Mana redze jaunībā bija tālumā kā ērglim un tuvumā kā pulksteņmeistaram, man reiz teica gleznotājs Miervaldis Polis. Kur mūsu saruna notika, vairs neatceros, tā varēja būt intervija, varēja būt arī vienkārša pasēdēšana M6 vai kādā citā Vecrīgas kafejnīcā, bet noteikti ne kāds no 90. gadu otrās puses Vecrīgas kazino, kur arī Poli vienreiz esmu redzējis. Par šo savu atkarību Polis man ir stāstījis pilnīgi noteikti, jau tad, kad viņš to bija pārvarējis, ticis vaļā no tās daudz mierīgākā formā nekā viņa mākslas cienītājs uzņēmējs Ainārs Gulbis (1959–2024) no savām atkarībām, kurš, lai tiktu no tām vaļā, sadedzināja Poļa gleznotu savu portretu. Pārējie Poļa darbi atšķirībā no dažu citu izcilu latviešu gleznotāju mantojuma laimīgā kārtā nav zuduši, taču reizē ar viņa aiziešanu ir zudusi iespēja vēl kādām sarunām ar mierīgu un līdzsvarotu spilgtu personību ar patstāvīgu skatu uz lietām, sākot ar mākslu un beidzot ar Eiropas Savienību (tai Polis, ja atmiņa neviļ, labu galu neparedzēja). Paliek tikai tas Poļa teiktais, kas ir fiksēts intervijās un rakstos par viņu un, jācer, vēl tiks publiskots laikabiedru atmiņās. «Miervaldis Polis noteikti pieskaitāms visvairāk intervēto mākslinieku pulkam, kas labprāt dalās ar kolorītiem, detaļās daudzveidīgiem stāstiņiem,» ir konstatējusi mākslas zinātniece Stella Pelše.
Tiesa, nošķīries no Rīgas sabiedrības rīdzinieks Polis bija jau pasen, pēdējos mūža gadus dzīvodams Kurzemes mežā un tulkodams Šekspīru. Taču viņa māksla, kuras viena izpausme bija sevis paša iegleznošana gan reālistiskās, gan fantastiskās ainās, «vārda tiešā nozīmē iegleznojot sevi mākslas vēsturē», acīmredzot ir bijusi tik ietekmējoša, ka man tagad, domājot par Poli, bija gandrīz vai pārliecība, ka viņam ir jābūt kādās mana personīgā fotokrājuma bildēs no kādām izstāžu atklāšanām «Dieva ausī» vai citur. Paskatījos – nē, nebija gan.
«Tagad ir tik skumji, jo liekas, ka Miervaldi un viņa darbus esmu pazinusi vienmēr, kopš pašas dzimšanas,» saka mākslas zinātniece Helēna Demakova: «Pat tad, kad viņš dzīvoja Kurzemes mežā, likās, ka viņš ir tepat blakus. Viņa balss, viņa nesteidzīgā, vienmēr jēdzīgā un asprātīgā runa ir allaž klātesoša tajā kopumā, kas ir patiesi nozīmīgs manā dzīvē. Nu būs jāpieņem Miervalža skats uz dzīvi, kādu viņš izteica, kad mūžībā aizgāja mākslinieks Vilnis Zābers: «Esmu pieņēmis, ka es vienkārši Zāberu ilgi nesatikšu.» Uz studentu jautājumu, kurš ir mans mīļākais dzīvais Latvijas mākslinieks, atbilde vienmēr bijusi viena. Miervaldis Polis. Pēdējos desmit gadus ar piebildi, ka Latvijas Nacionālā mākslas muzeja atklāšana (pēc vērienīgās pārbūves) ar Miervalža Poļa darbu retrospekciju bija vienīgā iespējamā gudrā izvēle.»
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 27. februāra - 6. marta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!