«Man neviena bilde nav gatava,» atbildēja Delle. «Man nepatīk manas bildes. Izņemot vienu – Gordija mezgls, bet tā sadega ugunsgrēkā Inešu pagastā pirms daudziem gadiem. Es biju tur ieguldījusi milzīgu darbu, glezna tapa divus gadus. Tagad tās vairs nav. Acu priekšā skaidri redzu to, ko es gribētu uzgleznot. Bildes, kas rodas, ir ļoti tālu no gribētā. To es sev nevaru piedot, tāpēc ir smagums un depresija. Ja nu kaut ko es neieredzu, tad tā ir mana nevarēšana. Varbūt tā ir Dieva griba – likt man mocīties? Manā dzīvē ir bijušas lielas traģēdijas. Gleznotājam visu mūžu vajag strādāt, un, kad tas nav iespējams, pārņem depresija. Tad tā ir bēdu leja. Tikai pati varu tikt ar to galā. Reizi pa desmit gadiem gadās kāds cilvēks, ar ko parunāties. Ir tik daudz vilšanos, ka labāk būt vienai. Pēc kā es ilgojos? Gribētu vienu mazu zemes stūrīti, tādu kā manas divas istabiņas, ne lielāku, lai varētu gleznot ārā. Vai tiešām būs jāiet uz kapiem gleznot, jo tā ir vienīgā vieta, kur mani neviens netraucēs, kur atļauts strādāt? Tagad jau katrs zemes pleķītis kādam pieder, vairs nevar tā iet un gleznot.»
Neiespējamās gleznas
Gleznotāju Birutu Delli (1944– 2025) 1996. gada 4. aprīļa SestDienas salonā intervēja Inese Kalveite, cita starpā vaicādama arī, kad bilde ir gatava.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

