Aprunāt politiķus ir diezgan banāli un daudzos gadījumos netaisnīgi. Tomēr grūti arī nepamanīt, ka šie ļaudis bieži a) neatzīst, ka viņi nezina, ko darīt (piemēram, nodrošināt ilgtermiņā pensijas populācijās, kurās strādājošo īpatsvars samazinās, pensionāru - palielinās), b) vienu caurumu aizbāž, izraujot spundi citam.
Kas ir ietekmīgākie cilvēki Latvijā?
1. Atbilde: pensionāri, jo tā ir aktīvākā un skaitliski prāva vēlētāju grupa ar precīzi fokusētām interesēm. Rezultātā nav jābrīnās, ka aizvadītajā nedēļā dažāda ranga politiķi sita pie krūtīm un solīja darīt visu, lai pensiju indeksācija notiktu jau šoruden, nevis 2014. gadā, kā iepriekš plānots. Jāpiezīmē, ka līdzīgi ir arī citās Rietumu valstīs. Piemēram, Lielbritānijas valdība šomēnes deva mājienu, ka valsts atbalstu ģimenēm varētu diferencēt atbilstoši ienākumu līmenim, savukārt neviens pat neiepīkstas, ka varētu palūgt turīgākos britu pensionārus atteikties no valsts subsīdijām apkures, TV un sabiedriskā transporta izdevumu apmaksā.
Lecīgākie eksperti šādos gadījumos asi kritizē politiķus, kuri, cīnoties par savu personīgo pārvēlēšanu, sirmgalvju nomierināšanai upurē adekvātu, lielāku atbalstu bērniem, kas no valsts nākotnes viedokļa esot nepareizi. To, ka politiķi mēdz savas vajadzības jaukt ar valsts interesēm, noliegt nevar - ja vien vēlētāju grupa ir skaļa (skat. - lauksaimnieki), šai grupai sev vēlamo no politiķiem izspiest ir vieglāk nekā, piemēram, izplūdušajam vidējā vecuma uzņēmēju planktonam. Tomēr nevajadzētu arī sirmgalvju un jaunās paaudzes intereses konfrontēt. Arī nestrādājošs pensionārs piedalās ekonomikā kā nodokļu maksātājs, kā palīgs saviem pēctečiem, un galu galā ir tāda lieta kā vispārcilvēciskas vērtības: cilvēkiem, kuru spējas nopelnīt ir objektīvi ierobežotas, ir jāpalīdz, pat ja viņu pienesums IKP veidošanā ir mazāks.
Tiesa, arī pensionāru organizācijām nevajadzētu spēlēt politiku. Var jau draudēt (federācijas vadītājs Siliņš) ar to, ka pensionāri tikšot aicināti nebalsot par konkrētām partijām, ja tās nesteidz pildīt tieši indeksācijas prasību. Tomēr pensionāra labklājību ietekmē ne tikai pensijas lielums, bet arī inflācija, valsts finanšu sistēmas stabilitāte un citi faktori. Diez vai pensionāri būs laimīgi, ja pie varas nonāks politiķi, kuri mīļuprāt paaugstinās pensijas «cik vajag», bet prieki ilgs gadu pusotru.
Piekaušana nav laba audzināšana
2. Neapstrīdami, ka atrast tādu risinājumu obligātās iepirkuma komponentes jaunam regulējam, kas apmierinātu visas puses, nav iespējams. Un nevar arī teikt, ka Ekonomikas ministrija (EM) nedomātu par veidiem, kā elektroenerģijas cenas graujošo kāpumu piebremzēt. Bet, cik noprotams no izskanējušajiem risinājuma variantiem, tā vai citādi lielākās nepatikšanas būs Latvenergo. Protams, valsts ir tiesīga ar savu uzņēmumu darīt visu, kas ienāk prātā, arī risināt sociālas problēmas (atlaides mazturīgajiem), budžeta jautājumus (paņemt dividendēs gandrīz visu peļņu), attiecības ar citiem nozares spēlētājiem (novirzīt peļņu šo citu spēlētāju zaudējumu kompensēšanai) utt. Latvenergo ir kaut kas liels, slikts, publika tikai atbalstīs. Tā ar lielajiem valsts uzņēmumiem dara Meksikā, Venecuēlā, Argentīnā un tamlīdzīgās ekonomiskās domas pirmrindniecēs. Bet, ja uzņēmums ir valsts krājkasīte, no kuras pagrābties vajadzības brīdī, tad diez vai privātie investori (aizdevēji, akciju potenciālie pircēji, sadarbības partneri) dzelžaini uzticēsies. Un tad arī nevajag brīnīties, ja uzņēmums nespēj nofinansēt kādas patērētājiem vajadzīgas investīcijas. Padarīt uzņēmumu caurredzamāku, racionālāk tērējošu - ir viens (un gan jau Latvenergo gadījumā te daudz vēl darāmā), atņemt tam naudu - kaut kas cits.
Protams, valsts arī nevar, kā mēdz teikt, ar atpakaļejošu datumu pateikt t. s. zaļās enerģijas biznesam: piedodiet, spēles noteikumi, sākot ar parītdienu, kardināli mainās - ja esat ņēmuši kredītu jaudu uzstādīšanai, rēķinoties ar konkrētu ienākumu līmeni, tā ir jūsu problēma. Situācija mazliet atgādina stīvēšanos eirozonā finansiālās palīdzības dalībvalstīm kontekstā - kaut kas jāzaudē ir visiem, jautājums, cik daudz. Gan privātbiznesam, gan Latvenergo. Tikai jāatceras, ka Latvenergo izmēri vien - gan jau pārcietīs! - nav arguments.
Svarīgu jautājumu risināšanas steigā tēma ir aktuāla arī saistībā ar citu EM rūpju loku - t. s. ātrajiem kredītiem. Nebanku kreditētāju nozare, šķiet, aizvadītajā nedēļā, pārgāja pretuzbrukumā. Bažas par cilvēku kredītsaistību palielināšanos ir pamatotas, nepieciešamība vairāk regulēt nozari - arī. Tomēr atkal: nav pedagoģiski likt kaktā par līdzīgiem nedarbiem tikai vienu. Ar ko ātrais kredīts, kas tiek noformēts 20.30, ir kaut kā būtiski sliktāks par impulsīvu rīcību, kad cilvēks 20.30 ķeras pie iebraukšanas «mīnusos», lietojot savas dzimtās bankas sniegtās iespējas?
Nepatikšanām galu neredz
3. Pagājušā nedēļa bija neveiksmīga tiem ļaudīm, kuri, iebilstot pret Latvijas pievienošanos eirozonai, daudzina, ka tajās Eiropas valstīs, kas bijušas tik prātīgas, lai zonai nepievienotos, ekonomiskā situācija ir labāka. Kļuva zināms, ka Čehijā rūpniecības izlaide februārī, salīdzinot ar to pašu mēnesi pirms gada, samazinājusies par 5,7%, nācās pārskatīt arī janvāra datus - iepriekš tika prognozēts kritums 4,1% apmērā, bet nu skaidrs, ka tas bijis 4,4% (Dow Jones, 08.04.2013.). Rūpniecības apjomi sāk samazināties arī Dānijā - februārī gada griezumā par 2,2% (Reuters, 08.04.2013.). Nevar noliegt, ka Zviedrija joprojām globālo stagnāciju pārdzīvo ļoti veiksmīgi, tomēr Čehijas, Ungārijas, Dānijas piemērs liecina, ka nacionālās valūtas saglabāšana nav brīnumlīdzeklis.
Savukārt eirozonā civiliedzīvotāju līmenī dedzīgi tika apspriesti Eiropas Centrālās bankas pārbaudes (60 000 mājsaimniecību) rezultāti, kuri vācu nodokļu maksātājiem lika iespiegties: mēs jau sen to teicām! Proti, dažādi mērot tieši privātpersonu turības līmeni, secināts, ka žēlojamie grieķi & Co ir gana turīgi - piemēram, Vācijā mājsaimniecības vidējais bagātības līmenis ir 200 000 eiro, savukārt Kiprā - 270 000 eiro. Ja rēķina IKP uz vienu iedzīvotāju, Vācija un Spānija ir faktiski identiskā līmenī utt. (The Wall Street Journal, 10.04.2013.). Patiesībā pārbaudes rezultāti dod krietni sarežģītāku ainu, tomēr eirozonas valstis - naudas devējas - ar prieku izmantos tos rādītājus, kas attaisno skarbus nosacījumus Dienvideiropai. Tā teikt, īsti laikā - aizvadītajā nedēļā eirozonas «kases turētāji» pamanījās atgādināt Portugālei, ka josta savelkama ciešāk, izsniegt vadošos norādījumus Slovēnijai.
Saprotami, bet bezjēdzīgi
4. Var piekrist Saeimas vairākumam - pat pieverot acis uz to, ka lēmums pieņemts 9. maija un pašvaldību vēlēšanu priekšvakarā, - ja izklaides un piemiņas pasākumos nedrīkst dižoties ar nacistiskās Vācijas simboliku, tad tieši tāpat jābūt arī attiecībā uz PSRS simboliem. Tomēr jārēķinās ar to, ka simboli ir simboli tieši tāpēc, ka par tādiem var kalpot faktiski jebkas. Nebūs PSRS karogu, būs Staļina bildes vai bravūrīga mūzika ar atbilstošiem tekstiem. Un - vai, piemēram, uguņošana Jaungada naktī pēc Maskavas laika vai Krievijas karoga krāsu lietošana nav Latvijā dzīvojošajiem (tiem, kuri mīl šo zemi neatkarīgi no tautības) tikpat aizvainojoša? Un ko darīt ar nepārprotami apmelojošu informāciju masu medijos vai grāmatnīcu plauktos?
Respektīvi, vēsture un citu valstu pieredze liecina, ka attiecībās ar grupām, kas nicina savu mītnes vietu, tās vēsturi un vērtības, aizliegumi neko daudz nedod. Vecā patiesība: jo lielāka uzmanība, t. sk. aizliegumu formā, jo lielāka nieze.
Līdzīgi ar šā gada 16. marta atskaņās tapušo ideju regulēt, kādus pasākumus drīkst rīkot Brīvības pieminekļa tuvumā. Neālēsies tur, ālēsies Brāļu kapos vai Doma laukumā. Nebļaustīsies par nacisma slavināšanu, bļaustīsies par ko citu.
P.S. Aizvadītajā nedēļā Nacionālās apvienības (NA) ģenerālsekretārs Lūsis kādā intervijā gandrīz vārds vārdā atkārtoja kādā no Dienas iepriekšējiem nedēļas apskatiem pausto: NA jāmācās vairāk un labāk komunicēt ar savu piedāvājumu ekonomikas jautājumos. Tieši tā - uz priekšu! Un mazāk pūļu dažādu hronisku personāžu pāraudzināšanā.