FORŪGA FAROHZĀDA. ATDZIMUSI
NEPUTNS
- NO PERSIEŠU VALODAS ATDZEJOJIS RAIMONDS ĶIRĶIS
- LATVIEŠU TEKSTA REDAKTORE ANNA AUZIŅA
Irāņu literatūrai ir gara vēsture, bet demokrātiska tā ir bijusi tikai laika posmā starp Pirmā pasaules kara beigām un Islāma revolūciju 1979. gadā, pēc kuras tāda sociāla un ķermeniska dzeja kā Forūgai tika pakļauta cenzūrai. Pašai dzejniecei bija sarežģīts liktenis, bet, neskatoties uz īso mūžu, kas noslēdzās ar autoavāriju, viņa ir atstājusi neizdzēšamas pēdas irāņu dzejas laukā – dumpinieciskās, drosmīgās, brīžiem nekaunīgās un vienmēr līdz galam patiesās dzejas rindas tagad nonākušas līdz mums.
Farohzāda līdzcilvēku vidū izcēlās ar to, ka dzīvoja brīvi un atraisīti, ar ko izpelnījās savas ģimenes nosodījumu par spīti tam, ka tajā bērni tika audzināti progresīvā garā.
«cik ilgi gan var klaiņot / no vienas zemes uz nākamo / es nevaru, nudien nevaru uzmeklēt / allaž jaunu mīlnieku /ja vien mēs būtu tās divas bezdelīgas /kas mūža garumā pārlido / no viena pavasara uz nākamo (..)»
Vientulība un nepiepildītas ilgas mijas ar saldu prieku un reibinošu vīnu, tad atkal nāk skumjas – viņas skaudrākās rindas aizķer pa īstam un dziļi.
«(..) skumja dziesma / cēlās kā dūmi /no circeņu ciema / kā dūmi tā vēlās /palodzei pāri // visu nakti / manās krūtīs/ kāds izsamisis / elsa // kāds pieslējās stāvus / kāds gribēja tevi / viņa aukstās plaukstas / atgrieza atpakaļ // visu nakti /no tumšiem zariem / ritēja skumjas /kāds izplēnēja / kāds sauca tevi / kā siena smaga / iegruva gaiss // mans smalkais kociņš / bija iemīlējies vējā / iemīlējies nerimstošajā vējā / kur mājo vējš? / kur tam mājas?»
Šis krājums noteikti ir ne tikai kultūrizglītībai, bet arī dvēseles iekustināšanai.