Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Biedējošais valodas izjūtas zudums. Saruna ar tulkotāju Silviju Brici

Tulkotāja un Baigo piezīmju autore Silvija Brice par to, kā ož slikti romāni, cik ilgi lasīs grāmatas latviski, un par vīrieti, kuram viņa neķeras klāt.

"Nu tad vēlreiz par apšu kungu. Vakar jutos kā karaliene. Bijām taī ceļmalas mežā saplēsuši vairāk vien gailenes, bet bij tas viens greznais apšu kungs. Nu es griežu mērcei visu laupījumu, bet, nonākot pie šī apšu kunga (nē, es nevaru, man vēl tagad iedrebas balss, šo stāstot), es saku vīram: nē! ŠO es izvārīšu vienu pašu ūdenī un apēdīšu ar sāli un ar patosu. – Un vīrs man saka: dari, kā gribi, viņš ir tavs. – Absolūti sajutos kā bruņinieku turnīrā…"

Silvija Brice, kuras gabals no pagājušajā gadā izdotajām viņas Baigajām piezīmēm še citēts, laikam gan ir latviešu daiļliteratūras tulkotāju turnīros visvairāk uzvaras guvušais bruņinieks; turnīros, kuros uzvara tiek piešķirta par to, ka uzveiktais autors ir ne tikai sveiks un vesels palicis, bet arī ar viņu pieveikušā tulkotāja palīdzību jaunu zemi, jaunu valodas telpu iekarojis. "No vācu (angļu, poļu) valodas tulkojusi Silvija Brice" ir kvalitātes zīme jau vairāk nekā 220 grāmatām. Tagad tām klāt nākusi Brices pašas sarakstīta grāmata, kuru lasītāji apēd bez sāls, priecājoties par valodas pērlēm un brīnoties, kā iespējams ikreiz ieraudzīt kaut ko jaunu un aizraujoša apraksta vērtu sešos no rīta šķietami tukšajā un vienmuļajā Jaundubultu pludmalē.

Pirms ķeramies pie literatūras un tulkošanas, iesildīšanās jautājums: tā kā esi dzimusi un augusi Varakļānos, par kuru piederību teritoriālās reformas gaitā bija lieli strīdi, kur, tavuprāt, Varakļāniem jābūt – Rēzeknes vai Madonas novadā?

Tas strīds turpinās. Es varu teikt tikai to, ka esmu dzimusi, augusi un 18 gadus nodzīvojusi Madonas rajonā un mani uztrauc administratīvās robežas pārbīdīšana. Neko tur nevaru darīt, jūtos piekritīga Madonas rajonam, lai gan tas dalījums vairs nepastāv. Visas lietas tika kārtotas Madonā. Bet arī tas nav noliedzams, ka Varakļāni pēc būtības ir Latgale. Es runāju tikai par administratīvajām robežām.

Tātad tu sliecies uz Valsts prezidenta piedāvājumu, ka kultūrvēsturisko novadu robežām nav obligāti jāsakrīt ar administratīvajām?

Tieši tā. Man liktos varmācīga Varakļānu pārbīdīšana pie Rēzeknes, jo man nav tādas pieredzes.

Kura bija tava bērnības valoda?

Pirmā, protams, bija latgaliešu valoda. Mājās visi runāja latgaliski, turklāt vecmāmiņa un viņas māsas vēstules un kartītes draudzenēm rakstīja poliski. Poļu ietekme nenoliedzami bija liela. Latgalē latgaliski dažādās vietās runā samērā dažādi. Tagad, redzot latgaliski rakstītus darbus, piemēram, dzejoļus, saprotu, ka daudz ko nesaprotu, jo tie ir rakstīti cita Latgales reģiona izloksnē. Līdz rakstītai latgaliešu valodai manā dzīvē lieta nekad nav nonākusi, neesmu pratusi latgaliski rakstīt, un tagad izrādās, ka man ir grūtības latgaliski lasīt, gandrīz kā skolasbērnam – varu izlasīt, bet, lai saprastu saturu, jālasa vēlreiz. Sarunāties savā Varakļānu valodā gan man nav grūti.

Skolā, pats par sevi saprotams, bija latviešu literārā valoda. Tajā es tagad dzīvoju un domāju, jo galu galā vairāk nekā 40 gadus esmu prom no Varakļāniem un sarunāties varakļāniski sanāk vienreiz gadā, kad aizbrauc kapiņus apkopt.

Tad ķeramies pie pārējās gada daļas: kā atšķiras sajūtas, laižot tautās tulkotu darbu un pašas rakstīto?

Atšķiras būtiski…

Jo aiz autora var noslēpties?

Var noslēpties. Tulkojumā es atbildu tikai par savu darbu, bet neatbildu par saturu.

Un par dvēseli.

Jā, jo nedrīkstu jau iepūst darbā citu dvēseli, nekā iepūtis rakstnieks.

Nav arī nekad gribējies iepūst?

Nē, nav. Man tiešām ir liela pietāte pret autoru. Varu izlabot galīgi muļķīgas autora kļūdas, bet kopumā tas ir viņa darbs. Kā tāds man tas ir jāpasniedz latviešiem, un punkts. Man arī ir tā laime, ka pārsvarā tulkoju tikai tādus darbus, kuri man pašai patīk.

Vai tu tagad vispār spētu tulkot arī kaut ko, kas tev nepatīk?

Pēdējos daudzus gadus ir tulkots gandrīz tikai tas, kas patīk. Nu, reiz vajadzēja ātri iztulkot mazu, lietišķu grāmatiņu. Pārtulkoju, cik korekti vien spēju, bet teksts par biznesa psiholoģiju man nebija pie sirds. Tas nav mans. Bet pārējais, visa tā daiļliteratūra, kas te grēdām stāv gadu gadiem, – ne par vienu grāmatu nevaru teikt, ka tā man nepatika.

Vai esi skaitījusi, cik grāmatu esi tulkojusi?

Nu, pāri divsimt ir.

Filatēlistiem parasti jautā, cik viņiem kolekcijā ir pastmarku, un viņi uz šo jautājumu īsti nevar atbildēt, jo filatēlistu vairāk interesē nevis tās pastmarkas, kuras viņam jau ir, bet tās, kuru viņam trūkst (filatēlijā atšķirībā no dzīves ir iespējams sasniegt pilnību, ja vien kolekcijas mērķis ir nosprausts reāls). Vai tev ir kādas grāmatas, kuras tu gribētu tulkot, bet dažādu iemeslu dēļ neesi līdz tam tikusi?

Tā nav tāda milzīgi aktīva un kaislīga gribēšana, kas mani mocītu un neļautu naktīs gulēt. Būtu interesanti iztulkot Roberta Mūzila Cilvēku bez īpašībām jeb Vīrieti bez īpašībām. Tas ir milzīgs ķieģelis, kas prasītu gadu darba. Kur es to gadu ņemšu? Kas to ķieģeli izdos? Kāds būs metiens – trīssimt eksemplāru? Par to var pasapņot un nomierināties – kā ir, tā ir.

Ik pa brīdim gadās arī jaunākajā literatūrā romāni, kurus ļoti gribētos iztulkot, bet tie īsti neiederas izdevniecību tābrīža programmās. Tas man dzīvot netraucē un sirdi neplosa, jo grāmatu ir milzīgi daudz, nemitīgi parādās arvien jaunas interesantas grāmatas.

Kāpēc tev Mūzils ir tik mīļš?

Viņš nav mīļš, viņš ir sarežģīts. Es viņu nepieskaitītu pie saviem mīļākajiem autoriem, bet man tikai liekas, ka viņa lielā grāmata Vīrietis bez īpašībām gandrīz tikai latviski ir palikusi netulkota. Tie ir mani apsvērumi, tāpat kā savā laikā, 2000. gadā, mēs bijām palikuši vienīgie Eiropā, kuriem nebija pārtulkotas Gintera Grasa Skārda bungas. Tas ir roba aizmūrēšanas princips. Bet reizē man jau ir zudušas ilūzijas par visu robu aizmūrēšanu literārajā telpā.

Tu grāmatu vispirms izlasi un tikai tad tulko?

Dažādi. Sarežģītāku grāmatu vispirms izlasu, jo man jāiegūst kopējā skaņa un noskaņa. Bet tagad, tulkojot Robertu Galbraitu, kuram top jau sestā grāmata, man būtu garlaicīgi to tulkot, ja es zinātu visu intrigu iepriekš. Man vajag kādu stimulu, kas mani dzen katru rītu sēsties pie klavieres, un šāda žanra grāmatas man labāk tulkojas, ja tās iepriekš neizlasu.

Tā ir tāda padziļinātā lasīšana?

Jā, tas ir tulkotāju darbs – padziļinātā lasīšana.

Vai tu lasi arī tādas grāmatas, kuras neesi paredzējusi tulkot?

Protams.

Pa kuru laiku?

Vakaros gultā. Kad pielieku punktu tekstam, stundu vai divas varu palasīt. Un, jo sarežģītāka literatūra ir bijis tulkojamais teksts, jo vieglāku literatūru lasu pirms gulētiešanas. Krimiķus dievinu! Bet arī šo to nopietnāku lasu. Pēdējā laikā vairāk esmu pievērsusies latviešu literatūrai, pašlaik ar lielu interesi lasu Lilijas Dzenes Izmeklētus rakstus, jo mani sākušas vairāk interesēt biogrāfijas.

Kāpēc tieši biogrāfijas?

Daiļliteratūras ir daudz jau manā darbā, reizēm gribas paskatīties arī uz reāliem cilvēkiem tajās grāmatās, ko lasi. Piemēram, kaut vai Tenesija Viljamsa biogrāfija, resns blāķis, arī bija skaista lasāmviela vienu laiku, kamēr to blāķi izlasīju.

Vai tev neuznāk skumjas, ka dzīve būs par īsu, lai izlasītu visu, kas pasaulē uzrakstīts?

Tās jau laikam uznāk katram, kuram deguna priekšā ir grāmatplaukti. Skaties un jautā: kāda velna pēc es to visu te esmu sakrāmējusi, ja es, simt punktu, to visu neizlasīšu – pat to, kas man ir mājās, kur nu vēl to visu, kas ir pasaulē? Bet tās ir pārejošas skumjas. Rezignācija top arvien lielāka, un tu samierinies ar ļoti daudz ko, arī ar to, ka neizlasīsi. Arī tas neplosa sirdi.

Vai, paskatoties uz neizlasīto grāmatu krāvumu mājās, vainas apziņu nejūti?

Vainas apziņa ir gan. Ir ne tikai vainas apziņa, bet arī skumīgā apziņa, ka tās grāmatas diez vai kādam vajadzēs pēc manis. Jo, kad tās pirms daudziem gadiem sāka krāties un krāmēties plauktos, tad jau bija ilūzija, ka grāmata ir liela vērtība, kuru nekas nevar aizstāt. Tagad ir citi laiki, un sazin, sazin kur tas viss paliks.

Kādu likteni tu grāmatām redzi?

Grāmatām bēdīgs liktenis tika pareģots, tiklīdz parādījās elektroniskie saziņas līdzekļi. Tāpat kā teātrim tika pareģots gals, kad parādījās kino. Man gribas ticēt, un domāju, ka var ticēt tam, ka grāmatas gadiņus simt vēl noturēsies. Varbūt nākotnē tās kļūs par lielu retumu ar metienu simt eksemplāru vai tamlīdzīgi. Bet, kad vienreiz visā pasaulē nodzisīs elektrība, grāmatas paliks kā viens no pēdējiem glābšanas riņķiem.

Kā tu dabū informāciju, kuras grāmatas būtu jālasa?

Visa mana informācija nāk no feisbuka. Tā ir tāda paralēlā pasaule, kurā dzīvojos līdzās darbam. No turienes uzzinu, piemēram, kas notiek Latvijas kultūrā, ko cilvēki lasa bibliotēkās. Feisbukā ir tādas grupas kā Grāmatnieki un Izcilas grāmatas, tur ir grāmatu apskati, un nereti tas mani ir pamudinājis kaut ko izvēlēties.
Tas ir ļoti labi, jo, ja nav dzīvo sarunu, šeit vari dabūt koncentrētu pieredzes apkopojumu: ko kurš ir lasījis, un ko viņš par to domā. Ir tādi fantastiski grāmatu apskatnieki kā Ārija Vāciete, kura izvērstā formā raksta milzīgu recenziju ar visiem citātiem. Saku godīgi, tas man palīdz izvēlēties.

Kā vispār bija iespējama dzīve pirms feisbuka?

Mierīgi. Iespējama bija tādējādi, ka varēja vairāk tikties ar cilvēkiem (bet tur nav vainojams internets, tā jau ir sērgas pieredze). Tulkotājs atšķirībā no rakstnieka jau tik daudz netiekas, netusē, nepļāpā. Rakstniekam ir cits uzdevums, viņš krāj iespaidus. Tulkotājs sēž savā cellē un tik drukā. Dzīvās komunikācijas deficīts tulkotājam ir pastāvējis vienmēr, it sevišķi, ja tu nedzīvo Rīgā, kur notiek literāri sarīkojumi, un nevari sevi izpātagot laukā no mājas.

Bet virtuālā komunikācija jau atšķiras no dzīvās.

Atšķiras gan. Uzrakstīta doma tūlīt top akmenī cirsta; citi nedzird tavu intonāciju, un tu nedzirdi citu intonācijas; saruna nesazarojas. Dzīvā saruna jau ir zaru pilna, sazarojusies un attīstās. Tīmeklī viss ir daudz statiskāk. Tomēr arī tur interesantas sarunas izdodas. Paklau, labāk tādas nekā nekādas!

Vai, rakstot feisbukā, tu sevi cenzē, uzmanies, lai tevi nerepresē?

Kā nu ne! Es tikko dabūju pa galvu, mani robots gandrīz izsvītroja – bija robota brīdinājums un robota uzbrēciens. Nu, tā no manas puses bija provokācija, un tā beidzās ar to, ar ko bija jābeidzas. Jā, protams, es sevi cenzēju un ne tikai tāpēc, lai feisbuks mani neizbano. Feisbuks man ir ļoti mācījis iecietību un savaldību. Pirmkārt jau nevajag nevienu aizvainot, jo tas ir sāpīgi. Pēc tam to nevar izlabot.

Kad personību civilizācijas vietā ir stājusies neirotiķu civilizācija, neaizvainot faktiski nav iespējams.

Tas gan. Mani aizvainošanas kritēriji droši vien stipri atšķiras no pašreizējiem politkorektajiem aizvainošanas kritērijiem. Bet nu jāmācās neaizvainot.

Labi, ka vismaz literārā darbā var atļauties pilnīgi visu. Vai tagad, kad esi izdevusi savas Baigās piezīmes un saņēmusi atzinīgas atsauksmes, jūti, ka pašai rakstīt ir vēl foršāk nekā tulkot?

Es joprojām vilcinos to saukt par baigo… literatūru (sasmejas).

Jūlija Dibovska recenzijā to raksturojusi kā "autobiogrāfisku drumstalu maizi ar valodas pērļu ekstraktu".

Redzi, tā grāmatiņa tapa, atkal pateicoties feisbukam. Lasītājs, kurš vispār nav feisbukā, paņem šādu mazu grāmatiņu un nesaprot.

Ko nesaprot?

Nesaprot, kāpēc tur ir liedaga piezīmes. Bet ar liedaga piezīmēm bija tā, ka es katru rītu pierakstīju, ko redzu saullēktā. Saullēkts ir milzīgs piedzīvojums! Es beidzot vecuma galā esmu atklājusi, ko noguļu visu dzīvi. Tad tur savairojās personāži un situācijas, kas sāka atkārtoties, izveidojās liedaga piezīmes, un cilvēki feisbukā ar interesi sekoja, ko es nākamajā rītā atkal satikšu. Tā izveidojās tā daļa, būtībā pateicoties sērgai, jo sērga sākās martā, bet piezīmes aptver laiku līdz pat oktobrim. Grāmatiņa būtu pavisam plāna, vai tās nebūtu vispār, ja nebūtu šīs daļas.

Tātad koronavīruss tev ļāva uzaudzēt to literāro pērli. Starp citu, vai tad Jaundubultos, kur tu dzīvo, saule nelec aiz mežu galiem?

Viņa tagad lec aiz mežu galiem, nelien no jūras ārā, bet jūnijā saule jau lec virs Rīgas, ap Jāņiem jau var sākt to brīnumu skatīties.

Tās pērles tev ir vienkārši apskaužamas, bet, lai tās īsti iemirdzētos, lasītājam ir ne tik daudz jābūt feisbukā, cik jāzina latviešu un ne tikai latviešu literatūra.

Tie tiešām ir vairāku gadu laikā tapuši fragmenti, ļoti impulsīvi, būtībā dienasgrāmata. Ko tad es šitādiem niekiem likšu zemsvītras piezīmes? Tie ir vai nu jāsaprot, vai nejāsaprot. Tikai "Dostijoffskim" pirms pašas izdošanas pierakstīju klāt, ka tas ir Džeks Keruaks, lai tie jociņi nepaliek galīgi nesaprasti.

Var jau lappusē nelikt cipariņus klāt, bet tikai beigās paskaidrot, kurās lappusēs bija tie paslēptie dārgumi un no kurienes tie nāk.

Tas man nemaz neienāca prātā, neuztvēru to lietu tik nopietni. Vispār, kad sāka veidoties doma varbūt apkopot visu rakstīto, tad Andra Konste laipni piedāvāja man trīs nedēļas Ventspils rakstnieku mājā. Tur man bija vaļa un laiks ar šiem tekstiņiem rīkoties. Sākumā jau tā bija piezīmju putra, vajadzēja izdomāt tai kaudzei kādu struktūru. Ar to es tur Ventspilī noņēmos.

Strukturējot kaudzi, sāki ar smilšu graudiņiem un beidzi ar mūžību.Cilvēks, kuram Baigās piezīmes patīk, tās izlasījis, saskums, ka diez vai tām būs turpinājums, ja jau pirmā grāmata ar mūžību beidzas.

Tas ir Dieviņa mīļajā rociņā. Es jau nedomāju, ka arī šī grāmata būs, – kā es varu zināt, kas tālāk notiks?

Vai nav tā, ka vislabākos darbus uzraksta, kad nedomā "man tagad jāuzraksta grāmata"?

O, jā! Noteikti. Nē, droši vien profesionālam rakstniekam tas tā nav, viņam tas acīmredzot notiek citādi – plānveidīgi, apdomāti. Bet mana profesija ir tulkošana, es nevaru apsēsties un rakstīt romānu, varu rakstīt tikai impulsīvi.

Nez kā rakstnieki tiek pāri tai kaujošajai apziņai "tagad man jāraksta grāmata"?

To tu prasi rakstniekiem!

Vai tu, lasot rakstnieku darbus, ieraugi, kā viņi tam tikuši pāri?

Lasot kā tulkotāja, ļoti daudz ko ieraugi. Ieraugi konstrukciju, un, jo stiprāk konstrukcija spīd cauri romānam, jo nepatīkamāk – trūkst lidojuma, bet ir sviedru smaka un ar lineālu zīmēta shēma. Citreiz atkal ļoti labi uzrakstītā romānā spīd cauri tas, ar ko autors ir aizrāvies un kas viņu ir spējis ieinteresēt, piemēram, Berlioza daiļrade, taro kārtis vai Dienvidfrancijas vēsture. Jā, tas viss ir interesanti lasītājam un arī man kā tulkotājai, kurai jārokas pakaļ, lai to visu atveidotu, – un tomēr man mazliet traucē, ja cauri spīd shēma. Procentuāli gan tas ir reti.

Baigo piezīmju sākumā tu iemērc rokas autoru asinīs un secini, ka daudz ko vispār nevar pārtulkot.

Ko nevar pārtulkot? Ir, protams, lietas un priekšmeti, kam ir grūti atrast apzīmējumu latviski, un dažreiz vārds ir jāizdomā. Bet prozas tulkošana ir kaut kas pavisam cits nekā atdzejošana. Ja man trāpās dzejoļi, es parasti mēģinu pati atdzejot. Reizēm izdodas, bet ir arī gadījumi, kad meklēju palīdzību pie dzejniekiem.

Tulkojot tu arī apgūsti dažādas praktiskas lietas.

Bez sava gala! Piemēram, Kena Foleta romānā Zemes pīlāri par viduslaikiem man bija jāsaprot, kā veļ vadmalu. Līdz tam man nebija ienācis prātā, kā tas notiek. Šad tad nākas papētīt kādas zemes vēsturi, lai saprastu, par ko vispār darbā ir runa. Neviens jau nezina visu, un tulkotājs ļoti daudz iemācās no grāmatām.

Cik jaunvārdu, jaunu sugu latvisko nosaukumu un tamlīdzīgu lietu esi tulkojot radījusi?

Pirmām kārtām gadās nestandarta salikteņi. Jaunvārdi rodas tur, kur autors pats ir izgudrojis jaunvārdu. Tas gadās reti, bet, ja autors ir izgudrojis jaunvārdu, man ir jāizgudro kaut kas līdzīgs. Bet jaunus sugu nosaukumus – nē, tad es rokos cauri triju pakāpju vārdnīcām. Ja tie ir augi vai dzīvnieki, varētu arī pajautāt Egīlam Zirnim…

…un viņš tev atbildētu, ka daudzām sugām latviskā nosaukuma nav.

Lielas sprukas man šajā ziņā nav bijušas. Vistrakāk ir ar zivīm. Būtu jāliek zemsvītras skaidrojums. Man patīk zemsvītras, bērnībā es daudz no tām mācījos, bet tās tomēr sadrupina tekstu. Labāk autora tekstā pielikt pāris vārdu, kas paskaidro to būšanu.

Esi arī braukusi skatīties tulkojamā romāna darbības vietas?

Esmu. Piemēram, ne tikai Dancigā jeb Gdaņskā pavadījām desmit dienu, lai apskatītu gan Gintera Grasa dzimto māju, gan Jēzus sirds baznīcu un citas vietas, kas ir Skārda bungās, bet arī aizbraucām uz Kašūbiju un apskatījāmies, kā kašūbi dzīvo. Otrs piemērs, no jaunākiem laikiem, ir Roberts Galbraits jeb Džoanna Roulinga. Roulinga raksta ļoti filmiski un bildiski, tu redzi to bildi acu priekšā, tikai vispirms tev ir jāredz, kā tas izskatās dabā. Tāpēc tad, kad vēl varēja braukāt apkārt un piedalīties Londonas grāmattirgos, es pusi grāmattirgus apmeklējuma laika veltīju tam, lai apstaigātu tās vietas, par kurām Galbraits raksta. Tas ļoti palīdz lasītājam, ja tu kā tulkotājs vari to bildi sniegt dzīvu un netaisīt stulbas kļūdas. Protams, tagad ir Google, arī tas palīdz. Nevar tulkot uz dullo to, kas ir pasniegts stipri vien vizuāli.

Ko tu domā par mendeli latviski tulkotai grāmatai autoru uz vāka rakstīt tikai oriģinālvalodā?

Uz vāka autora oriģinālvārdu taču var rakstīt mazākā šriftā nekā viņa vārda latviskojumu. Bet vislabāk to risināt titullapā. Tā īpašvārdu oriģinālrakstības mode sākās Atēnā ar Linnas Ullmannes grāmatu, kur visā tekstā īpašvārdi bija atstāti oriģinālā. Tekstu tas diemžēl padara nelasāmu, latviešu valoda nevar funkcionēt bez locījumiem.

Kam tu tulko – mūžībai vai konkrētiem cilvēkiem?

(Nopūta.) Tas viss funkcionē tik ļoti priekš mūsu dzīves laika un situācijas, ka ne par kādu mūžību es nespēju domāt, kad pasaule stāv uz galvas un nezini, cik ilgi grāmatas būs vajadzīgas. Reizēm jūtos kā bruņinieks idejas vārdā. Grāmatām ir mazi metieni, tās ir stipri vien izkonkurētas no interneta puses. Vēl kādu laiku jau tās pastāvēs, bet par mūžību runāt gan lieki. Neesmu pareģis, nevaru mūžību izmērīt. Iekšējā balss man saka, ka simt gadi vēl grāmatām ir droši, bet tad tūlīt jāsaka, ka arī valodai simt gadi vēl būs neapdraudēti.

Līdzās bažām par to, cik ilgi pastāvēs latviešu valoda, tulkotāju apdraud arī visas balto radītās kultūras kā "rasistiskas" kancelēšanas vilnis.

Es nesaprotu, kāpēc šis ārprātīgais politkorektums. Literāru tekstu rediģēšana, svītrojot tajā laikā un vidē pieņemtos apzīmējumus, kas bija pilnīgi normāli Krusttēva Toma būdā vai mūsu pašu Skroderdienās, mani šausmina. Tas iet plašumā, kļūst agresīvi, un robežas tam neredz.

Kas tagad notiek ar latviešu valodu?

Sāksim ar to, ka nevajadzētu uztraukties par to, ka valodā sijājas iekšā ārā visi tie žargonismi. Mīļais Dievs, valoda ir dzīvs organisms, un lai ir! Tagad ir vieni žargonismi, nāks citi vietā.

Mani biedē kas cits. Dzīvojoties sociālajos tīklos, kur redzu, kā cilvēki raksta, tās pat nav tik daudz pareizrakstības kļūdas, kas mani biedē, cik valodas izjūtas zudums. Kad raksta – pat presē, pat virsrakstos – un vairs absolūti nejūt, ka raksta nepareizi. Es izlasu un pat it kā saprotu, kas tur ir domāts, bet tas ir galīgi nepareizi! Piemēram, "atmiņas par paieto gadu". Man tas liecina tikai par to, ka vairs nejūt valodu kā tādu, ka valodai ļogās pamati.

Frazeoloģismus putro nenormāli, saliekot divus kopā! Piemēram, "meitene kā miesa un asinis", nevis kā piens un asinis. Vai "bruņots līdz nagiem un zobiem"… Un vārdu kārtība, it sevišķi preses virsrakstos, loģiskais uzsvars vispār ir aizmirsts jēdziens – ka no vārdu kārtības teikumā, no loģiskā uzsvara ir atkarīga teikuma jēga. Tas zūd un gaist acu priekšā. Traki.

Vārdu sakot, mani uztrauc tas, ka cilvēki vairs nejūt valodu. Nevis tas, ka to piesārņo uz laiku un atsārņo atpakaļ.

Kāpēc daudzi valodu vairs nejūt?

140 zīmes, angļu valodas plaša ienākšana – to jau žargonā var redzēt – un tā pati grāmatu nelasīšana, un savas leksikas nebagātināšana. Kārtīgs tulkotājs aug ar latviešu literatūras zelta fondu, lai viņa valoda būtu bagāta, jo neviens jau nepiedzimst ar nenormāli bagātu valodu. Nu, es jau nezinu, varbūt skolēni lasa klasiku kā traki, bet, ja ne, tad kur lai viņi smeļas valodas izjūtu? Nekur.

Tu taču latviešu klasiku lasīji ne jau ar domu "jālasa tāpēc, ka būšu tulkotāja"?

Vaimandieniņ, cik tad skolas un studiju laikā bija to izklaižu? Lasīšana bija visbrīnišķīgākā izklaide. Mēs taču visi lasījām! Uzdrošinos teikt, ka tas manam un arī jaunākam gadagājumam ir devis pamatīgu fundamentu, uz kura sēdēt un tulkot.

Ko tu tagad tulko?

Skotu rakstnieci Keitu Atkinsoni – brīnišķīgu, asprātīgu, ironisku un pašironisku. Velna pulveris viņa ir, viena no manām mīļākajām autorēm.

Runātās valodas kļūdu sakarā esi teikusi, ka tulkotājs uzsūc sevi nepareizo. Vai esi sevi pieķērusi pie tā, ka tavā valodā iezadzies kaut kas nepareizs?

Zini, pieķeru sevi, ka vairs nezinu, ka man ir jāpārbauda trīs reizes savā galvā, vai vajadzības izteiksme jālieto ar nominatīvu vai akuzatīvu! "Jāpļauj rudzi" vai "jāpļauj rudzus". 90 procenti to lieto nepareizi, un šis ir jau tiktāl, ka es stomos un sev pārjautāju.

Vai tu arī pamani, ka skolas vecuma latviešu bērni savā starpā sarunātos angliski?

Nepamanu, jo nestaigāju pa ielām un nebraucu sabiedriskajā transportā, bet es par to nemitīgi lasu tīklos un neticu savām acīm un ausīm, lai gan teorētiski varu tam noticēt: tik tālu nu esam. Bēdīgi. Tāpēc jau tos simt gadus te piesaucu ne īpaši drošā balsī. Bet, kad es tulkoju, man rūp tikai tas, lai lasītājs (kurš noteikti būs) dabū to autoru. Viss.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Politnekorektais princis(1)

Šā gada 9. aprīlī, divus mēnešus pirms savas simtās dzimšanas dienas, aizsaulē devās Edinburgas hercogs un Lielbritānijas karalienes dzīvesbiedrs princis Filips Mauntbatens. Britu karaliene El...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata