BOLDERĀJA★★★★
REŽISORS ELMĀRS SEŅKOVS
MIHAILA ČEHOVA RĪGAS KRIEVU TEĀTRIS
Milzīgā teltī, kuru uz skatuves uzkonstruējis scenogrāfs Adriāns Toms Kulpe, tiek rīkotas kāzas. Latvijas krievu kāzas, turklāt Bolderājā. Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris savu jauniestudējumu nosaucis par komisku apkaimes melodrāmu, bet krievu tekstā apkaimes vietā lietots vārds «rajons». Un uzreiz uzprasās sauklis – no sirds un no rajona.
Jāpiekrīt gan tām kritiskajām balsīm, kas norāda, ka režisora Elmāra Seņkova izrādē pašas Bolderājas nav pārāk daudz. Tikpat labi tā varētu būt Imanta vai Purvciems. Izpaliktu jociņi par kebabu, bet citādi stāsts nav pārlieku piesaistīts konkrētai apkaimei. Dramaturģe Justīne Kļava, rakstot šo lugu, nedaudz ietekmējusies no saviem iepriekšējiem darbiem – varoni, kurš izjauc svētku līksmību, kā arī latvieti starp krieviem un citādo (toreiz – melnādaino, tagad – geju) starp pareizajiem mēs esam redzējuši jau Daugavpils teātra izrādē Jubileja ‘98, kuras sižeta karkass bija aizgūts no Tomasa Vinterberga filmas Svinības. Kādā brīdī rodas sajūta, ka dramaturģe izmantojusi arī savā lugā Dāmas parādīto triju paaudžu sieviešu attiecību modeli.
Izrādē diezgan būtiski atšķiras pirmais cēliens, kurā stundas laikā mēs jautrā tempā iepazīstamies ar krāšņu tipāžu parādi un saprotam, kas kurš ir, un otrais, kurā attiecības iet jau dziļumā un, kad galvā šņabis, uz mēles nonāk daudz vairāk nekā skaidrā prātā. Izglītotās līgavas, ko atveido Elīna Bartkeviča, vecāki ir šķīrušies, tēvam ir jauna draudzene latviete, kuras lomā Dārtai Cīrulei gan, izņemot jaunību un tautību, pārāk daudz nav, ko spēlēt. Līgavainis, kura loma uzticēta pievilcīgajam Ivanam Streļcovam, savukārt ir glābējs, kas nāk no policistu dinastijas. Tajā vienam tēvam ir trīs dēli un gudrais ir tieši tas trešais, kurš ir gejs (un viņš nav līgavainis – lomā Maksims Busels). Līgavainim līdzi nāk drūma pagātnes epizode, kuru tieši kāzu vakarā nolēmis publiskot viņa draugs Dmitrijs – šajā lomā Volodimirs Gorislavecs apvieno dramatismu ar pašironiju. Visa pārējā kompānija savās savstarpējās attiecībās ir tieši tik krāsaina, lai būtu gan smieklīgi, gan brīžiem skumji. Veronika Plotņikova, Tatjana Lukašenkova, Aleksandrs Maļikovs un citi no Čehova teātra labāko aktieru plejādes šajā izrādē tiešām dzirksteļo kā petardes. Tajā pašā laikā šķiet, ka ik pa brīdim ieskanas arī pa čehoviskam piesitienam.
Īpaši jāizceļ vēl viena trijotne, kas iesāk un noslēdz izrādi. Tā ir kāzu rīkotāju ģimene, kurā ir sieva – studijas nepabeigusi aktrise, viņas vīrs – mākslinieks, komponists un alkoholiķis vienā personā, kā arī viņu dēls – aktiermeistarības students. Šajās lomās burvīgi iemirdzas Jekaterinas Frolovas un Šamila Hamatova, kā arī īsta Bolderājas iedzimtā – Sergeja Smikova – talants, vienlaikus atgādinot skatītājiem, ka pasākumu rīkošana ir smags darbs, nevis izklaide.
Bolderāja stāsta ne tikai par attiecībām, bet arī vērtībām un to sadursmi, kas visspilgtāk izpaužas Busela un Hamatova varoņu dialogā. Pirmajā brīdī drusku kaitinoši liekas ielikt kopumā pareizas domas tik snobiska personāža mutē, ka tās izklausās nedaudz vīzdegunīgi, bet šādā veidā izrādes veidotāji parāda, ka viena lieta ir ideja, otra – veids, kādā to pasniedz. Lugas un izrādes varoņi ir tālu no ideāla, taču nav noliedzams, ka tie ir realitātei tuvi, lai arī paspilgtināti tēli, un viņi dzīvos starp mums arī pēc šīm trakajām kāzām.
IESAKA ATIS ROZENTĀLS
AR MANI ATKAL RUNĀ... ILZE!.
REŽISORS MĀRTIŅŠ EGLIENS.
LATVIJAS NACIONĀLAIS TEĀTRIS ★★★
Gadskārtējo Teātra dienas koncertu šogad pilnībā savās rokās tur skatītāju mīlule un 2023./24. gada sezonas Spēlmaņu nakts skatītāju balvas ieguvēja – Maijas Doveikas atveidotā Ilze Auzere ar asistentu Smuidri – Egilu Melbārdi. Šoreiz dažādu krāsainu personāžu vidū nav neviena ministra un parodiju kvalitāte kopumā ir nevienmērīga. Toties ir Alvis Hermanis absolūti spožā Mārtiņa Brūvera izpildījumā.
SĒRAS PIESTĀV ELEKTRAI.
REŽISORE INESE MIČULE.
VALMIERAS TEĀTRIS ★★★★★
No skatītājiem atvadās jaudīgais Jūdžīna O’Nīla traģēdijas lasījums, kurā režisore Inese Mičule XIX gadsimta 60. gadu Amerikas stāstu estētikas ziņā aizceļ pie tā iedvesmas avota – sengrieķu traģēdijas saknēm, dodot iespēju izpausties spožiem aktierdarbiem ar Diānas Kristas Stafeckas Lavīniju centrā (aktrisei par šo lomu Spēlmaņu nakts balva, tāpat kā scenogrāfam Mārtiņam Vilkārsim).
OSKARS UN LIETAS.
REŽISORE PAULA PĻAVNIECE.
LATVIJAS LEĻĻU TEĀTRIS ★★★★★
Puikam jau tā negribas vasarā dzīvot pie vecmāmiņas, bet tad vēl atklājas, ka līdzi nav paņemts mobilais telefons. Šai brīdī zāli pāršalc empātiska nopūta. Andrusa Kivirehka darba iedzīvinājums teātrī ir formas ziņā spilgts un atgādina, ka fantāziju, ja tā kādam piemīt, nevar aizmirst mājās. Un fantāzija ļauj runāt krēslam un traukiem, kā arī iemīlēties gaisa balonā.