Četras dienas bez lāga atelpas krāmējos pa virtuvi, pļāpāju, apčubināju, cepu un pārcepu, mazgāju un tīrīju, lai īsi pirms slejas nodošanas atcerētos, ka vēl jāizlasa grāmata.
Man bija trīs varianti, ko lasīt, – Ingas Žoludes popularitāti iemantojušais romāns Tēvs, irāņu rakstnieces dzejas krājums un jauns psiholoģiskais trilleris. Nevarēju izlemt. Uzrīkoju aptauju tviterī, un vairums teica, ka tad, ja grib atpūsties, jālasa trilleris. Par pārējo jārūpējas tad, kad ir vairāk enerģijas. Nekas cits neatlika kā piekrist, lai gan tieši trilleris bija visbiezākais.
Nezinu, kā man būtu gājis ar abām pārējām grāmatām (to jūs uzzināsiet nākamajās nedēļās), bet Līzas Džūelas romāna pusē es aizmigu… Nē, nē, ne tāpēc, ka būtu garlaicīgi, tieši otrādi – šis psihospriedzes romāns mani atslābināja tiktāl, ka aizmirsās viss pārdzīvotais un ķermenis ļāvās ilgam un dziļam miegam.
Ir gandrīz neiespējami kaut ko pateikt par šo romānu, lai nepasacītu priekšā sižetu (pat galvenā varoņa vārdu nebūtu labi atklāt), vien pieminēšu, ka šoreiz tas laikam ir vairāk romāns sievietēm par to, kas ar mums notiek, kad mēs – gudrās, attapīgās, savu karjeru veiksmīgi veidojošās un neatkarību dabūjušās – satiekam savu ideālo vīrieti. Cik ļoti mēs apstulbstam, cik aklas kļūstam un neredzam sarkanos karodziņus, kuri tiek plivināti tā, it kā būtu iestājušies starptautiskie ideālo vīriešu cildināšanas svētki. Vispār jau vīrieši arī var lasīt – galvenais varonis ārēji patiešām ir tuvs ideālam, var pamācīties no viņa uzvedību, paņēmienus, gājienus, taču… Kā mēs zinām no spriedzes romāniem, galvenais jau ir motīvs. Un motivācija. To gan nevajag. Un vispār jau tā uzvesties arī nevajag, katram ir jābūt tādam, kāds viņš ir, kaut gan…
LĪZA DŽŪELA
NELAID VIŅU IEKŠĀ
- ZVAIGZNE ABC
- NO ANGĻU VALODAS TULKOJUSI SILVIJA BRICE
- REDAKTORE SILVIJA BRICE

