu). To izdzirdot, tu ne tikai atceries filmu, bet līdzi nāk emocijas, nozīme.
Sākot rakstīt mūziku filmām, es biju šur tur pārspīlējis: mūzikas bija pārāk daudz, tā bija pārāk skaļa un pārāk solistiska.
Manuprāt, tieši tas Graubas filmai Nameja gredzens bija pašā laikā.
Tomēr, tagad klausoties, man liekas, ka varējām drusku mierīgāk. Tagad ASV Kinoakadēmijas locekļa statusā vērtējot un skatoties lielbudžeta filmas, ir reizes, kad domāju, ka te labāk būtu ne tik skaļi, ne tik jaudīgi.
Ko nozīmē būt ASV Kinoakadēmijas biedram?
Gintu, Matīsu un mani uzaicināja tur būt un piedalīties filmu vērtēšanā. Tā ir iespēja noskatīties ļoti daudz filmu. Šogad bija ap divsimt filmām. Visas noskatīties ir nereāli, bet vismaz 30 procenti ir jānoskatās, lai vispār varētu balsot. Vērtēšanas sistēma ir gudri sakārtota, lai tas būtu paveicams. Katram ir sava grupa. Manā pārziņā bija labākā dziesma, labākais skaņu celiņš un labākā animācija. Finālā jau skatījos visu, tik nesanāca laika dokumentālajām filmām. Bija ļoti labas filmas arī no Eiropas, Japānas un Korejas. Bija ļoti interesanti. Viens ir dabūt Oskaru, bet otrs, ka tu esi iekšā šajā saimē. Ir pilnīgi cits vēriens, redzesloks. Bija daudz personisku uzaicinājumu skatīties filmas klātienē, tiekoties ar režisoriem un galvenajiem varoņiem, taču problēma ir tā, ka esmu šeit un būtu jātiek vai nu līdz Ņujorkai, vai Losandželosai. Tas ir loģistikas jautājums. Varbūt jāpamēģina kādu gadu novembrī decembrī padzīvot tur? Nav tik vienkārši, jo mana ģimene ir šeit un mūsu 11 gadus vecā meita iet skolā, bet mūsdienās visu ir iespējams sakārtot.
Vispirms sevi apliecinājis kā sitaminstrumentu spēles meistars, pievērsies komponēšanai, pirms dažiem gadiem sāki arī dziedāt un Taivānā piedzīvoji simfoniskā orķestra diriģenta debiju…
Jā, tā bija debija ārzemēs. Mana pieredze rāda, ka jebkuram mūziķim, kurš vairākus gadus spēlējis orķestrī, pavīd doma, ka gribētos kādreiz arī diriģēt, veidot mūziku. Draugu lokā runājot, to teikuši daudzi. No orķestra nācis Andris Nelsons, Andris Poga, Guntis Kuzma un daudzi citi. Būtiskais ir ne jau tikai nodiriģēt uz trīs vai septiņi, bet tas, kā tu veido mūziku.
Doma pašam diriģēt savu mūziku man nebija pēkšņa. Tā jau daudzus gadus sēdēja kaut kur iekšā. Neesmu mēģinājis sevi pierādīt kā diriģents, bet esmu ļoti daudz strādājis ar sitaminstrumentu kameransambļiem un diriģējis arī ļoti lielus ansambļus, īpaši 18 gadus strādādams Mūzikas akadēmijā. Diriģēt sitaminstrumentu ansambļus ir diezgan piņķerīgi. Tomēr prasmes veidojās, un, kad Ņujorkas aģenti, kuri šo Straumes projektu vada, vaicāja, vai es vēlētos diriģēt kādu no šoviem, man pat nebija argumentu, kāpēc teikt nē. Teicu jā.
Cik plaša būs Straumes koncertšovu turpmākā ģeogrāfija?
Rīgā 23. maijā gaidāmo koncertu ar LNSO saucam par šīs – mūsu pirmās – sezonas noslēgumkoncertu. Nākamajā vasarā jau ir ieplānoti divi koncerti ASV. Būs arī Eiropā. Es ļoti gribētu pabraukāt pa lieliskajām Japānas koncertzālēm. Esmu tur bijis ar LNSO. Tur viss ir izcils: gan akustika, gan pieejamība un loģistika. Un katrai ir sava nokrāsa. Sapņot par turneju Japānā rosina arī cilvēciskais faktors: publika ļoti gatavojas katram koncertam. Cilvēki zina, ko klausīsies, un zina, kā skan tēmas. Viņi neiemaldās simfoniskajā koncertā nejauši, jo «šovakar nebija, ko darīt».
Ļoti ceru, ka mums arī Latvijā būs tāda līmeņa un tik ietilpīga koncertzāle, kur varētu piedāvāt šāda veida projektus. No ietilpības ir atkarīgs, vai vispār varam atļauties tik lielu projektu uzvest. Ar tūkstoš vietām (kā Latvijā) ir par maz. Tāpēc izvēlējāmies Xiaomi arēnu. Amerikas koncertzālēs, kurās bijām, ir ap 2500 klausītāju vietām, un tā ir robeža, kad producents var atļauties parādīt publikai šādu koncertu. Visu nosaka biļetes cena, zāles ietilpība un izmaksas. Māksla bez biznesa nav iespējama. Īpaši, ja runājam par kaut ko skaistu, lielu un jaudīgu. Citādi ir tikai viens «kreizī» projekts, māksla beidzas un beidzas arī pats mākslinieks.
Es ļoti gribētu nākotnē šādus koncertus Latvijā turpināt, piedāvājot arī citu pasaulē populāru filmu koncertšovus. Man tagad ir vajadzīgie kontakti, un es varētu producēt Latvijā jebkuras filmas koncertprojektu, sākot ar Maveriku un beidzot ar Neiespējamo misiju. Jau šogad novembrī gribētu šādi parādīt mūsu filmu Namejs. Taču finansiālais risks ir liels, un viss atkarīgs no publikas intereses un pirktspējas. Vispirms skatīsimies, kā veiksies ar Straumi.
Diemžēl tika atcelts šopavasar plānotais koncerts Londonā Karaliskajā festivālu zālē, jo nevarēja pārdot biļetes. Producentiem kļūst arvien grūtāk kaut ko plānot, jo, reaģējot uz kariem, enerģētikas krīzi un nestabilo situāciju, cilvēki šobrīd nogaida un pietaupa naudu. Dzirdu ziņas, ka pēdējā laikā strauji krītas biļešu pārdošana. Ir zināms akadēmiskās mūzikas mīļotāju, pastāvīgo koncertapmeklētāju skaits, bet tas nav liels, un arī viņus biedē augošā dzīves dārdzība.
Arī kovidlaiks diemžēl pieradināja cilvēkus palikt mājās un baudīt ierakstus vai tiešraides.
Kino ir mākslas forma, kuru vislabāk uztveram klātienē, kinoteātrī, kopā ar citiem skatītājiem. Labi, es arī brīžiem skatos filmas mājās lielajā ekrānā vai datorā, jo Holivudas filmu vērtēšana tagad ir mans Kinoakadēmijas biedra pienākums. Nevarēju visas aiziet apskatīties kinoteātrī, un visas arī nebija šeit pieejamas. Kad man nebija laika, bet bija jābalso par filmām, es tās pat skatījos pirms koncertiem telefonā.
Tomēr mājās ir grūti pilnībā nodoties filmas baudīšanai. Gribas padzerties, aiziet pēc maizītes, kāds piezvana vai pats vienlaikus skaties telefonā. Tas noņem līdzpārdzīvojumu, kam vispār šī filma ir veidota. Bet, aizejot uz kinoteātri, tu tiešām velti visu uzmanību filmai. Un, kas vēl svarīgi, tu to skaties kopā ar cilvēkiem. Tas ir ļoti būtiski: skatoties vienatnē savā superlielajā mājas ekrānā, pārdzīvojums projicējas tikai caur tevi, bet kopā ar citiem tas jau ir kopīgs pārdzīvojums un enerģijas apmaiņa. Tā ir pilnīgi cita pieredze. Tāpēc klātienes piedzīvojums, dzīvie atskaņojumi ir tik īpaši.
Bet par diriģēšanu... Pirmoreiz diriģēt uzreiz uz milzīgas skatuves ar trim ekrāniem un tūkstošiem skatītāju bija interesants piedzīvojums. Es šo mūziku zinu no galvas un uzskatu, ka diriģentam pats svarīgākais ir zināt mūziku un zināt, ko ar to darīt. Stāsts ir nevis par diriģēšanas tehniku, bet par emocionālo piesaisti mūzikai. Tikko izlasīju grāmatu par Sergeju Rahmaņinovu. Viņš bija ne tikai pasaulslavens komponists un pianists, bet arī diriģents, kuru publika nēsāja uz rokām. Vai viņam bija perfekta diriģēšanas tehnika un prasmes? Viņš vienkārši zināja, ko viņš grib izdarīt ar mūziku, kuru izpildīja.
Jautājums ir, vai cilvēks ir gatavs mūzikas veidošanai un spēj izjust un salikt kopainu? Ja nē, diriģēšanas tehnika nepalīdzēs. Vai esi kopā ar orķestri šo maģiju izveidojis vai ne. Taivānā man bija ļoti veiksmīgs atskaņojums. Gan publikai, gan orķestrim ļoti patika. Esmu gandarīts, jo orķestra uzticība ir jānopelna. Īpaši tāpēc, ka esmu komponists.
Varbūt tieši tā bija priekšrocība, uzticības kredīts mūzikas autoram?
Zini, nē. Varēja just, ka orķestris nevis vienkārši spēlē, bet uzticas tam, ko es rādu. To ir grūti izstāstīt. Es ar savu orķestra mūziķa pieredzi jūtu, kā ir, kad orķestra attieksme mainās, un šis bija mirklis, kad to sajutu. Es nepretendēju būt baigais diriģents, bet kā komponists varu iedot emocionālo sajūtu, jo man katra takts kaut ko simbolizē. Protams, var uzaicināt profesionālu diriģentu, kuram šis ir vienkārši papildu projekts. Jautājums, ko mēs izvēlamies?
Manuprāt, mūsdienās komponisti pārāk maz diriģē savu mūziku. Kādreiz gan tas bija ļoti izteikti. Arī XX gadsimtā. Rahmaņinovs pat koncerta vienā daļā diriģēja, bet otrajā bija sava klavierkoncerta solists. Ja komponisti paši vairāk atskaņotu savu mūziku, tas nāktu tikai par labu mūzikai. Šī mijiedarbība ir iedvesmojoša un cilvēkiem interesanta.
Es pats gan kā sitaminstrumentālists, gan atskaņojuma vadītājs esmu pirmatskaņojis ļoti daudzus savus darbus. Ne tikai kamermūziku, bet arī orķestra un kora darbus. Man tas ļoti patīk.
Vai tu uzņemtos diriģēt arī citu autoru mūziku?
Neesmu par to domājis, bet, ja mani aicinātu diriģēt skaņdarbu, kas man patīk, un es justu, ka man šajā mūzikā ir, ko teikt, es noteikti to apdomātu. Simfoniskā mūzika ir ļoti plaša, un katram par to ir savs redzējums. Tāpēc šī mūzika ir tik skaista, ka vienu un to pašu darbu katrs diriģents var interpretēt citādi, ja viņam ir sava vīzija. Taču, spēlēdams orķestrī, esmu pieredzējis reizes, kad diriģentam vispār nav vīzijas par konkrēto skaņdarbu.
Ir interesanti, kā manā dzīvē līdz šim tika doti pārbaudījumi un izaicinājumi. Piemēram, kvēls jaunības sapnis man bija arī dziedāšana, bet vajadzēja paiet divdesmit gadiem, lai es beidzot saņemtos to darīt. Joprojām turpinu mācīties un neuzskatu sevi par vokālistu, bet tas, ko varu izpaust caur savu balsi, manuprāt, ir tīrākais un skaistākais, ko savā dzīvē esmu darījis.
Līdz tam dziedāji tikai dušā?
Neesmu bijis tas klusais, kas mašīnā skaļi dzied. Pirmā pieredze man bija graujoši slikta, jo dziedāt kopā ar elektroniku ir sarežģīti. Bet nu jau būs pagājuši trīs gadi, un tikko koncertā klausītāju pilnā Dzintaru mazajā koncertzālē izturēju negaidītu pārbaudījumu. Uznācis uz skatuves, konstatēju, ka austiņas nestrādā. Bet man tajās jādzird gan sava balss, gan visa mūzika. Neko nedzirdu, jo skandas ir tālāk priekšā. Bet ir jādzied, un es dziedu! Balss jau ir nostādīta tā, ka tiku galā arī bez dzirdēšanas. Saprotu, ka beidzot sāk notikt tas, uz ko tik ilgi biju cerējis.
Līdzīgi ar diriģēšanu un pirms tam ar komponēšanu filmām. Kad sāku to darīt, pēc Nameja gredzena panākumiem bija pāris ļoti ražīgi gadi, kad komponēju pa septiņām filmām gadā, izmēģinot dažādus žanrus. Esmu ļoti priecīgs un pateicīgs, ka man šāda iespēja, dzīvojot Latvijā, bija. Es ļoti daudz iemācījos. Man ir vēl arī visādi citi sapņi. Un cik interesanti: man tiek iedota iespēja šos dažādos žanrus pamēģināt, un es ar lielu nepacietību gaidu, kur un kāpēc tas viss apvienosies kopā.
Varbūt tas ved uz Holivudu?
Lielais trīssimt miljonu dolāru budžeta Holivudas filmas projekts pie manis vēl nav atnācis. Es gribētu, bet arī saprotu, cik milzīga slodze tā ir. Arī mentāla, jo visam jātop ļoti ātros ražošanas tempos un mūzika var filmu aiznest vai arī norakt. Tāpēc, lai šo filmu mūzikas autori varētu pilnībā nodoties vissvarīgākajam, viņiem tiek noņemta visa papildu slodze. Man gan gribētos, lai filmu mūzikas komponists būtu pilnībā iesaistīts visā. Lai gala produkts būtu pilnībā autentisks, nevis izgājis caur redaktoriem, orķestrētājiem utt.
Cilvēki domā, ka pēc Straumes panākumiem piedāvājumi tagad nāk viens pēc otra. Tā galīgi nav. Pie tā ir jāstrādā, un konkurence ir milzīga. Pagājušajā gadā pie mums Rīgā koncertu Hanzas peronā sniedza Folkers Bertelmanis, kurš 2023. gadā saņēma Oskara balvu par mūziku Edvarda Bergera filmai Rietumu frontē bez pārmaiņām un pērn bija nominēts Kinoakadēmijas balvai par mūziku politiskajam trillerim Konklāvs. Es ar viņu satikos uz piecām minūtēm Holivudā tieši pirms Straumes Oskara. Parunāties gan nepaspējām, jo mums abiem bija jāsniedz intervijas. Toties pēc tam Rīgā pēc viņa koncerta, kurā viņš (ar skatuves vārdu Hauschka) muzicēja pie sagatavotajām klavierēm, aizgājām pasēdēt. Viņš teica, ka vēl divus gadus pēc Oskara saņemšanas viņam licies – neaizies. Tā šķitis, lai arī viņam jau bija komanda, kas veido viņa karjeru. Tikai pagājušā gada sākumā beidzot radusies sajūta, ka tomēr izdosies iekļauties šajā sistēmā. Maijā viņš jau priecājās, ka radošie darbi ir saplānoti trīs gadus uz priekšu, ar A klases Holivudas zvaigznēm. Tātad pat pēc Oskara un divām Oskara nominācijām vajadzēja vismaz divus gadus, lai nonāktu lielajā kinopasaulē.
Kas ir jādara, lai tur nonāktu? Mērķtiecīgi jāuzbāžas?
Kopā ar aģentu un menedžeri jāatrod savs īpašais stils vai lauks. Folkeram Bertelmanim ir ļoti individuāls stils. Domāju, ka tas viņam ļoti palīdz, bet interesanti, kā viņš turpmākajos projektos mēģinās pielāgoties, lai katra nākamā filma neskanētu tāpat kā visas iepriekšējās. Viņš man ir paraugs, uz ko skatīties, jo viņš dzīvo Vācijā un rada mūziku Holivudai, nedzīvodams tur uz vietas. Skaidrs, ka man tas prasīs laiku, lai iekļautos lielajā industrijā. Bez steigas, bet kaut kā ir jātiek iekšā.
Kas jauns top tagad?
Ar Gintu Zilbalodi esam sākuši strādāt pie viņa jaunās filmas Limbo. Tuvāk gan vēl neko nevaru stāstīt. Man ļoti patīk Ginta stils. Pašreiz man ir ļoti interesants posms. Vienkārši skatos pa labi, pa kreisi, kas man patīk un ko gribu darīt. Man ir arī aģents Parīzē, kurš pārstāv mani kā komponistu. Interesanti, kā ceļš palēnām veras vaļā.