Ja lasāt šīs rindas, tas
nozīmē, ka civilizācija vēl nav iznīcināta un amerikāņu
astronauti var
atgriezties uz Zemes, kura no Mēness orbītas izskatās
tik skaista un, jā, arī
tik trausla prātam
neaptveramajā Visuma bezgalībā.
Kādas vietas var palikt stabilā atmiņā ar to raksturošanai varbūt nebūtisku, tak spilgtu ainu. Tā man Pārdaugavā pirmais, ko atceros, iedomājot Liepājas ielas Maximu, ir nevis paši Maximas plaukti, nedz arī veikala kaimiņienes – kafejnīcas un ceptuves Bulka – garšīgais piedāvājums, bet kāds auksts ziemas rīts. Patiešām auksts, mīnus 12 grādu.
Šoreiz sanāca tā, ka satikāmies un sākām domāt, uz kuru krogu iet, nebija mums nekāda gatava konkrēta plāna, kurā iestādījumā būtu jāielūkojas pirmoreiz vai kur jāatgriežas, ja iepriekšējā reizē paticis (vai arī nācies vilties, bet palikusi sajūta, ka krogam ir izaugsmes potenciāls, tātad vilšanos var norakstīt uz sākuma grūtībām un vajadzētu pārliecināties, vai tā tiešām ir).
Modernās tehnoloģijas laupījušas mums vietas atraduma prieku, kad tikai ar atmiņas un pa ceļam uzrunāto padomdevēju palīdzību pēc lielākas vai mazākas maldīšanās tomēr atrodi ceļu uz meklēto vietu lielākā vai mazākā nekurienē.
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors Toms Ķikuts par pirmo ekspozīciju atkal pilī, kopienu koncepciju, latviešu neapšaubāmo komponentu un par laika mašīnas vilinājumu.
Ja vien jūs neesat
iestrēdzis/-gusi Dubaijā
vai nav apdraudētas
kādas jūsu biznesa
iespējas vai arābu finansējums jūsu Tuvo Austrumu pētījumiem Trampa
un Netanjahu sāktās
operācijas blakņu dēļ, uz
karu varat raudzīties ar
mierīgu "pagaidām" sajūtu, jo arī stāvoklis, kurā tevi nekas draudīgs
neskar, ir tikai pagaidu stāvoklis. Tādā tu vari dzīvot ar apziņu, ka,
lūk, citur šauj raķetes un ir tikai daži cietušie, kamēr mums te miera
apstākļos iebrūk veikala jumts un 54 pagalam.
Šodien Vjetnama ir iecienīts ceļojumu mērķis un būtu vēl iecienītāks, ja nebūtu diezgan patāls biežākai braukšanai. Protams, ja tur, kā savulaik Filipīnās, tiktu rīkots basketbola pasaules čempionāts un Latvijas izlase tajā būtu tikusi, puse Latvijas būtu Vjetnamā un fani cits citam dotu dažādus gastronomiskus zvērestus un solījumus, piemēram, «ja Latvija vēlreiz uzvarēs Franciju, es došos uz vjetnamiešu tirgu un apēdīšu ceptu vardi», «ja Lietuvu, tad grilētu žurku», «ja Vāciju, tad esmu gatavs suni apēst», un visbeidzot, ja Ameriku, tad pat sikspārni, lai visa pasaule zina, cik latvieši tagad ir bīstami.