Šopavasar pie skatītājiem, bet pirmām kārtām tomēr pie uzmanīgiem klausītājiem nonāk jaunā veloopera Kurzemes Šveicē, kuras mūzikas un libreta autors ir Kaspars Rolšteins. Aprakstā vēstīts, ka tas esot spiegu trilleris ar eksperimentālu skanējumu.
«Lai gan operas libretā aplūkotie notikumi un varoņi ir izdomāti, to inspirācijas balstās dokumentālos faktos un personiskās dzīves pieredzē. (..) Kurzemes Šveicē stāsta par notikumiem vienas pagarinātās dienas laikā, kad GPS traucējumu dēļ divu pasaulē ietekmīgāko slepeno organizāciju, Basmati rīsu ceha un Zaļo zirnīšu ceha, aģenti un profesionālās velosportistes jeb karbona ērgļu braucējas ir nonākuši nevis Šveicē, bet Kurzemes Šveicē. Sabilē un tās apkārtnē izvēršas cīņa par civilizācijas pastāvēšanai eksistenciāli svarīga skaņas noslēpuma atklāšanu,» – lasāms operas satura īsā izklāstā. Te uzreiz var atpazīt jau iepriekšējos Rolšteina darbos manīto rokrakstu, kur visnopietnākās tēmas mijas ar ne tik nopietnām vai absurdām, ko autora iedvesmotāji N.S.R.D. (Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca), visticamāk, aicinātu dēvēt par nepieradināto mākslu, mūziku, literatūru vai jebko citu, ko izskaidrot vai ietekmēt gluži vienkārši nav nepieciešamības.
Mēģinu atšifrēt, kas gan vēl varētu slēpties zem šim darbam izraudzītā žanra jaunvārda «veloopera», ja tās pirmizrāde nesakristu ar gadalaiku, kad ielās atgriežas arvien vairāk riteņbraucēju. Mana versija – šai gadījumā uz entuziasma pamata ar draugu palīdzību realizētā filozofa un mūziķa Kaspara Rolšteina iecere pretnostatīta Operas nama kā Lielās mākslas tempļa mašinērijai, kur teju ikviens iesaistītais no komponista līdz starpbrīžos baudāmo kūciņu cepējam ir ilgi skolojies savas jomas profesionālis. Rolšteinam ideja par smadzeņu darbību stimulējošu kājminamo operu kā ekoloģiskāku alternatīvu tai lielajai un baltajai mājai patīk. Jo viņš, kā izrādās, arī pats ir dedzīgs velo entuziasts, kuram patīk braukt lielākus gabalus ar sporta riteni, bet impulss nācis arī no citiem iesaistītajiem.
Rolšteina muzikālo draugu sarakstā līdzās N.S.R.D. un Dzeltenajiem pastniekiem jau kopš skolas gadiem pēdējā laikā nākuši klāt pasākumu cikla Tabula rasa dalībnieki – eksperimentālās scēnas mūziķi un performanču mākslinieki, kuri brīvi improvizē pie kinorežisora Jāņa Putniņa dažādos ceļos iegūtajām un šajos pasākumos uz ekrāna projicētajām 8 mm amatieru kinofilmām, ko paši improvizētāji iepriekš nav redzējuši.
Pirmo lielformāta muzikālo darbu – nu jau miglainās atmiņās ietīto operu Rolstein on the Beach – šī raksta varonis sarakstīja kopā ar vienu no saviem agrās jaunības gadu elkiem – Hardiju Lediņu no N.S.R.D.. Minētais darbs 1997. gadā tika iestudēts uz Dailes teātra skatuves ar pazīstamu aktieru un mūziķu piedalīšanos. Gan šis, gan nākamie darbi publicēti ierakstos – Genādijs klauvē pie durvīm (arī ar Lediņu) CD un Stokholmas sindroms dubultplatē. Jaunajā – Kurzemes Šveicē – darbosies un operas solistu ampluā iejutīsies Tabula rasa regulāri sastopamie mākslinieki. Viņu vidū ir Elizabete Balčus, Eleonora Kampe, Leo Novus, jaunās un talantīgās mākslinieces Katrīna Dambeniece, Alīna Burlakova, Marta Marija Silāre. Arī Māris Žigats, ar kuru Rolšteins bijis klasesbiedrs Sabiles vidusskolā un abi kopā ļāvušies muzikāliem eksperimentiem, kamēr Māra tagad labi pazīstamā rokgrupa Pienvedēja piedzīvojumi vēl nebija radusies. Tāpat pārējos iesaistītos nav bijis tālu jāmeklē – velooperas iestudējuma režisors ir Jānis Putniņš, scenogrāfs – Jēkabs Voļatovskis, bet kostīmu māksliniece ir Kaspara dzīvesbiedre Liene Rolšteina. Pirmās izrādes notiks 15., 16., 17. aprīlī Latviju mūsdienu elektroniskās mūzikas pasaules kartē spilgti iekrāsojušo instrumentu ražotāja Erica Synths telpās un 4. maijā SunsStudio, kas ir arī Tabula rasa šīs sezonas mājvieta. Vēl šovasar atkal iecerēts Tabula rasa (ne)festivāls Alūksnes novada Ziemeru muižā.
Kaspars, protams, priecātos, ja savu velooperu varētu izrādīt vēl kaut kur – arī ārpus Rīgas. Un mūsu saruna viņa mājas studijā kādā no šobrīd intensīvajiem mēģinājumiem brīvajā vakarā sākas par tēmu, ka Latvijā ir pārāk daudz labu mākslinieku, lai viņiem visiem pašu mājās pietiktu auditorijas. «Pie tā kultūras eksporta kā valsts prioritātes agri vai vēlu neizbēgami būs jānonāk. Ja Latvijā turpinās ražot tik daudz kvalitatīvu kultūras darbinieku, tad viņus – līdzīgi kā citur naftu vai kokus – jāsāk iepakot un sūtīt kaut kur uz ārzemēm, jo citādi ir pārāk daudz tā labuma...»
…taisnība – ja trūkst patērētāju, tie labumi sāk bojāties.
Un, man liekas, kā piemērs jāņem citu valstu pieredze – lūk, Islande! Redzi, kultūras diplomātijā tas ir diezgan labs aktīvs, ja tev ir mākslinieki un radoši cilvēki, jo ar ko gan vēl citu tu kaut kur aizbrauksi un kādu pārsteigsi? Ar pienu, saldējumu, varbūt ar kaut kādiem tur, nezinu, rūteriem? Bet, manuprāt, ja mēs skatāmies visu Latvijas kultūras scēnu – sākot ar folkloras ansambļiem un beidzot ar nopietniem teātriem –, tur ir potenciāls! Paskaties, lūk, Dailes teātris brauc ar izrādi Rotkho apkārt, un ārzemēs visi sajūsmā. Kāpēc lai brauktu tikai viens tāds Rotkho, ja var braukt arī mūsu «noizisti», piemēram? To eksportu vajadzētu atbalstīt masveidā! Mums ir Kultūras, Mākslas un Mūzikas akadēmijas, varbūt vēl kaut kas, kur katru gadu tiek izlaisti režisori, aktieri, čellisti, dziedātāji (nemaz nerunājot par neprofesionālo, tā saucamo neakadēmisko vai kaut kādu entuziastu kopienu), un mēs viņus turpinām ražot, bet ir taču jābūt sapratnei, kur viņas visus pēc tam likt. Nav jau slikti, ka latviešiem acīmredzot ir iekšā kaut kāds kultūras gēns… Un, lai tas eksports pēc tam notiktu automātiski, kā tas varbūt jau ir noticis (es nezinu) ar citiem, ir vajadzīgs sākotnējais grūdiens. Labi, ja palīdz aizbraukt uz koncertu Skyforger kaut kur ārzemēs vai Prāta vētrai, bet vajadzētu to visu pareizināt ar desmit, un divos trīs gados, es domāju, būtu riktīgs rezultāts. Un tur pēc tam nāktu arī ekonomiskais pienesums valstij, nemaz nerunājot par kultūras diplomātiju vai tamlīdzīgām lietām. Teiksim, operā mums ir Garanča un Nelsons – es domāju, ka viņi Latvijas atpazīstamībai Amerikā un Eiropā ir izdarījuši milzīgu darbu kaut kādā ziņā pat par velti. Es nezinu, vai valsts palīdzēja, lai viņi tur nonāktu, – gan jau pašiem vien bija jāsitas. Ja valsts nevis vienkārši palīdzētu, bet tas būtu politiski virzīts organizēts process – sūtīt latviešu māksliniekus kaut kur uz ārzemēm, ar visāda veida finansējumiem un tamlīdzīgi –, tad, man liekas, būtu daudz labāk.
Gētes institūts un Dānijas Kultūras institūts labi strādā, lai dabūtu viņējos uz šejieni – respektīvi, subsidē viņu ierašanos kaut vai uz to pašu Skaņu mežu, kam lētāk uzaicināt māksliniekus no Dānijas nekā no Latvijas.
Savulaik arī Zviedrija gādāja, lai pie mums spēlē viņu rokgrupas. Jāatzīst, ka tās te nevienu īpaši neinteresēja, jo tagad zinām, ka ārzemēs ne viss ir labāks par mūsējo.
Tur nav nekādas lirikas vai sentimenta; vienkārši viņi saprot to, ka Dānijas, Amerikas, Francijas vai Vācijas kultūras cilvēku aizvešana uz citu valsti – tas ir pareizi, tas nāk par labu, un tas ir jādara.
Kluba Depo saimnieks Guntis, lai uz tiem zviedriem nāktu cilvēki, vienmēr lika klāt pieprasītus latvju iesildītājus – Dzelzs vilku, Inokentiju Mārplu, Pienvedēja piedzīvojumus...
Bija senāk tāds Latvijas institūts, kuru dažādi prominenti cilvēki vadīja, tai skaitā Vaira Vīķe-Freiberga, un es īsti nezinu, ar ko viņš tagad nodarbojas. Varbūt mēs neesam tik stipri, lai atvērtu filiāles visās valstīs? Bet mēs varētu no Latvijas, no šejienes sūtīt, teiksim, savus alternatīvās mūzikas māksliniekus, vienkārši subsidējot kaut vai viņu transporta un uzturēšanās izdevumus. Es domāju, ka varētu tam visam piešķirt naudu no aizsardzības budžeta – veicināt Latvijas atpazīstamību caur kultūru ir daudz pateicīgāk nekā caur kaut ko citu.
Svarīgi, lai cilvēki saprot, kas ir Latvija, kas šeit par cilvēkiem, varbūt pat kādu iemīl – piemēram, angļi Elizabeti Balču vai franči – Māri Žigatu. Kad bija Padomju Savienība, tomēr tās kultūras lietas, kas ieplūda no Rietumiem, ieskaitot popkultūru – tur maisiņi ar cigarešu paciņu Marlboro, nemaz nerunājot par lenšu ierakstiem –, ļoti specifiski veidoja mūsu priekšstatu par Rietumiem, kas varbūt bija pārāk idealizēts, bet tas acīmredzami nostrādāja.
Bērnībā pats zīmēju Ford, Coca-Cola un Marlboro reklāmas (pēdējo aiz nezināšanas uzskatot par Pirmās formulas auto marku), ko līmēt uz galda hokeja apmalēm, jo žurnālu, kur tās izgriezt, nebija.
Tagadējā situācijā, kad par izdzīvošanu un neatkarību ir jācīnās, kultūra ir arī būtiska mūsu aizsardzības un drošības sastāvdaļa. Citos apstākļos to varētu saukt par propagandu, bet kultūras cilvēki, kuri sēj un veicina mūsu atpazīstamību ārpusē, iespējams, var kļūt par izšķirošiem to cilvēku acīs, kuriem būs jāpieņem lēmums – nākt cīnīties par Latviju vai ne… Ne jau tāds vai citāds uzņēmējs, kas te kaut ko saražojis un labi nopelnījis, ārvalstniekiem liks atbalstīt Latviju, bet gan personiska vēlme izglābt, piemēram, viņu simpātijas ieguvušo Elizabeti vai Eleonoru, ar kurām viņiem saistīsies mūsu zeme.
Vēl viens svarīgs scēnas attīstības posms – vajag pēc iespējas vairāk tādu vietu, kur var notikt pasākumi, koncerti un tamlīdzīgi. Tas bija arī viens no Tabula rasa idejas iemesliem: dot eksperimentālajai scēnai iespēju kaut kur būt dzīvai regulāri – gan nākt klausīties citam citu, gan parunāties, gan pašiem uzspēlēt. Un tad, pēc gadiem divdesmit, kāds varbūt izšaus...
Man jau šķiet, ka tie skaļie «šāvieni» visbiežāk ir ar īslaicīgu efektu. Bet, ja pamazām gruzd, kaut kas noturīgāks var sanākt. Lūk, Waterflower jau sen vairāk uzstājas ārzemēs. Pankgrupas arī brauc nelielās turnejās.
Var jau arī būt, ka tie lielie panākumi nemaz nav mērķis. Man prieks par Tesu. Atceros, ka tad, kad man bija tāds doom vai drone posms, es iepazinos ar viņiem – kaut kādā veidā laikam tas viss mūs vienkārši satuvināja. Un jau tad viņi bija diezgan ilgi spēlējuši, manuprāt. Tagad tas ir tāds labs piemērs – ja tu gadus divdesmit kapā, tad arī arvien vairāk ir tādu, kam pielec, kāpēc tas ir kaut kas tik noturīgs.
Ar Tesu, es domāju, notiek līdzīgi kā ar leģendāro N.S.R.D., it īpaši agrīnos laikos, kad šiem bija, labākajā gadījumā, tikai nedaudz plašāks klausītāju loks par radiem un draugiem, bet, kad tu ilgstoši tajā visā sēdi un konsekventi izdod albumus, ar laiku kaut kas izveidojas jau kā neapstrīdama vērtība. Ir vajadzīgs brīvs laiks, kurā pašam kaut kādā veidā ir jānodrošina apstākļi, lai to varētu turpināt darīt. Kaut kas ir jāēd, kaut kas jāvelk mugurā – tas viss kaut kā jāsabalansē. Jo, visticamāk, tas šortkats uz straujiem komerciāliem panākumiem vispār nav iespējams ātrāk kā pēc nāves. Van Gogs pārdeva labākajā gadījumā tikai dažas gleznas sava mūža laikā. Likteņa ironija? Varbūt, no Dieva pozīcijām skatoties, izbadējies mākslinieks tomēr ir labāks mākslinieks?
Šoreiz tavā izrādē piedalās Māris Žigats, ar kuru kopā jums jau astoņdesmitajos Sabilē bija Pavisam nezināma laboratorija.
Kurzemes Šveicē Māris būs Līkā krodzinieka lomā. Mēs sākām kopā kaut ko ierakstīt no piektās klases… Vēlāk, jau Laboratorijas periodā – kādā devītajā klasē – es iepazinos ar Baušķenieku. Kad dzīvoju Sabilē, man bija viens draugs – Andris Ābols no Rīgas, kurš strādāja Nogales pilī par pārvaldnieku. Viņš ir, starp citu, tēvs mūziķim Mārtiņam Ābolam, kuram tagad, man liekas, ir duets…
...Čipsis un Dullais. Abi dueta dalībnieki arī dažādos laikos dziedājuši brāļu Ābeļu – tagad kinorežisoru – grupā Soundarcade.
Un viņa tēvs bija rīdzinieks plus mīnus Baušķenieka gados. Nebija gluži tuvu pazīstams, bet no draugiem dabūja telefona numuru. Kaut kā bijām runājuši, ka mūs interesē mūzika un Pastnieki (viņš bija arī Hardija fans jau tai laikā, jo ieraksti klejoja apkārt). Andris sazvanīja Ingu, un aizbraucām ciemos. Iepazinos. Sākām tā kā draudzēties, viņš iemācīja lentes griezt un līmēt. Pavisam nezināmas laboratorijas pirmais albums jau iznāca ar līmētām lentēm un pleibekos rakstīts, kad Baušķenieka apmācība jau bija notikusi. Kad ar Māri tikai sākām mājās kasešu magnetofonā kaut ko ierakstīt, mums principā vēl nebija nekādas ietekmes. Vienkārši prasījās kaut ko darīt. Tas tā dīvaini tagad šķiet, jo pie mūsdienu informācijas apjoma pat grūti aptvert, ka toreiz bija pavisam citādi. Nebija, kur kaut ko paklausīties, – nebija jūtūbes, nevarēja iegūglēt neko. Mums bija akustiskā ģitāra un bungas – sitām pa gultu ar televizora kājām. Tāds mums bija pirmais sastāvs ar kaut kādiem diezgan primitīviem mikrofoniem tam kasešu magnetofonam. Pati vēlme kaut ko ierakstīt dominēja pār centieniem kopēt kaut ko dzirdētu, jo īsti nebija pat skaidrs, ko un kā lai kopē. Vienkārši bija tāda iekšēja nepieciešamība – it kā mūsos būtu ielikta programma, ka tas jādara, un tu vienkārši dari, īsti pat nezinot, ko un kāpēc.
Man bija akustiskajai ģitārai skaņas noņēmējs, ko pieslēdzu pie magnetofona un skanēja kā elektriskā. Kaifoju un ierakstīju tās kaucošās skaņas, bet nebija tuvumā draugu, ar ko kopā turpināt, – vienam pacietības stundām vingrināties nebija. Paeksperimentēju un metu mieru.
Tā jau vienmēr ir problēma, protams, ka tā virtuozitāte iepaliek ideju birumam. Bet reizēm jau, it īpaši ieraksta gadījumā, tu kaut kā vari atkārtot vēl un vēl, kamēr ir plus mīnus okei. Nu tas liekas nedaudz pat sirreāli – divi puiši piektajā klasē... Cik tur gadu sanāk? Desmit, vienpadsmit, divpadsmit? Bet mums bija draugi no vecākām klasēm. Es atceros, ka patika Kraftwerk, kuri ir tik ģeniāli savā vienkāršībā, ka pat Sabilē viņu stils bija viegli uztverams – varējām uz klavierēm galvenos motīvus nospēlēt. Draugi satikās un nevis spēlēja datorspēles, bet ieslēdza magnetofonu. Tagad būtu interesanti paklausīties, bet tās kasetes droši vien jau sen ir kaut kur citā pasaulē.
Kopā ar Māri mācījos līdz astotajai klasei. Es turpināju vidusskolā, viņš – Kandavas tehnikumā. Bet tad sākās Laboratorijas posms, kas jau bija tāds relatīvi nopietnāks. Nekā vairāk par ierakstiem mums nebija, jo koncertēt jau īsti nebūtu bijis, kur, turklāt – kurš mums to ļautu? Arī aparatūras pašiem nebija, jo visu aizņēmāmies – no skolas direktora sintezatoru, no pionieru istabas vai kultūras nama ansambļa basģitāru.
Tādam nosaukumam N.S.R.D. iedvesmoja?
Nu jā, bet tas arī mammas ietekmē – viņa strādāja augļu un dārzeņu rūpnīcas laboratorijā. Tā kā mamma un Hardijs pie nosaukuma vainīgi. Un es nezinu, kāpēc «pavisam nezināma». Varbūt mēs tādējādi slēpām savas milzīgās ambīcijas? Pietika jau ar to, ka mūs neviens nezina.
1996. gadā no kolēģa Paula Bankovska uzzināju par albumu Šūpoles kopā ar Viesturu Slavu – otru mūžīgo Dzelteno pastnieku.
Kad sāku Rīgā studēt universitātē, iepazinos arī ar Viesturu. Es pat neatceros, kā tur viss sākās, – laiks ir sakompresējies. Burtiski tāda sajūta, ka viss tapa dažās dienās. Man gan ar Viesturu, gan Hardiju izveidojās kaut kāds specifisks klikšķis – patika pavadīt laiku kopā, un draudzēšanās bija ne mazāk svarīga kā mūzika. Tas nebija ar kaut kādu baigo mērķi – izveidot grupu, piemēram, ar ko uzstāties. Vienkārši bija Hardijam vai Viesturam mājās instrumenti un tas lēnā garā noveda pie kaut kādiem albumiem. Kad rakstījām ar Hardiju Rolstein on the Beach, sākumā vispār nebija skaidrs, kas tas būs. Nosaukumu, nomainot tikai uzvārdu, aizņēmāmies no Filipa Glāsa operas Einstein on the Beach, to tolaik nebijām pat dzirdējuši, jo mums vienkārši nebija šī ieraksta. Var teikt, ka iespaidojāmies no ieraksta, par ko mums bija zināmi tikai stāsti un leģendas.
Tolaik jau patika lasīt arī par nedzirdētu mūziku. Iztēlē jau mēs bieži vien kaut ko uzburam iespaidīgāku, nekā tas izrādās realitātē.
Ka Rolstein on the Beach varētu būt uzvedums, kļuva skaidrs tikai kaut kādā vēlīnā stadijā. Sākumā tas likās kā tāds joks, kas nav reāli tūkstoš iemeslu dēļ, bet pēkšņi izrādījās – kaut kā var! Toreiz Sorosa mākslas centram (liekas, tā to sauca) katru gadu notika lieli mākslas pasākumi, kur pārsvarā bija glezniecība un instalācijas, bet tad runājām ar Helēnu Demakovu, kura tur bija ietekmīga, par to, vai kādreiz nevarētu būt arī mūzika. Lai Oļegs Tillbergs taisa instalāciju, un mēs kaut ko uzspēlēsim. Un viņiem iepatikās tā ideja.
Kad meklējām režisoru, mēs abi ar Hardiju jau pazinām Alvi Hermani, kurš tobrīd bija iestudējis savu pirmo operu. Zinājām viņu kā tādu mūsdienīgu cilvēku un gājām runāt, vai varbūt viņš gribētu būt režisors, bet Hermanis bija pietiekoši taktisks, lai nevis vienkārši brutāli noraidītu šādu ideju, bet teiktu, ka vislabākie režisori būtu mēs paši. Regnāru Vaivaru, man liekas, Hermanis tomēr ieteica.
Arī Jurģis Liepnieks tur iesaistījās, radot teju vai valstiska mēroga pasākuma iespaidu.
Nu, tas arī tāds kā joks – viņš tai laikā bija kļuvis populārs kā Andra Šķēles preses sekretārs. Mēs abi studējām filozofiju. Draugi nebijām, bet, tā kā filozofiem sava mafija ir, es viņam piedāvāju šādu šovu. Tā mēs iepazināmies. Uztaisījām preses konferenci, kur Liepnieks viens pats gāja, ļoti nopietni runāja. Kā viņi tur ar Šķēli un visiem citiem kolēģiem toreiz ārdījās uz politiskās skatuves, tā mēs ārdījāmies uz operas skatuves. Mums tas viss likās tik sirreāli un neiespējami, ka nebija ne mazāko domu, ka to vajadzētu iedabūt Dailes teātra repertuārā – no šīs dienas perspektīvas lūkojoties, mums bija visas iespējas droši vien bišķīt piepūlēties pie producēšanas un rādīt to vēl un vēl, un vēl. Uz Lietuvu ar vienu viesizrādi gan aizbraucām.
Bet ir palikuši Laikmetīgās mākslas centra izdoti audio un video diski.
Pārraidīts televīzijā un uzfilmēts tika tāpēc, ka es pazinu Rolandu Tjarvi, kurš tolaik bija LTV direktors, un viņam šī lieta likās interesanta, lai teiktu: davai, šito vajag filmēt, un atsūtītu televīzijas brigādi. Nav jau viegli izrādes nofilmēt, un, man šķiet, ka sanācis labi. Balanss starp kopplāniem un tuvplāniem ir pieņemams – apstākļi mūs tolaik lutināja. Es nesaku, ka nelutina arī tagad. Lai arī šoreiz nekāda Dailes teātra mums nav, varbūt varētu notikt pat interesantākas lietas.
Iepriekšējais – Stokholmas sindroms – notika Andrejsalā. Mums atļāva uz diviem mēnešiem tajās telpās ievākties par ļoti simbolisku cenu – elektrībā, man liekas, nodedzinājām pat vairāk.
Tas taču burvīgi, ka tā veicās vai arī proti sarunāt!
Iepriekš jau te runājam par Latvijas kultūras eksportu. Ja atgriežamies pie tā, kas notiek tepat uz vietas, – vajag paplašināt infrastruktūru, lai kaut kas notiktu. Vairāk telpu, kas prioritāri nav bārs ar izklaides elementiem, bet otrādi – izklaides telpa ar bāra elementiem. Visās vietās, kas pieder valstij vai pašvaldībai (sākot ar cirku, kur nomas maksa ir tūkstošos), īre ir tik augsta, ka reti kurš to var atļauties. Atrast vietu, kur kaut ko vari rīkot, ir diezgan sarežģīti. Ja, teiksim, skaņu aparatūras un apskaņošanas jomā palīdz draugi – Tabula rasa, piemēram, faktiski par velti iedeva aparatūru –, tad mēs to varam. Es pat teiktu, vieglāk ir ar privātiem kaut ko sarunāt, kā tas, teiksim, Tabulas gadījumā visu laiku ir bijis un arī tagad turpinās fotostudijā pie Māra Ločmeļa. Man bija vienreiz ideja, ko es mēģināju «pičot» (ja tā var izteikties), ka vajadzētu Mazo ģildi pārvērst par tādu vietu, kur savākt nosacīti visu, kas Rīgā kustas. Sauksim to par laikmetīgo mākslu, bet ar akcentu uz eksperimentālo mūziku, varbūt kaut kādiem nevalstiskiem teātriem un tamlīdzīgi... Tas ir pašā Rīgas centrā – tā varētu būt vieta, kur notiek kaut kas tāds, kam līdz šim atradās telpas tikai kaut kur, piemēram, Imantā. Protams, nekādas dzirdīgas ausis īpaši manī neieklausījās, bet tur, Mazajā ģildē, pat vairākas zāles sanāktu. Domes vai valsts atbalstītās telpās centrā būtu iespēja nevis uzreiz domāt komerciāli – kā milzīgu publiku piesaistīt –, bet nodarboties ar kaut kā radīšanu.