Laiks strādā Irānas labā

Izskatās, ka Ukrainas kara mācības nav pilnībā novērtētas, vērojot 28. februārī Izraēlas un ASV sākto karadarbību pret Irānu, saka Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns. Pagaidām viens no trim galvenajiem kara mērķiem līdzās Irānas kodolprogrammas likvidēšanai un ballistisko raķešu infrastruktūras iznīcināšanai – Irānas teokrātiskā režīma maiņa – nav panākts, drīzāk otrādi. Turklāt Irāna apšauda Persijas līča valstis un apdraud kuģošanu Hormuza šaurumā, caur kuru tiek transportēts ap 22 procentiem pasaules sašķidrinātās dabasgāzes un ievērojama daļa naftas – sekas mēs jau izjūtam degvielas uzpildes stacijās. Persijas līcis nekad vairs nebūs tāds, kāds bija, ir teicis Māris Andžāns. SestDiena viņu izvaicāja par kara perspektīvām un ietekmi uz pārējo pasauli.

Kad mēs sarunājām interviju, jūs interesējāties, kad tā tiks publicēta, jo šajā karā viss ļoti ātri mainās. Vai tagad, kad jau mēnesis apkārt kopš kara sākuma, ir iezīmējušās kādas tendences, kuras ļautu kaut ko prognozēt par tā turpmāko gaitu?

Tendences ir ļoti skaidras, bet tas nemazina prognozēšanas problemātiku. Veikt prognozes ir sarežģīti un vēl sarežģītāk ir prognozēt nākotni, jo ļoti daudz iesaistītu faktoru. No vienas puses, jau kara pirmajā dienā tika nogalināts augstākais līderis Alī Hāmeneī, un daudziem šķita, ka Irāna ātrāk tiks novesta līdz režīma sabrukumam, līdz kapitulācijai, bet tas nav noticis. Tas vēlreiz parāda, ka no gaisa uzvarēt karā ir ārkārtīgi sarežģīti. Tas jau nav nekāds noslēpums, arī iepriekšējos ASV karos – Afganistānā, Irākā – bija nepieciešama sauszemes spēku iejaukšanās. Cits piemērs ir Lībija, 2011. gads. Tur bija NATO operācija ar ANO Drošības padomes atbalstu, bet galu galā visu līdz nosacītam risinājumam noveda nemiernieku spēki uz sauszemes (tostarp arī Muammaru Kadāfi nolinčoja grāvī). Šie piemēri parāda, ka bez sauszemes spēkiem vai arī kādām vietējām grupām ir ļoti sarežģīti mainīt režīmu.

Vai Amerika bija iecerējusi tikai no gaisa kaut ko panākt?

Domāju, ka Amerika daļēji iekrita Izraēlas slazdā. Tas pamatā ir Izraēlas karš. Tam ir daudzi iemesli, sākot ar to, ka līdz 1979. gada islāma revolūcijai Izraēlai un ASV bija ļoti labas attiecības ar šaha vadīto Irānu, bet kopš tā laika Irāna dēvē ASV par lielo sātanu un Izraēlu par mazo sātanu. Izraēla šo operāciju, precīzāk, jau pagājušo 12 dienu karu, noteikti plānoja jau gadus desmit, kopš Irāna aktīvi izstrādāja savu kodolieroču programmu, ko tā nav atzinusi. Izraēla ir dažādi vērsusies pret Irānu, ir mēģinājusi apkarot Irānas atbalstītos grupējumus Libānā, Sīrijā, Gazā, Jemenā. Tā ir nogalinājusi zinātniekus, kas strādāja pie Irānas kodolprogrammas, un citus iesaistītos. Visu laiku ir bijis tāds kā ēnu karš. Nevar aizmirst arī 2010. gadā atklātos Stuxnet datorvīrusus, ar ko Izraēla un ASV kopā mēģināja iznīcināt Irānas kodolprogrammu. Tātad tā vēsture ir sena. 

Tramps nedaudz neapdomīgi iekrita Izraēlas slazdā. Naratīvs par Izraēlas lielo lomu šajā karā ir izplatīts arī ASV republikāņu MAGA spārnā, kas uzskata, ka nevajadzēja šādu karu sākt. Domāju, ka padomdevēji noteikti deva padomus Trampam, bet viņš visos neieklausījās. Irāna arī nekad nav bijusi populāra ASV kopš islāma revolūcijas, tā ir vajājusi katru ASV prezidentu kopš Džimija Kārtera, un, ļoti iespējams, Kārteru nepārvēlēja tieši neveiksmīgās ķīlnieku atbrīvošanas operācijas dēļ. Irāna bija arī amerikāņu analītiskā centra Heritage Foundation izdotajā projektā Project 2025 minēta kā viena no ienaidnieku valstu topa piecinieka.

Tātad šī operācija bija pārsteidzīga, un nebija arī skaidras stratēģijas. Jau 12 dienu karš bija tīri Izraēlas operācija, Tramps tajā iesaistījās ar gaisa spēkiem. Domāju, arī šoreiz Tramps ticēja, ka tas būs ātri, skaisti, režīms kritīs, nāks pie varas kādi citi spēki vai nu iekšējā apvērsuma ceļā, vai arī, domāju, viņš drīzāk cerēja uz «Delsijas Rodrigesas scenāriju», kā vara tika pārņemta Venecuēlā – Maduro tika nolaupīts, aizvests tiesāt uz ASV, un pie varas nāk pragmatisks līderis, kurš ir gatavs sadarboties ar ASV. 

Līderis būtībā no tā paša politiskā spēka?

Jā. Irānā tas varētu būt bijis Alī Larīdžānī, kurš arī jau ir nogalināts, – varbūt pragmatiskāks Nacionālās drošības padomes vadītājs. Tikpat labi Revolucionārā gvarde varētu būt veikusi apvērsumu… Nu, tas jau arī nav izslēgts, nekas vēl nav beidzies. Kāds, kas būtu gatavs pateikt: «Mēs liekam punktu kodolprogrammai, mēs ierobežojam ballistisko raķešu triecienus, mēs atsakāmies no atbalsta Hizbullāh un husītu nemierniekiem Jemenā.» Tātad kāds, kurš ir gatavs sadarboties, un pretī tiek atvieglotas sankcijas. Ļoti līdzīgi tam, kā tas notiek ar Venecuēlu un šobrīd arī, visticamāk, notiek ar Kubu, kuru arī Trampa administrācija mēģina mainīt.