Vēsture SestDienā: Galvenais ziemas prieks

Paradoksālā kārtā zemēs, kur nav kalnu un sniega, kalnu slēpošana ir lielā cieņā, – tā 1996. gada 6. janvāra SestDienai teica bijušais PSRS čempions slalomā Jānis Ciaguns. Kā ziemas atpūtas veids kalnu slēpošana Latvijā tolaik bija pirmajā vietā. «Lai iemācītos stāvēt uz slēpēm, Latvijas kalni ir pilnīgi pietiekami,» turpināja Ciaguns. Latvijas slēpotāju populārākie maršruti tad bija Ore Zviedrijā, Golo un Jeilu Norvēģijā, arī Somija. SestDiena rakstu par slēpošanu sāka ar salīdzinājumu: «Drosmīgi cilvēki iedalāmi divās lielās grupās: vieniem vairāk patīk kāpt kalnā augšā, otriem – laisties no kalna lejā. Kopīgs abām grupām ir tas, ka traumas vai vēl bēdīgāku galu viņi dabū, laizdamies lejup. (..) Latvijā kalnu slēpošana uzplauka 70.–80. gadu mijā. Tad Gaiziņš bija pilns ik svētdienas un Gaiziņa karnevāls ziemas beigās bija viens no nozīmīgākajiem nefromālajiem pasākumiem «republikā». Šis uzplaukums nesa līdzi dažas negatīvas parādības: tie, kuri vasarā bija okupējuši kādu visai tautai piederošu kalnu un iekopuši tur trasi un pacēlāju, ziemā centās nelaist uz kalna «nepiederošos». Tagad šie konflikti ir atrisināti. Kalni, vismaz Gaiziņš, ir privatizēti, un privātīpašnieks pēc dabas ir labsirdīgs, nevis skaudīgs kā tāds, kam nekas nepieder, – maksā un brauc vesels!»