Patiesību sakot, šī ziņa mani pārsteidza. «Saeima pieņem Autortiesību likuma grozījumus, kas nelielu biroju darbiniekiem un autobusu šoferiem varētu ļaut izsprukt no maksas par autora darbu atskaņošanu.» Pārsteidza ne tik daudz pati ziņa, cik īpašais virsraksta formulējums, kas no ziņu aģentūras LETA lentes nedaudz modificētā veidā tūlīt, kā parasti, apceļoja bezmaz visus lielākos un mazākos Latvijas portālus.
Kur tad biroju vadītāji un šoferi spruks? Kas tie par ļaundariem, kam kaut kur jāsprūk, kamēr citi nekur nespruks? Varbūt tā ir liela netaisnība, ka kāds var izsprukt, bet citi nevar?
Ja nopietni - tas ir pozitīvs solis, ka Saeima izdarīja grozījumus, mīkstinot Autortiesību likumā dažas plānprātīgas normas. Un žēl, ka Saeimas deputāti nav piestrādājuši pie Autortiesību likuma vēl vairāk, lai tas būtu godīgs likums, kas nepieļautu likuma izmantošanu par naudas kāšanas instrumentu dažu alkatīgu organizāciju rokās.
Nemaz nešaubos, ka AKKA/LAA, noalgojot labus piāristus, juristus un NVO, jums pierādīs, ka jāmaksā arī par šūpuļdziesmas dungošanu pie bērna ratiņiem vai draugu ballīti pavasara pļavā. Tomēr principam, ka būtu jāmaksā tikai par tādu autordarbu atskaņošanu, no kura tiek gūts biznesa labums, būtu jābūt stingram. Diemžēl tā nav, un AKKA/LAA var turpināt terorizēt valsti.
Labi, ka ir izsprukuši vismaz autobusu šoferi un mazo biroju darbinieki. Savā lielajā birojā, es tā saprotu, pat radio virtuvē neesmu īsti tiesīgs ieslēgt. Paldies par to šai taisnības valstij, par ko stāvējām uz barikādēm. Cilvēki to tiešām novērtē, jo šis nebūt nav tikai autordarba radītāja un klienta attiecību jautājums. Cilvēki visu mūžu ir klausījušies radio savā darbavietā, dodot ekonomisku labumu valstij. Tagad izrādās, ka valsts ir kā bordelis, kur par visu ir jāmaksā.