FRANČU NUMURS
Viens no galvenajiem personāžiem šajā sāgā bija Francijas tiesnese Žezabela Dabuī, kura individuālajā vērtējumā saviem tautiešiem iedeva par astoņiem punktiem vairāk nekā amerikāņiem.
Daiļslidošanā tas nozīmē galvas tiesas pārākumu. Zinot, ka daiļslidošanas tiesāšanā pastāv tā saucamais tehniskais panelis – viens referī un trīs tehniskie speciālisti, kuri nosaka izpildītā elementa pamatkvalitātes, un vēl deviņi tiesneši, kuri jau izvērtē pašu elementa izpildījumu –, kā arī to, ka augstākais un zemākais vērtējums tiks izņemts, varētu likties, ka vienam tiesnesim nevar būt izšķirošas nozīmes. Tomēr ne viss ir tik vienkārši.
Izvēles dejā netika ielozēts neviens ASV tiesnesis. Tātad situācija nebija līdzvērtīga. Turklāt, lai saprastu arī viena tiesneša nozīmi, ilustrēšu ar vienkāršotu piemēru. Pieņemsim, ir pieci tiesneši – četri godīgie un viens savējais. Iedomāsimies, ka programmas komponenšu ziņā gan Francijas, gan ASV pāris faktiski tiek novērtēti līdzvērtīgi. Mani skaitļi ir brīvi izvēlēti, bet tie palīdz saprast ideju. Tātad godīgais tiesnesis A dod abiem pāriem vērtējumu 9,75, tiesnesis B – 9,50, tiesnesis C – 9,25, bet tiesnesis D – 9,00. Savukārt Francijas negodīgais tiesnesis iedod savējiem 10,00, bet amerikāņiem 8,75. Pirmajā brīdī šķiet, ka tas neko nemaina, jo zemākā un augstākā atzīme taču tiek svītrota. Bet tā gluži nav. Francijas pārim tiek svītrots augstākais 10,00 un zemākais 9,00 vērtējums. Savukārt ASV pārim svītrots tiek augstākais novērtējums 9,75, kā arī zemākais 8,75. Kas tad paliek pāri? Frančiem sanāk – 9,75, 9,50 un 9,25. Amerikāņiem– 9,50, 9,25 un 9,00. Tātad vidējais rādītājs ir 9,50 pret 9,25 par labu eiropiešiem. Līdzīgi to var attiecināt arī uz līmeņu un plusiņu un mīnusiņu došanu. Arī te viens tiesnesis var ietekmēt stipri vairāk, nekā tas sākumā liktos. Lai situācija tiktu izlīdzināta, vajadzētu tiesāt arī ASV tiesnesim, turklāt tikpat tendenciozi kā franču tiesnese Dabuī. Par to viņš pēc tam dabūtu pa krāgu, bet vismaz tiesāšanas ziņā vērtējums dejās būtu bijis objektīvāks. Skaidrs, ka praksē, pat ja ASV tiesnesis būtu bijis, viņš iepriekš nezinātu, ka Francijas kolēģe tik traki lobē savējos, tāpēc, visticamāk, situāciju nebūtu glābis. Milānas spēlēs pēc šī «franču numura» soģiem tika piekodināts nekādā gadījumā nenodarboties ar nacionālo interešu lobēšanu, taču vilciens jau bija aizgājis.
TVIZLU MISTIKA
Bez franču tiesneses faktora izvēles dejās gadījās vēl viena tiesnešu ķeza, kas nepalika nepamanīta. Proti, Gijoms Sizerons tvizlu sērijas pašā noslēgumā paklupa. Klupiens gan sanāca vizuāli veiksmīgs – gandrīz pēdējā brīdī viņš it kā jau ieņēma nākamo stāvokli, bet partnere ātri viņu «nodublēja». Neeksperts to pat varēja nepamanīt. Taču jāņem vērā, ka deju tiesneši labāko daiļslidotāju programmas zina no galvas, jo tās tiek izpildītas visu sezonu. Taču šoreiz dīvainā kārtā tiesnešu tehniskais panelis nekādi šo defektu nepamanīja un neatzīmēja, pretējā gadījumā deviņiem tiesnešiem šī norāde par kļūdu būtu obligāti jāietver tvizlu vērtējumā. Tagad viss atlika šī devītnieka rokās un brīvā izvēlē. Tikai viens tiesnesis par tvizliem iedeva 3 (plusiņus), divi ielika 5, pārējie pieci deva 4. Tikmēr Čoka ar Beitsu par bez kļūdas veiktajiem tvizliem ieguva divus 5 (plusiņus), trīs 4 un četrus 3. Vidējais plusiņu vērtējums frančiem sanāca 4,00, bet amerikāņiem zemāks 3,77. Savukārt kopējā tvizlu novērtējumā individuāli Furnjē Bodrī ieguva trešo līmeni, kamēr Sizerons saņēma pat augstāko ceturto līmeni! Kā varēja būt, ka neviens no 13 tiesāšanas profesionāļiem nepamanīja un attiecīgi nenovērtēja franču daiļslidotāja kļūdu? Mistika. Vai kas cits?
Tvizlos paklupa, tiesa, sērijas vidū, kur tas bija ļoti uzskatāmi redzams, arī Lielbritāniju pārstāvošā Laila Fīra. Tiesneši par to uzreiz pāri sodīja ar mīnuss 3,5 punktiem un tikai 12. vietu izvēles dejā. Tāpat tvizlu sērijā nedaudz sasvērās arī itālis Marko Fabri. Sods bija mīnus 1,5 punkts. Ja tiesneši ar visu franču tiesnesi Dabuī sastāvā būtu objektīvi novērtējuši Sizerona kļūdu tvizlos kaut vai ar mīnuss 1,5 punktiem, olimpiskais zelts tiktu Čokai un Beitsam.
KAD 2 + 2 ≠ 4
Interesanti, ka, izvērtējot katra no deviņiem tiesnešiem individuālo vērtējumu, sanāca, ka vismaz pieci no viņiem jeb vairums izvēles dejā pirmo vietu deva amerikāņiem. Pārējie četri ASV pārim piešķīra otro, bet neviens trešo vietu. Savukārt Francijas dejotāji ieguva četras pirmās vietas, trīs otrās vietas un divas trešās vietas. Arī vadoties no šīs mērauklas, izvēles dejā pirmajiem vajadzēja būt Čokai un Beitsam. Taču te jāņem vērā, ka atšķirībā no vecās (6,0) sistēmas, kas bija spēkā līdz 2005. gadam un svarīgākās bija tieši tiesnešu dotās vietas, nevis pats vērtējums, pašreizējā kārtībā visu nosaka punkti. Tāpēc, ja pieci tiesneši sniedz nelielu pārsvaru vieniem daiļslidotājiem, bet trīs tiesneši otram pārim, savukārt viens tiesnesis dod milzīgu pārsvaru otrajiem sportistiem, tas var svaru kausus pārsvērt pretējā virzienā. Tieši tā arī notika.
Par spīti visam, rezultātus neviens nepārskatīja. Olimpiskajās spēlēs 13 deju pāriem treneri bija slavenās Monreālas Ledus akadēmijas trijotne Marija Fransa Dibreija, Patriss Lozons un Romēns Aņoē. Viņi ir arī Francijas un ASV pāra treneri. Tālab rakstīt protestu par labu vieniem audzēkņiem un vienlaikus vērsties pret citiem savējiem viņiem īsti nebija prātā.
NEIZSKAIDROJAMĀ IZAUGSME
Par to, ka deju sacensības ir brīžiem pārāk subjektīvi vērtējama disciplīna, liecina arī citi faktori. Atzīšos, neesmu liels speciālists, bet man parasti dejās vadošie pieci seši pāri šķiet ļoti līdzīgi. Nu, nevar tā uz aci pateikt, ka tie 100% ir labāki. Tāpēc arī pastāv tik liels subjektīvisms, ko parasti nav iespējams precīzi pārbaudīt.
Lūk, piemērs no komponenšu vērtējuma – slidotprasmes. Olimpiskajās spēlēs Francijas pāra Furnjē Bodrī un Sizerona vidējais tiesnešu vērtējums izvēles dejā par to bija 9,68. Taču, ja paskatāmies uz 2024. gada pasaules čempionātu, kad kanādiete Furnjē Bodrī vēl startēja kopā ar savu draugu un iepriekšējo partneri dāni Nikolaju Serensenu, pārstāvot Kanādu un iegūstot devīto vietu, šī pāra slidotprasmju vērtējums bija tikai 8,93. Te jāņem vērā, ka Serensenam izvirzīto kriminālo apsūdzību par seksuālu vardarbību un piešķirtās diskvalifikācijas dēļ kanādiete pēc tam faktiski pusotru sezonu izlaida un nekur nestartēja. Es pieņemu, ka gados jauniem sportistiem, kas tikai sāk nodarboties ar slidošanu, pāris gados slidotprasmes patiešām var būtiski uzlaboties. Tomēr, vai Furnjē Bodrī 33 gados un vēl pēc zināma pārtraukuma varēja slidotprasmes ievērojami uzlaboties par 0,75 punktiem, kas faktiski nozīmē citu, augstāku līmeni? Šaubos. Slidotprasmes nevar tā strauji uzlaboties vai pasliktināties. Tā nemēdz būt. Citādi sanāk, ka līdz šim tiesneši kanādietes slidotprasmes novērtēja nepamatoti zemu, bet tagad sapratuši, ka tā bijusi kļūda, un cenšas to labot? Vai otrādi – tiesneši tagad dod viņai neobjektīvi augstu novērtējumu tikai tāpēc, ka slido kopā ar Sizeronu un pārstāv Franciju?
LAI TIEK VISIEM
Esmu arī novērojis, ka dejās salīdzinoši reti uz goda pjedestāla ir vairāki vienas valsts pārstāvji. Olimpiskajās spēlēs iepriekšējo reizi tas notika 1998. gadā Nagano. Tāpēc man radies iespaids, ka vietas augšgalā nosaka arī neformālo nacionālo kvotu saraksts. Tā sakot, vienai valstij pirmā, otrai – otrā, trešajai – trešā, ar domu, lai katrai valstij kaut kas tiek. Kad kāds no pieredzējušiem deju pāriem aiziet no sporta, tad nenotiek it kā loģiskā nobīde. Piemēram, ja nav vairs piecu vadošo deju pāru, visi no sestās vietas rindiņā draudzīgi pabīdās uz augšu. Nekā nebija. Parasti seko kustība, ka kāds no lielvalsts pāriem, kas līdz šim tabulā bija devītais vai trīspadsmitais, kā šaha zirdziņš pārlec pāri mazāk titulēto valstu dejotāju galvām uz pirmajām vietām, kamēr citi paliek turpat. Un atkal medaļas tiek to pašu valstu lielvalstu sportistiem. Dīvaini, vai ne?