Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +4 °C
Daļēji apmācies
Pirmdiena, 18. novembris
Doloresa, Aleksandrs, Brīve

Četras neīstenotas versijas

Izraēlas un palestīniešu konflikta beigas vismaz šī paaudze nepieredzēs.

Tuvajos Austrumos kārtējā eskalācija. Pretstāve starp Izraēlu un Gazas sektoru kontrolējošo teroristisko organizāciju Hamas pāraugusi atklātā bruņotā konfliktā, kopš 10. maijā Hamas sāka Izraēlas apšaudi ar raķetēm un šobrīd izšāvusi jau vairāk nekā 2000 raķešu. Lielāko daļu raķešu pārtver Izraēlas pretgaisa aizsardzības sistēma Dzelzs kupols, tomēr Izraēlas pusē ir vairāki bojāgājušie civiliedzīvotāji. Izraēlas bruņotie spēki, reaģējot uz raķešu apšaudēm, ir sākuši vērienīgu operāciju Gazas joslā, ar aviācijas, artilērijas un tanku palīdzību likvidējot tos infrastruktūras objektus, kurus Hamas izmanto uzbrukumu rīkošanai, – šie objekti bieži ir izveidoti dzīvojamos kvartālos, tāpēc arī tur ir civiliedzīvotāju upuri.

Kā 19. maija intervijā Dienai uzsvēra Izraēlas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Latvijā Orli Gila, juridiskas nesaskaņas īpašumu jautājumos, kā arī tas, ka šogad ramadāns noslēdzās vienlaikus ar Izraēlā atzīmējamo Jeruzalemes dienu, ir tikai piemeklēti aizbildinājumi, un atsaukšanās uz ramadāna pēdējās dienas notikumiem kā argumentam Izraēlas masveidīgai apšaudīšanai ar raķetēm – tikai formāls attaisnojums iepriekš plānotai akcijai, kuras iniciatore ir Hamas. Vēstnieces ieskatā tieši šobrīd viss šis arsenāls tiek izmantots tāpēc, ka Palestīnā pēc vairāk nekā desmit gadiem beidzot ir paredzētas vēlēšanas un Hamas vēlas tajās nostiprināt savas pozīcijas.

Daži komentētāji uzskata, ka pašreizējā eskalācija savā ziņā ir izdevīga arī Izraēlas premjeram Benjaminam Netanjahu, neļaujot opozīcijai izveidot gandrīz jau tapušu koalīciju, tātad saglabājot viņam iespēju palikt pie varas, tādējādi arī imunitāti pret apsūdzībām korupcijā. Netanjahu ir paziņojis, ka operācija turpināsies tik ilgi, cik būs nepieciešams, lai garantētu mieru un Izraēlas Valsts drošību. ASV prezidents Džo Baidens ir nosodījis teroristu veikto Izraēlas pilsētu apšaudi un paziņojis, ka Izraēlai ir tiesības aizsargāt savus pilsoņus. Tikmēr Krievija ir to valstu skaitā, kuras Hamas par teroristisku organizāciju neuzskata. Ukrainas žurnālists Aiders Muždabajevs, kurš ir kritizējis Netanjahu pārlieku pragmatiskās attiecības ar Putinu, situāciju salīdzina ar Senās Romas gladiatoru cīņām, kurās imperators Putins izbauda varu likt gladiatoriem, šajā gadījumā Hamas un Netanjahu vadītajai Izraēlai, sākt vai pārtraukt cīņu. "Ja mēs runājam par risinājumiem, par mieru ilgtermiņā, tad, kā to panākt, mums nav atbildes," Dienai atzīstas Izraēlas vēstniece. "Mēs nevēlamies ievest palestīniešu teritorijās karaspēku, pārņemt tās savā kontrolē, taču nevaram arī panākt mieru, ja pretējā puse vai nu atsakās pieņemt jebkādas mūsu iniciatīvas, vai pat vispār atsakās runāt."

Te nu atliek tikai atcerēties krievu rakstnieka un disidenta, 1976. gadā pret Čīles kompartijas līderi Luisu Korvalanu apmainītā Vladimira Bukovska (1942– 2019), savulaik teikto: ja KGB mītnē Maskavā Lubjankā trāpītu pāris spārnotu raķešu, terorisms pasaulē samazinātos par 80 procentiem… Arī bijušais Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Izraēlas Valstī Andris Vilcāns, raksturojis SestDienai konflikta cēloņus un iespējamos risinājumus, secina, ka pagaidām atrisinājums nav redzams.


Tu biji piektais Latvijas vēstnieks Izraēlā kopš Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas, akreditācijas rakstu Izraēlas prezidentam Šimonam Peresam iesniedzi 2013. gada 28. maijā. Vai, strādādams Latvijas vēstniecībā Telavivā, juti Izraēlas un palestīniešu konfliktu?

Tajā laikā es piedzīvoju arī 56 dienas ilgu konflikta saasināšanos – tika izšautas kādas 3000 raķetes, rezultātā Izraēlā bija trīs upuri, no tiem viena tantiņa nomira ar infarktu, skrienot uz bumbu patversmi. Es pats patvertnē nenolaidos ne reizi, jo negribējās tērēt laiku.

Vai tā nebija pārgalvība?

Nē, kāpēc? Telavivā risks bija minimāls, neviena paštaisītā raķete līdz Telavivai neaizlidoja – daļu raķešu notrieca Izraēlas Iron dome jeb Dzelzs kupols, efektīvs pretraķešu vairogs, daļa nomaldījās un uzsprāga turpat Gazas sektora teritorijā. Saspringtāka situācija bija Ašdodas pilsētā, kas atrodas tuvāk Gazas sektoram. Latvijas vēstniecības rezidencē vienīgais, kurš, izdzirdējis trauksmes signālu, vienmēr skrēja uz minipatversmi, bija mans kaķis Fēlikss. Viņš izrādījās visapzinīgākais.

Kad raķešu šaušana beidzās, daudz efektīvāka palestīniešiem izrādījās pāreja uz nažu un auto intifadu. Gandrīz pie Latvijas vēstniecības stūra viens jaunietis nodūra četrus izraēliešus, pirms viņu nošāva. Tātad viens cilvēks izdarīja vairāk posta nekā trīstūkstoš raķešu.

Kas tad tās bija par raķetēm? Līdzīgas tām, kādas mūsu bērnībā pionieri taisīja jauno tehniķu pulciņos?

Gandrīz vai. Es tās redzējis neesmu, bet, cik saprotu, tās ir gandrīz vai notekcaurules, piebāztas ar uzgriežņiem un skrūvēm un pielādētas ar sprāgstvielām. Saukt tās par raķetēm var tikai nosacīti. Tagad palestīniešiem ir arī Irānas raķetes.

Kas attiecas uz pašu Izraēlas un palestīniešu konfliktu, tas ilgst jau gandrīz simt gadu. 1937. gadā, kad nekādas Izraēlas valsts vēl nebija un Palestīna bija britu mandātteritorija, tika izveidota lorda Pīla vadīta komisija (Peel commission), lai novērstu konfliktu starp arābiem un ebrejiem šajā teritorijā. Komisijas slēdziens bija šāds: konflikts principā nav novēršams, palestīniešiem un izraēliešiem nav itin nekā kopīga, un viņu kopdzīve (mierīga līdzāspastāvēšana) nav iedomājama, tātad, ja vispār te kaut ko veido, tad jāveido divas valstis.

Tātad iespēja veidot vienu valsti tika izskatīta un atmesta?

Principā jā, ideja par vienotu valsti nebija dzīvotspējīga. Parasti tiek izskatīti četri konflikta noregulējuma varianti. Tas, kurš realizējās sākotnēji, ir divu valstu ideja, kad ne bez Padomju Savienības palīdzības jeb faktiski pateicoties Padomju Savienībai tika nodibināta Izraēlas Valsts.

Kāds bija Staļina mērķis, dibinot Izraēlu?

Lielā mērā – vēlme ieriebt savam bijušajam sabiedrotajam Čērčilam, iebāzt sprunguli Lielbritānijas spieķos. Kas attiecas uz Lielbritāniju, eksistē britu ārlietu ministra lorda Artura Balfūra 1917. gada oficiāla vēstule lordam Rotšildam jeb Balfūra deklarācija, kura vēsta, ka britu valdība atbalsta plānus par ebreju «nacionālās mājvietas» izveidi Palestīnā. Lai gan Balfūrs tiek ļoti slavēts, britu faktiskā motivācija bija ne jau liela mīlestība pret ebrejiem, bet drīzāk gluži otrādi. Lieta tāda, ka pēc 1905. gada revolūcijas Krievijā, kad sākās ebreju grautiņi (tai skaitā 1905. gada oktobrī Kišiņevā, kur jau 1903. gada 19.–21. aprīlī bija noticis bēdīgi slavenais Kišiņevas pogroms, notika vēl viens ebreju grautiņš), ļoti daudzi Krievijas ebreji emigrēja, tai skaitā uz Angliju. Lordam Balfūram nepatika, ka Anglijā pēkšņi sarodas tāds kvantums ebreju, tāpēc viņš atbalstīja ideju par ebreju nacionālās valsts izveidošanu.

Bībeles zemē.

Nuja, kur tad vēl? Ir gan bijušas arī citas versijas, tai skaitā Uganda. Hitlera režīms sākotnēji apsvēra ebreju pārcelšanu uz Madagaskaru. Viena no fantastiskajām idejām paredzēja ebrejus izvietot Amerikā pie Lielajiem ezeriem, tā balstījās hipotēzē, ka viena no pazudušajām ebreju ciltīm ir Amerikas indiāņi.

Versiju bija daudz. Ieskaitot ebreju izvietošanu Krimā?

Jā, tur amerikāņi, tai skaitā Franklins Rūzvelts, ieguldīja lielu naudu, lai Krimā izveidotu ebreju autonomiju un ļautu viņiem apgūt zemkopību. Taču šī ideja nerealizējās, PSRS tā arī palika ebreju autonomais apgabals Birobidžanā Tālajos Austrumos, no kurienes gan lielākā daļa ebreju jau ir aizbraukuši. Jau cara laikā bija mēģinājumi nomitināt ebrejus Ukrainas stepēs, tika dota zeme un faktiski neatmaksājami kredīti mājlopu un inventāra iegādei, tomēr iecere pievērst ebrejus lauksaimniecībai tad neīstenojās – to viņi reāli sāka darīt tikai kibucos, kad bija pārcēlušies uz Izraēlu. Izraēlas premjere Golda Meira memuāros raksta, ka sākotnēji ebreji neko nav jēguši pat no vistkopības un tāpēc rīkoti speciāli kursi. Atceros, skolas laikā lasīju enciklopēdijā par Izraēlu, un mani sajūsmināja tur rakstītais, ka gandrīz vai galvenā Izraēlas lauksaimnieku nodarbošanās ir vistkopība. Kibuci vispār ir fenomens. Ko Staļinam Krievijā neizdevās izveidot ar nežēlīgu represiju palīdzību, to ebreji Izraēlā izveidoja brīvprātīgi, kibucos bija sabiedriskots viss, ieskaitot bērnu audzināšanu atsevišķi no vecākiem (iesaku Poznera un Urganta seriālu Jevreiskoje ščastje, tajā viena sērija veltīta kibucam).

Kāda Izraēlā ir krievu valodas vieta?

Diezgan liela. Man nav gadījies ieiet nevienā vidsumēra bodē, kurā neatrastos kāds, kas runā krieviski. Emigrantiem no PSRS ir grūtības ar ivrita iemācīšanos. Tā ir pietiekami sarežģīta valoda, ne velti eksistē joks, ka Izraēla ir valsts, kurā bērni māca vecākus rakstīt. Esmu pat dzirdējis Izraēlā ievērojamus zinātniekus, emigrējušus no Krievijas, sūkstāmies, ka laikam viņiem nākšoties atgriezties atpakaļ Krievijā, jo, lai Izraēlas augstskolās lasītu lekcijas, jāzina ivrits, bet viņi vairs nav tajos gados, kad to var viegli iemācīties.

Kāpēc viņi grib atgriezties Krievijā, nevis braukt uz Ameriku?

Varbūt viņiem arī ar angļu valodu tik spīdoši neiet… Otrkārt, Krievijā viņiem ir vecie kontakti.

Atgriežamies pie Izraēlas un palestīniešu konflikta.

Šis konflikts ir komplicētāks par jebkuru citu. Parasti līdzīgu konfliktu galvenais cēlonis ir viens – vai nu reliģiskais naids, vai teritorija, vai vēl kas cits. Taču Izraēlas un palestīniešu konflikta galvenie cēloņi ir veseli trīs.

Pirmkārt, teritorija. Ebreju skaits Izraēlas sākotnējā teritorijā no 1948. gada 24 gadu laikā palielinājās no 83 tūkstošiem līdz 680 tūkstošiem. Skaidrs, ka tik mazā zemes pleķī izvietot tik daudzus ieceļotājus, kuru skaits turklāt visu laiku palielinās, ir sarežģīti. 1967. gada Sešu dienu kara rezultātā Izraēla palielināja savu teritoriju trīs reizes, okupēja Sīnāja pussalu, Gazas joslu, Rietumkrastu, Austrumjeruzalemi, pārņemot savā kontrolē visu Jeruzalemi, lai gan bija noteikts, ka Jeruzaleme nepieder nevienam.

Otrs konflikta iemesls ir ūdens. Tas vispār ir visstratēģiskākais faktors.

Mums upju un zilo ezeru zemē to nesaprast.

Protams. Faktiski, lai kontrolētu ūdens resursus, tika iekarotas un netiek atdotas Sīrijai Golānas augstienes. Ja Sīrija tiktu klāt Kinnereta ezeram jeb Tibērijas jūrai, tā varētu kontrolēt ūdens padevi Izraēlai, jo, atskaitot jūras ūdens atsāļošanu, Kinnereta ezers ir faktiski vienīgais saldūdens avots visai Izraēlai. Palestīniešiem ar ūdeni ir pavisam švaki, viņu pustuksnešos apmēram 200 000 cilvēku cieš no ūdens trūkuma.

Viņus taču ar ūdeni apgādā Izraēla.

Apgādā, bet ne sevišķi dāsni, arī akas urbt atļauj ierobežotā skaitā.

Trešā problēma, trešais konflikta cēlonis ir Jeruzaleme. Svēta vieta trim lielajām reliģijām. Tā it kā nevarētu būt vienas valsts galvaspilsēta, par kādu to pasludināja Izraēla. Izraēlā ir 83 vēstniecības. Agrāk daļa no tām atradās Jeruzalemē, taču 2006. gadā pēdējās divas – Kostarikas un Salvadoras – pārcēlās uz Telavivu, lai gan Jeruzalemē ir kāds ducis konsulātu. 2018. gadā uz Jeruzalemi pārcēlās ASV vēstniecība, bet nejūtu, ka viņiem būtu daudz sekotāju (ja nemaldos, tad vēl tikai Gvatemala). Principā situācija bija diezgan stulba, praktiski visas vēstniecības atrodas Telavivā, savukārt Izraēlas ministrijas Jeruzalemē (Telavivā tikai aizsardzības ministrija un Mossad), arī parlaments un prezidenta kanceleja atrodas Jeruzalemē, tāpēc oficiālas darīšanas kārtot jābrauc uz 70 kilometru tālo Jeruzalemi.

Tātad reliģiskās atšķirības nemaz nav Izraēlas un palestīniešu konflikta galveno iemeslu skaitā?

Tā īsti nav, lai gan Jeruzalemes problēma ir saistīta ar reliģiju.

Kāpēc piecas arābu valstis uzreiz pēc Izraēlas dibināšanas metās to iznīcināt, lai gan lēmumu par britu mandāta Palestīnas sadali un divu valstu – ebreju un arābu – izveidi, bija pieņēmusi ANO Ģenerālā asambleja 1947. gada 29. novembrī?

Arābiem riebās doma, ka jāatdod savas zemes pleķis kaut kādiem ebrejiem (lai gan ebreji bija nopirkuši zemes Palestīnā jau no Otomaņu impērijas un privātpersonām – arābiem). 1947.–1949. gada karā pret Izraēlu karoja Ēģipte, Sīrija, Transjordānija, Saūda Arābija, Irāka, Jemena. Pārspēks bija arābu pusē – ap 90 tūkstošiem izraēliešu, kuriem bija 100 novecojušu modeļu lidmašīnu, pret arī ap 90–100 tūkstošiem arābu (ja neskaita "pašaizsardzības" spēkus – pa 10 līdz 100 kaujiniekiem katrā no 700– 800 arābu ciemiem un paramiltāros "brāļus musulmaņus" kopskaitā starp 12 un 20 tūkstošiem) ar tankiem, artilēriju un aviāciju, turklāt viņiem aiz muguras stāvēja desmitiem miljonu arābu. Tas ir gandrīz neticami, ka viņiem neizdevās iedzīt ebrejus jūrā. Ar ieročiem Izraēlu caur Čehoslovākiju apgādāja Staļins, tie pārsvarā bija vācu trofejieroči.

Kādi ir konflikta iespējamie risinājumi, ja vienotu valsti izveidot nav bijis iespējams? Kāpēc neīstenojas divu valstu izveidošana?

Apvienot Palestīnu un Izraēlu vienā valstī liktos it kā loģiski, bet tur ir divi āķi. Pirmkārt, demogrāfiskā situācija vidējā un ilgtermiņā. Palestīnieši vairojas ātrāk nekā ebreji, lai gan arī viņiem, it īpaši ortodoksālajiem, ir lielas ģimenes. Ja valsts ir vienota, tad visiem ir vienādas tiesības, līdz ar to tiek apdraudēta ebreju nacionālā identitāte. Izraēla to noteikti negrib, lielākā daļa saka: šī ir ebreju valsts.

Kas attiecas uz divu valstu ideju ("divas tautas – divas valstis"), sākotnēji gan palestīnieši, gan izraēlieši to atbalstīja, bet problēma radās tad, kad Izraēla sāka būvēt savas apmetnes teritorijā, kas faktiski bija Palestīnas teritorija. Uzbūvēja 131 apmetni Palestīnas teritorijā galvenokārt gar Jeruzalemes austrumu robežu, lai liegtu iespēju palestīniešiem atgriezties Jeruzalemē. Palestīniešiem tas, protams, nepatika, sākās terora akti, kas savukārt nepatika Izraēlai, un šis risinājuma variants izčākstēja.

Kā Izraēla pamatoja apmetņu būvēšanu?

Principā kā teritorijas nepieciešamību, jo iedzīvotāju ir pārāk daudz, tiem nav, kur dzīvot. 2016. gadā tika pieņemta speciāla ANO rezolūcija Nr. 2334, kas nosoda apmetņu būvēšanu, bet Izraēla uz to nereaģē un faktiski katru gadu iegulda aptuveni miljardu dolāru apmetņu labiekārtošanai un attīstībai.

Kāda ir konflikta risināšanas trešā versija?

Jordānijas – Palestīnas konfederācija. Tas būtu diezgan loģiski, turklāt konfederācija varētu būt pat trīspusēja: Jordānija – Palestīna – Izraēla, kas ekonomiski varētu būt ļoti spēcīga valsts. Tomēr trīspusēja konfederācija izskatās vismazāk ticama. Jordānijā dzīvo 2,1 miljons palestīniešu, Administrācijas kontrolētajās teritorijās – 4,78 miljoni palestīniešu. No otras puses, Jordānas rietumkrastā 23 procenti iedzīvotāju ir ebreji, savukārt 23 procenti (1,54 miljoni) Izraēlas iedzīvotāju ir arābi. Mani šoferi vēstniecībā bija arābi, viņi bija ļoti lojāli Izraēlai.

Ceturtā versija ir Gazas sektora iedzīvotāju pārcelšana uz Sīnāja pussalu, vienojoties ar Ēģipti. Šī ideja radās divtūkstošo gadu pirmajā desmitgadē, Izraēla lūdza Ēģiptei izdalīt palestīniešiem 60 000 kvadrātkilometru Sīnāja pussalā, principā tuksnesī. Palestīnieši uz šo ieceri nav reaģējuši, Ēģipte izturas rezignēti, lai gan Ēģiptes prezidents Sīsī, būdams Amerikas Savienotajās Valstīs, izteicies, ka šis varētu būt gadsimta projekts. Tātad pavisam mirusi šī ideja nav, lai gan arī maz ticama. Kā risinājums tā būtu laba kaut vai tāpēc, ka Hamas tad nebūt iespējas nopietni apšaudīt Izraēlu.

Kāpēc Izraēla pieļauj Hamas eksistēšanu un nelikvidē teroristisku organizāciju?

Tad ir faktiski jāapšauj gandrīz visi Gazas sektora iedzīvotāji. Bezdarba līmenis Gazas sektorā ir 48,2 procenti. Tātad katrs otrais Gazas sektora iedzīvotājs ir bezdarbnieks, liela daļa profesionāli bezdarbnieki jau kurā paaudzē. Bērniem skolās māca, ka visi ebreji ir ienaidnieki, kuri ir jāiznīcina, respektīvi, plānveidīgi tiek audzinātas jaunas un jaunas teroristu paaudzes

Viņi pārtiek no Eiropas un Amerikas pabalstiem?

Tai skaitā. Šajā gadījumā atbalstu Trampa veikto URWA finansēšanas pārtraukšanu. Bēgļi pasaulē ir, tie ir no daudzām valstīm, eksistē ANO bēgļu atbalsta aģentūra UNHCR, un nez kāpēc eksistē arī atsevišķa aģentūra palestīniešiem: ANO Palīdzības un darba aģentūra Palestīnas bēgļiem Tuvajos Austrumos UNRWA (kur strādā 26 tūkstoši cilvēku!), lai gan nekādu palestīniešu bēgļu jau sen nav! Faktiski viņi ir integrējušies Jordānijā, Libānā vai citur, arī rietumvalstīs. Turklāt jāņem vērā, ka 1948. gadā liela daļa no tā sauktajiem bēgļiem no Izraēlas aizgāja brīvprātīgi, brāļu musulmaņu samusināti: "Mēs tūlīt Izraēlu noslaucīsim no zemes virsmas, tāpēc jums uz pāris nedēļām ir jāpamet šī teritorija." Vēl vairāk, toreizējais Izraēlas prezidents Ben Gurions un premjerministre Gola Meira pat lūdza: "Palieciet savās mājās, jums nekas nedraud! Dzīvosim draudzīgi!" Tās pāris nedēļas ir drusku ieilgušas, tātad runāt par Palestīnas bēgļiem var tikai ļoti nosacīti.

Vai viņi var atrast darbu Izraēlā?

Viņi arī strādāja Izraēlā līdz brīdim, kamēr Hamas nebija sācis savas akcijas. Ļoti liela daļa Gazas sektora iedzīvotāju no rīta brauca uz darbu Izraēlā un vakarā atgriezās atpakaļ. Kad sākās terora akti, Izraēla liedza šādu iespēju.

Vai Izraēlai pašai ir izdevīgi, ka šis darbaspēks vairs nenāk?

Ne sevišķi, tomēr drošība ir svarīgāka.

Kam šis konflikts ir izdevīgs?

Būtībā nevienam, bet politika lielākajā daļā gadījumu ir iracionāla lieta. Pēc ANO aprēķiniem, Palestīna katru gadu šīs jezgas dēļ zaudē ap 2,5 miljardiem dolāru. Skaidrs, lai piekristu kādam noregulējuma variantam, ir jābūt piekāpšanās no abām pusēm. Pagaidām ne viena, ne otra puse nav gatava iet uz radikālu piekāpšanos, bet ar kosmētisku piekāpšanos nepietiks. Redzi, tā kā konfliktam ir trīs galvenie iemesli, par visiem trim vienoties ir ārkārtīgi grūti – ja vienojas par vienu, piemēram, par ūdeni, neizdodas vienoties par citu, un rezultātā nekāda vienošanās nesanāk. Un vēl viena lieta, kas apgrūtina jebkādu vienošanos: Palestīnā ir divas valdības, viena Gazas sektorā – Hamas, otra, mērenā, Rāmallā. Tām vispirms būtu jāvienojas savā starpā.

Vai palestīnieši vispār ir gribējuši savu valsti?

Jā, bet vislabāk ar nosacījumu, ka Izraēlas nav.

Kāpēc arābu valstis faktiski ir tik neieinteresētas palestīniešu situācijas uzlabošanā?

Tāpēc, ka negrib veltīgi tērēt naudu, berot to mucā bez dibena.

Vai lielvalstis konflikta risinājumu var ietekmēt?

Domāju, ka minimāli. Pirmkārt, Izraēla nav tā valsts, ko kāds var ietekmēt. Tai ir pietiekami liels lobijs visās valstīs. Pat uz Ameriku tā raugās visai skeptiski. Ir pat grāmata "par mītu, ka ASV ir Izraēlas sabiedrotās". Kad ASV piedāvāja Izraēlai par velti savas MX šautenes, Izraēla pateica, ka ar tik štruntīgiem ieročiem viņi netaisās karot, un izstrādāja savus, par kārtu labākus – esmu tos iemēģinājis un pat saņēmu diplomu par labiem rezultātiem šaušanā.

Vai Irāna tiešām gribētu iznīcināt Izraēlu?

Domāju, ka jā, kamēr tur pie varas ir islāma fundamentālisti. Turklāt Irāna nevar Izraēlai piedot, ka tā vienā mirklī iznīcināja tās atomreaktorus bez amerikāņu ziņas, rīkojoties pretēji tam, ko amerikāņi būtu ieteikuši.

Eksistē arī viedoklis, ka galvenie Izraēlas ienaidnieki ir nevis Gazas sektorā, bet Eiropā un ASV: Hamas provocē Izraēlu, Izraēla atbild, un tad bildes ar sagrautām mājām, raudošiem bērniem un upuriem Hamas izmanto Izraēlas reputācijas deleģitimācijai. Īstais karš esot par Rietumu sabiedrības viedokli, kur Izraēlas mērķis ir panākt, lai Rietumu kreisie nespētu pārliecināt visu sabiedrību, ka pret Izraēlu jālieto sankcijas vai militārs spēks.

Lielā mērā tam var piekrist. Tāpēc jau Hamas savas raķešu palaišanas ierīces bieži vien izvieto uz skolu jumtiem – seko Izraēlas atbilde un, jo vairāk upuru, īpaši bērnu, jo labāk – ir, ko nodemonstrēt Rietumu plašsaziņas līdzekļiem.

Kad sākās terora akti Parīzē, Izraēla jau bija sacerējusies, ka tagad Francijas ebreji pārcelsies uz Izraēlu, tur sakāpa nekustamo īpašumu cenas, bet nekā – nekāda masveida pārcelšanās nenotika.

Kāpēc tā? Vai Izraēla nav laba vieta dzīvošanai?

(Nopūšas.) Pirmkārt, klimats… To izturēt ir gandrīz neiespējami: plus 40 grādu un mitrums pie 80 procentiem. Ne velti daudzi ebreji, kas emigrējuši no Latvijas, ja vien viņiem ir tāda iespēja, vasaru pavada Jūrmalā vai citur Latvijā. Mana bijusī sekretāre, kas 30 gadus nodzīvojusi Izraēlā, teica: tiklīdz aiziešu pensijā, atgriezīšos Latvijā. Viņa tajos 30 gados pie Izraēlas klimata nebija spējusi pierast. Lai gan Golanas augstienēs ir pat viena kalnu slēpošanas bāze. Peldēties es, lai gan mana rezidence bija tikai desmit minūšu gājienā no Vidusjūras, vasarās negāju, jo kāda jēga peldēties, kad ārā ir plus 40 grādu un ūdens temperatūra plus 29?

Otrkārt, ne jau visi ebreji ir ortodoksāli jūdaisti. Izraēlā ir daudz ar reliģiju saistītu ierobežojumu.

Vai Izraēla nav sekulāra valsts?

Formāli ir, bet būtībā tā drīzāk ir reliģioza valsts. Paradoksāli, taču ortodoksālie ebreji (haredim) vispār neatzīst Izraēlas Valsti, jo tā esot dibināta ne tā, kā rakstīts Torā. Laulības reģistrē un šķir tikai rabīni, tā ka tiem/tām, kuri grib precēties ar "gojiem" (neebrejiem), laulība ir jāreģistrē ārzemēs (visbiežāk Čehijā)

Un neviena no tur pielūgtajām Dieva izpausmēm konfliktu atrisināt nepalīdz.

Manas kadences laikā Rietumu diplomāti Izraēlas un palestīniešu konfliktu sauca par endless and hopeless – nebeidzams un bezcerīgs. Pārskatāmā nākotnē sagaidīt tur kaut kādu risinājumu neviens necer, vismaz šīs paaudzes laikā noteikti ne.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Šķēpu spožums un posts

Latvijas vieglatlētikā gadu desmitiem cerību disciplīna ir bijusi šķēpa mešana un spoži panākumi mijušies ar vilšanās brīžiem. Pagājušajā mēnesī Latvijas Šķēpa mešanas klubam apritēja jau 30. jubilej...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata