Šos divus pīlārus mēģināja apgāzt futbola superlīga, ko 2021. gadā nolēma veidot 12 klubi. Divus gadus vēlāk no tiem palikuši tikai trīs (Madrides Real, Barcelona, Juventus) – tik spēcīgas ir futbola jumtorganizāciju FIFA un UEFA pozīcijas sarunās ar it kā varenajām vienībām. Latvijas sportam šāda «superlīga» jebkurā sporta veidā nesola neko labu, jo spēcīgākie kļūtu tikai spēcīgāki un bagātāki, bet vājākie – vājāki un nabagāki bez iespējām pacelties.
Ilgtermiņā tas pat varētu sagraut sporta veidu izplatību. Viena vai otra modeļa likumība balansē uz samērā šauras virsmas.
IDEJA PAR FUTBOLA SUPERLĪGU
Pamati idejai par superlīgu sporta pasaulē nav sveši. Šāds modelis sevi labi parādījis vairākās līgās Ziemeļamerikā, tomēr Eiropā tas pašā augstākajā līmenī pēdējos gados pieredzēts vien basketbolā, ULEB Eirolīgai darbojoties daļēji slēgta turnīra veidā (vairākums Eirolīgas vadošo klubu slēdz ilgtermiņa līgumus par tiesībām startēt sacensībās, daļēji neatkarīgi no sekmēm nacionālajā čempionātā) un sevi parādot kā Eiropas basketbola veiksmīgāko un spēcīgāko spēlētāju. Citos turnīros tiesības spēlēt katrā nākamajā gadā ir atkarīgas no iepriekšējās sezonas sasniegumiem. Slēgtā līga pati par sevi noteikti nav funkcionāru un arī superlīgas veidotāju pašmērķis, bet cipari runā paši par sevi – amerikāņu līgas aizņem četras no pirmajām piecām vietām starp pelnošākajiem čempionātiem pasaulē, bet vērtīgāko klubu konkurencē viss pirmais piecinieks ir amerikāņu komandu kontrolē. Slēgtā līgā (NBA, NHL, NFL un MLB) neviens nevar izkrist uz zemāku līmeni, pat konkrētajā sezonā zaudējot visas spēles. Un no zemāka čempionāta neviena komanda nevar iekļūt spēcīgāko vidū. Arī Formulas 1 komandas nezaudē vietu čempionātā, pat paliekot pēdējā vietā.
Sākotnējais futbola superlīgas projekts paredzēja nodrošināt atsevišķu dalībnieku imunitāti pret izkrišanu uz zemāku līgu jeb garantētu spēļu skaitu ilgtermiņā. Piemēram, superlīgas plānotā pamatsastāva komanda Londonas Arsenal, pamatojoties uz sportiskajiem panākumiem Anglijas Premjerlīgā, šogad pēc piecu sezonu pārtraukuma kvalificējusies UEFA Čempionu līgai. Pie iecerētajiem superlīgas noteikumiem Arsenal nebūtu vajadzējis šos liesos gadus izciest, spēlējot nabadzīgākajā UEFA Eiropas līgā. Tāpat uzskatāms piemērs ir arī Spānijas grands Barcelona, kas 2022./2023. gada UEFA Čempionu līgas sezonā aizvadīja tikai sešas apakšgrupas spēles, līdz izkrita uz UEFA Eiropas līgu, tur tiekot vien pie vēl divām cīņām. Superlīga nodrošinātu, ka šie pazīstamie klubi, kuri teju kā garantētu uztver iespēju spēlēt maksimāli garu eirokausu sezonu un saņemt dāsnās UEFA prēmijas, patiešām netiktu pakļauti nejaušībām. Tā būtu gluži kā īpašuma apdrošināšana. Samērā neilgi pēc Superlīgas uzsāktās sprēgāšanas tika lemts mainīt UEFA Čempionu līgas formātu uz tādu, kas tomēr nedaudz vairāk atgādina Superlīgas ieceri – no nākamās sezonas Eiropas prestižākajā turnīrā vairs nebūs apakšgrupu sacensību, bet katrai no 36 komandām (līdz šim bija 32) tiks garantētas astoņas spēles pēc tā dēvētās Šveices sistēmas.
SAPNIS PAR AMERIKU
Kas raksturo Amerikas modeli un vai tas ir ideāls? ASV lielo profesionālo līgu darbība ir juridiski smalki sakārtota, taču tā nereti balstās uz ļoti trausla līdzsvara. Periodiskie lokauti ir pati redzamākā amerikāņu modeļa nepilnība. Vēsturiski vidēji ik pa 10–15 gadiem katrā līgā tiek izsludināts lokauts, kura dēļ daļa spēļu nenotiek vai pat tiek atcelta visa sezona. Nacionālajā basketbola asociācijā (NBA) 2023. gada 1. jūlijā spēkā stājās jaunais kolektīvais līgums, kas mums ļaus aizokeāna basketbolu baudīt vismaz līdz 2030. gada vasarai. Tāpēc Latvijas līdz šim lielāko NBA zvaigžņu Kristapa Porziņģa (vasarā kļuva 28 gadus vecs) un Dāvja Bertāna (novembrī kļūs 31 gadu vecs) labākos karjeras gadus varbūtējais lokauts neietekmēs. Savukārt Nacionālās hokeja līgas (NHL) esošais kolektīvais līgums, kas noslēgts 2020. gadā, ir spēkā līdz 2026. gada vasarai. Iepriekšējo reizi NHL lokautu piedzīvoja pirms 11 gadiem, bet 2004./2005. gada sezona tika atcelta pilnībā.
Katrai no piecām (arī MLS) ASV vadošajām sporta līgām savā veidā pastāv rakstītu vai nerakstītu principu kopums, kāpēc klubu apvienošanās un esošās līgas struktūra nav uzskatāma par pretlikumīgu rīcību konkurences tiesību jomā. Lea Farzina 2015. gadā publiskojusi 34 lapaspuses garu pētījumu par katras Ziemeļamerikas līgas juridiskā statusa īpatnībām un to, kāpēc tas drīkst tāds būt. Tātad šo līgu darbības veids un metodes nemaz nav tik pašsaprotamas un beznosacījuma likumīgas. Piemēram, Augstākā beisbola līga (MLB) balstās uz 1922. gada spriedumu, kura argumentācija akceptēta arī 1953. gada strīdā starp neapmierinātu beisbolistu un Ņujorkas Yankees klubu par netaisnīgiem līguma noteikumiem. Amerikāņu juristi pastāvošo kārtību beisbolā raksturo kā anomāliju, kas nevar tikt attiecināta ne uz vienu citu sporta veidu, jo tikai beisbols ieņem īpašu vietu amerikāņu sirdīs. Neraugoties uz īpašo statusu antitrasta jeb konkurences tiesību jomā, tas nedod imunitāti kolektīvo darba strīdu ziņā – 2021./2022. gada sezonā MLB piedzīvoja devīto lokautu savas pastāvēšanas vēsturē. Amerikas gadījumā arī jāuzsver, ka pie sarunu galda pretī lielajām līgām sēž nevis mazie sportisti katrs pats par sevi, bet gan attiecīgās līgas spēlētāju arodbiedrība. Amerikāņu juristi izvirzījuši hipotēzi, ka strīda gadījumā starp līgu un arodbiedrību katrai pusei ir savi «šantāžas» rīki: a) ja arodbiedrība likvidētos, konkrētajai līgai vairs nebūtu attiecīga sarunu partnera un iestātos antitrasta pārkāpums no klubu un/vai līgas puses, tāpēc klubiem jāspēj apmierināt arodbiedrības pamatprasības; b) bez līgas vairs nav ne dāsno mediju līgumu, ne sponsoru naudas, tāpēc arodbiedrībai ir naudiska motivācija turpināt pastāvēt, lai sportistiem nodrošinātu labi apmaksātu darbu arī turpmāk, nekļūstot pārāk alkatīgiem.
SUPERLĪGAS PĒDĒJĀ CERĪBA
ASV gadījumā izveidot vēl kādu līgu, kas konkurētu ar esošajiem pieciem vaļiem, būtu teju neiespējami. Jebkādi mēģinājumi pārsvarā ir bankrotējuši vai pat nav sākušies jau minēto juridisko iemeslu dēļ, kas nedod iespēju pastāvēt patiešām īstam brīvajam tirgum. ASV likumi to neveicina (savā ziņā konkurence starp sporta veidiem jau ir pietiekama motivācija katrai no līgām cīnīties par savu vietu fanu sirdīs). Eiropas juridisko noteikumu struktūra teorētiski paver daudz plašāku iespēju apstrīdēt lielo sporta organizāciju izveidoto kārtību atsevišķos jautājumos. Galvenais nosacījums – lai tas skar ekonomiskos aspektus starp Eiropas Savienības dalībvalstīm. Futbola kontekstā visam pamatā ir 1995. gadā iztiesātā Bosmana lieta. Tieši tad UEFA uzzināja, ka arī futbolistiem pēc līguma beigām ir tiesības kļūt par brīvajiem aģentiem un klubi nevar bijušos darbiniekus turēt par ķīlniekiem. Citiem vārdiem sakot, sports ir sabiedrības dzīves sastāvdaļa, fizkultūra un stipras veselības pamats, bet, tiklīdz tur parādās nauda, tā nedrīkst liegt darbiniekiem (profesionālie futbolisti, kuri par futbolu saņem algu, arī ir ekonomikas procesu dalībnieki) viņu pamattiesības. Šo Bosmana lietā svarīgo argumentu, protams, citā mērcē, 2021. gadā izspēlēja 12 klubu veidotā futbola superlīga jeb jaunreģistrēta sabiedrība ar ierobežotu atbildību (SIA) European Superleague Company SL, pēc saņemtajiem draudiem, sodiem un aizliegumiem vēršoties Eiropas Savienības tiesā pret Starptautisko futbola federāciju asociāciju (FIFA) un Eiropas futbola federāciju apvienību (UEFA). Bagātie superklubi (kuru sportiskie rezultāti ne vienmēr deva iespēju spēlēt pelnošākajos mačos) gribēja paši sev noteiktu izspēles kārtību, kam iebilda (un ar dažādiem juridiskiem paņēmieniem traucēja) FIFA un UEFA. ASV kaut kas tāds šķiet neiedomājams. Spriedums strīdā starp superlīgu un UEFA/FIFA tiks paziņots 21. decembrī (lietu varēs atrast pēc numura C-333/21). Taču jau pirms gada tiesas ģenerāladvokāts ieteicis tiesnešiem nostāties FIFA pusē tajā aspektā, ka FIFA un UEFA patur ekskluzīvas tiesības sankcionēt superlīgas izveidi un darbību dažos aspektos. Savukārt attiecībā uz FIFA un UEFA vēlmi futbolistus, kuri piedalītos šādā turnīrā, sodīt ar izslēgšanu no izlašu spēlēm ģenerāladvokāts nostājas pret futbola varas orgāniem. Tas nozīmē, ka, ģenerāladvokāta ieskatā, pat spēlējot nesaskaņotā superlīgā, futbolistiem būtu jānodrošina tiesības kandidēt uz dalību savas valsts izlasēs. Kaut daļēja uzvara tiesā superlīgas potenciālo dalībnieku interesi par projektu varētu būtiski palielināt.
FORMULA 1 UN TIESĪBAS SLIDOT
Jau pagājušās tūkstošgades nogalē Eiropas Komisijas redzeslokā nonāca sūdzība par Starptautiskās automobiļu federācijas (FIA) nekorektu iejaukšanos Formulas 1 čempionāta naudas lietās. Tomēr 2001. gadā samērā īsā laikā Eiropas Komisija pavēstīja par lietas izbeigšanu. Tas notika ne tāpēc, ka FIA darbībās viss būtu bijis kārtībā, bet, lai nenonāktu līdz formālam lēmumam par tās pārkāpumu, FIA piekrita pārskatīt savas darbības principus. Šis gadījums ir viens no pirmajiem publiski zināmajiem piemēriem, kas iezīmēja virzienu tālākai attieksmei pret sporta varas iestādēm. 2020. gada nogalē Eiropas Savienības Tiesa pieņēma interesantu spriedumu slidošanas nozarē, kurā lasāmie argumenti sniedz iespēju prognozēt superlīgas lietas iznākumu vai vismaz iespējamos apsvērumus argumentācijā. Viens no strīdus jautājumiem bija par vadošās federācijas duālo lomu. Respektīvi, Starptautiskā slidošanas savienība (ISU) ir atbildīga par daiļslidošanas, sinhronās slidošanas, ātrslidošanas uz ledus un šorttreka regulēšanu un pārvaldību pasaules mērogā, un to kā vienīgo starptautisko sporta federāciju šajos sporta veidos atzinusi Starptautiskā olimpiskā komiteja (SOK). Vienlaikus šī pati organizācija veic arī komercdarbību, rīkojot augstākā mēroga starptautiskās sacensības, un tai pieder visas ar šiem mačiem saistītās tiesības. Tātad ISU gan nosaka visus noteikumus par sporta veida praktisko un tehnisko pusi, gan gūst no tā peļņu. Arguments pēc būtības detalizē FIA lietā secināto – jumtorganizācijai ir jāievēro noteikti konkurences tiesību principi un jāizvairās no interešu konflikta. Līdzīgā kapacitātē darbojas arī UEFA un FIFA – reglamentē futbola jautājumus un vienlaikus organizē pelnošākos starptautiskos turnīrus Eiropā, ar kuriem vēlas konkurēt neviens cits kā tieši superlīga.
FIBA PRET EIROLĪGU
Ilgstoši strīdi plosījuši arī basketbolu, kur FIBA un ULEB organizācijas jau ilgstoši dala un pārdala oranžo bumbu. Basketbolā jumtorganizācijas FIBA autoritāte ne tuvu nav tāda kā futbola sargsuņiem. Dažādu reģionālo līgu formāts Eiropas basketbolā sevi parādījis labi, turklāt svarīga atšķirība ir FIBA piedāvātais balvu fonds (mazāks) un atpazīstamība (mazāka), salīdzinot ar vairākus miljardus eiro lielo UEFA budžetu, ko faktiski veido Eiropas iedzīvotāju mīlestība pret futbolu. No FIBA vājākas pozīcijas arī izriet potenciālo dalībnieku interese par nacionālajiem čempionātiem. Piemēram, Latvijas futbola Virslīgā tikko izveidotai komandai nav iespējams iekļūt, bet basketbolā, kā jau Sporta Avīzē tika vēstīts pirms mēneša, šogad tiesības startēt valsts vadošajā turnīrā ieguva jaundibināts klubs Rīgas zeļļi, spējot izpildīt Latvijas Basketbola savienības (oficiāli nepubliskotas) formālās prasības.
LATVIJAS (NE-)IZDEVĪGUMS
Var uzskatīt, ka Latvijas futbolam UEFA izviedotā sistēma ar dāsniem solidaritātes maksājumiem ir vairāk nekā izdevīga. Tāpēc superlīga Latvijas futbola gadījumā drīzāk izskatās pēc nevēlamas parādības, un pret to viedokļa slejā Sporta Avīzē nesen vērsās arī Latvijas Futbola federācijas prezidents Vadims Ļašenko. Ja tiktu ieviests pilnīgs brīvais tirgus, cīnoties par labākiem sponsoru un televīzijas darījumiem, Latvijas futbola klubi tikai pie ļoti labas apstākļu sakritības varētu cerēt uz tiem 150 000 eiro, ko šosezon deva vien dalība UEFA Konferences līgas pirmajā kvalifikācijas kārtā, vai 350 000 eiro otrās kvalifikācijas kārtas dalībniekiem. Atņemot 12 spēcīgus un pazīstamus klubus, pašsaprotami, ka ilgtermiņā būtiski pazeminātos sponsoru un mediju interese par UEFA turnīriem, kā rezultātā ar lielu varbūtību kristos arī organizācijas kopējie ienākumi un uz solidaritātes pamata būtu mazāk ko pārdalīt ne tik nozīmīgu turnīru kvalifikācijas kārtu dalībniekiem (jo īpaši tādu mazo valstu kā Latvijas pārstāvjiem). Līdz šim gan Latvijas sportam dažādas reģionālās pārrobežu līgas ir bijušas finansiāli dāsnas un pretimnākošas, ar to saprotot kādreiz Arēnā Rīga bieži sastapto Kontinentālo hokeja līgu (KHL) un Vienoto basketbola līgu (VBL). Kontekstā ar UEFA un FIFA aso reakciju pret futbola superlīgu var rasties jautājums: kāpēc tad hokejā un basketbolā IIHF vai FIBA neko tādu neteica? Pirmkārt, FIFA un UEFA pieprasa un sagaida, ka jebkādi alternatīvie turnīri tiek saskaņoti. Superlīga gribēja visu darīt pēc sava prāta, bez futbola varas orgānu konkrētas atļaujas. KHL gadījumā komanda no Latvijas nepiedalījās Latvijas nacionālajā čempionātā, un vismaz šajā aspektā tai īsti nemaz neradās konflikts. Pat ja sportiskie panākumi dotu iespēju uzvarēt čempionātā, juridiski šī komanda nebūtu kādas konkrētas valsts čempione, bet tikai turnīra pirmās vietas ieguvēja bez skaidrām tālākajām sekām panākumiem. Arī starp VBL un FIBA vairāku iemeslu dēļ konkrēts konflikts neveidojās, līdz ar to plašākā sabiedrībā neizskanēja katras puses nostāja.
KAM TAISNĪBA?
UEFA un FIFA šajā strīdā pret superlīgu patiešām sēž uz abiem krēsliem – gan izdod spēles noteikumus, gan paņem naudu. Kā minēts, basketbolā, slidošanā un autosportā jau ir sastopami precedenti, ka vēsturiskos varas turētājus ierobežo godīgas konkurences veicināšanas un interešu konflikta ierobežošanas vārdā. Tiesu spriedumi rāda, ka šīs divas lomas noteiktos apstākļos drīkst apvienot un ne vienmēr tas ir aizliegts. Arī šajā strīdā, iespējams, sagaidīsim kārtējo kompromisa variantu – FIFA un UEFA drīzāk netiks pilnībā gāzti no troņa, bet tiem nāksies pārkārtoties un piekāpties par vienu vai otru komerciālo aspektu, kas pārklājas ar regulatora funkciju. Ja superlīgas idejas virzītājus apmierinās UEFA finansiālais piedāvājums, juridiskais strīds kārtējo reizi būs bijis tikai dūmu aizsegs īstajām sarunām.