Decembra sākumā ne tikai Krievijas un Ukrainas vadošo plašsaziņas līdzekļu, bet arī citu valstu mediju uzmanību piesaistīja aktivitātes krievvalodīgajā interneta segmentā, kas jau nodēvētas par "politiski kulināriem boršča kariem". Ažiotāža aizsākās pēc Krievijā populārā televīzijas raidījumu un pasākumu vadītāja Andreja Bočarova ieraksta sociālajos tīklos, ka pēc labas atpūtas dabā nekas nav labāks par krievu boršču. Ar politiku, kulinārijas vēsturi vai vēl citiem līdzīgiem jautājumiem šim ierakstam nebija pilnīgi nekādas saistības – līdzīgi daudzām slavenībām Bočarovs regulāri informē sekotājus sociālajos tīklos par savām gaitām, un viņam tas bija tikai kārtējais ieraksts ar klāt pievienotu kādā Maskavas restorānā pasniegtā boršča fotogrāfiju.
Taču ziņa par šo ierakstu parādījās Ukrainas sociālajos medijos. Tur tika pausts sašutums par "moskaļiem", kuri atkal mēģina nozagt ukraiņu boršču, un zem paša ieraksta īsā laikā parādījās tūkstošiem komentāru gan no Ukrainas, gan Krievijas. Pirmo autori pamatā aktīvi aizstāvēja viedokli, ka borščs ir ukraiņu nacionālais ēdiens un Bočarovam nav nekādu tiesību dēvēt šo zupu par krievu boršču, kamēr komentētāji no Krievijas lielākoties atklāti uzjautrinājās par notiekošo un bārstījās ar dažādām asprātībām.
Šāda aktivitāte nepārsteidz, jo jau oktobrī Ukrainas kultūras ministrs Aleksejs Tkačenko paziņoja, ka tiek skatīta iespēja iekļaut boršču šīs valsts nacionālajā nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā. Turklāt ar piebildi, ka tas tiek darīts arī tādēļ, lai atjaunotu vēsturisko taisnīgumu un liegtu Krievijai iespēju piesavināties ukraiņu nacionālo ēdienu – boršču. Paziņojums izraisīja plašu rezonansi. Ukrainas vēstniecības Turcijā darbinieki pat pacentās izlabot Vikipēdijas turku versiju, izdzēšot no tās norādes par boršča saistību ar Krieviju, daži aktīvisti aicināja pacelt boršča jautājumu UNESCO līmenī, savukārt prese sāka plaši apspriest Ukrainas iespējas atgūt nosacītās autortiesības uz boršču. Visa šī noskaņojumu plejāde spilgti izpaudās arī zem Krievijas televīzijas zvaigznes Bočarova ieraksta sociālajos tīklos.
Pateicoties standartizācijai
Kas attiecas uz starptautisko mērogu, tad jāatzīst: nedz boršča plašā popularitāte Ukrainā, nedz pārliecība, ka tieši Ukraina uzskatāma par tā dzimteni, tomēr nekādi negarantē šīs valsts autortiesības uz minēto zupu.
Vārds "borščs" pirmoreiz parādās XVI gadsimta sākumā Maskavā sarakstītā mājsaimniecības padomu grāmatā ar krievisko nosaukumu Домострой (mājbūve vai mājturība – no krievu val.). Minētās grāmatas autors ir Ivana Bargā personiskais garīdznieks protopops Silvestrs, lai gan pastāv arī versija, ka viņš tikai radoši pārstrādājis un papildinājis XV gadsimta beigās tobrīd vēl pastāvošajā Novgorodas republikā parādījušos padomu grāmatu ar tādu pašu nosaukumu (neviena kopija no tās līdz mūsdienām gan nav nonākusi). Silvestra grāmata ir vispāratzīts krievu valodniecības piemineklis, jo tā ir pirmais veiksmīgais (vai vismaz pirmais veiksmīgais mūsdienās zināmais) mēģinājums izmantot rakstniecībā nevis smago un vairākumam grūti saprotamo senslāvu baznīcas, bet gan ikdienā lietoto valodu. Tāpat grāmata ir ievērojams kultūras vēstures, tostarp arī kulinārijas vēstures, avots.
Šajā padomu grāmatā ieteikts vārīt zupas jeb borščus no veselībai derīgajiem latvāņa (krievu valodā – борщевик) dzinumiem un jaunajām lapiņām. Runa, protams, nav par indīgo un XX gadsimtā PSRS ievesto Sosnovska latvāni, bet gan par nekaitīgo un uzturā lietojamo Sibīrijas latvāni. Tas, neraugoties uz nosaukumu, ir plaši izplatīts gan Krievijā, gan lielā daļā Eiropas, tostarp arī Latvijā. Tāpat latvāni ieteikts izmantot kā piedevu Krievijā ļoti iecienītajiem sālījumiem un skābējumiem. Šie ieteikumi, kā arī atsevišķi citi vēstures avoti tad arī sniedz priekšstatu par tālāko boršča evolūciju. Ja īsi un vienkāršoti – viens no populāriem tā laika produktiem bija skābētas bietes. No tām vārītās zupas latvāņa piedevu dēļ sāka dēvēt par borščiem, un šis nosaukums saglabājās arī pēc tam, kad latvāņa izmantošana pārtikā zaudēja popularitāti. Jebkurā gadījumā XVIII gadsimta sākuma krievu avotos borščs ir pieminēts jau kā biešu zupa, bez norādēm uz latvāni.
Ukraiņu valodā (vai – ja atbilstoši tā laika formulējumam – krievu valodas mazkrievu dialektā) vārds "borščs" savukārt pirmoreiz fiksēts tikai XVIII gadsimtā, bet ukraiņu jeb mazkrievu boršča receptes avotos pieminētas vēl gadsimtu vēlāk. XIX gadsimta vidū Krievijā tika izdotas vairākas pavārgrāmatas, kurās līdztekus dažādiem citiem borščiem bija pieminēts arī mazkrievu (ukraiņu) borščs, norādot – tā galvenā atšķirība ir, ka tiek pievienots speķis. Šī recepte gan tolaik izdotajās pavārgrāmatās ir tikai viena no daudzām – blakus lielākam skaitam dažādiem krievu, kā arī poļu un baltkrievu boršča piemēriem.
Bet kāpēc tad to tomēr ne viens vien uzskata par ukraiņu ēdienu? Plašu atzinību un lielā mērā Ukrainas nacionālā ēdiena statusu borščs ieguva kādreizējā PSRS, pateicoties ietekmīgajam kompartijas funkcionāram Anastasam Mikojanam. Viņš kļuva leģendārs ar to, ka ieņēma vadošus amatus padomju sistēmā "no Iļjiča līdz Iļjičam". Mikojans izvirzījās jau Ļeņina dzīves laikā, bet pensionējās, kad pie varas atradās Leonīds Brežņevs. Mikojana galvenie darbības virzieni bija tirdzniecība un pārtikas rūpniecība, un tieši viņš bija atbildīgs par "padomju virtuves" izveidošanu. Praksē šī atbildība izpaudās arī kā ēdienu recepšu standartizēšana sabiedriskās ēdināšanas sektorā, un arī borščs tika "nostandartizēts", par pamatu ņemot vienu no zupas ukraiņu variantiem. Domājams, šim lēmumam bija arī politiska pieskaņa, jo Mikojans apzināti centās, lai receptūrā būtu pārstāvētas visas "brālīgās padomju republikas".
Atsevišķi vērts piebilst, ka Krievija, neraugoties uz visu iepriekš minēto, vismaz oficiālā līmenī neizrāda nekādu interesi par nosacītajām autortiesībām uz boršču. Biešu zupa tiek uzskatīta par virknei Austrumeiropas valstu raksturīgu tradicionālo ēdienu, kura izcelsme ir pārāk sena, lai būtu precīzi nosakāma. Turklāt – pat tikai oficiāli – reģiona valstīs ir reģistrēts vairāk par sešiem simtiem boršča recepšu.
Galvenokārt tie ir reģionāli vai lokāli pierasti ēdieni, no kuriem daļu ar klasisko boršču gan vieno tikai biešu klātbūtne zupā. Taču šo iemeslu dēļ nav iespējams runāt par boršča saistīšanu ar kādu konkrētu valsti.
Tas viss rada pamatotas aizdomas, ka boršča pasludināšana tikai par Ukrainai piederīgu ēdienu starptautiskā mērogā nav reāla, tomēr pat šī fakta apzināšanās nekavē virmot politiski kulinārām kaislībām, un, domājams, par boršča nacionālo piederību nāksies dzirdēt vēl daudzkārt.
Sigismunda Augusta kāzas
Boršča jautājums gan nav vienīgais šāda veida konflikts bijušajā padomju telpā, un arī citviet netrūkst strīdu par dažādu populāru ēdienu izcelsmi. Viens no šādiem strīdiem notiek tepat mums kaimiņos, jo Lietuvas un Polijas kulinārijas vēsturnieki nekādi nevar tikt skaidrībā, kurai no abām valstīm pieder autortiesības uz Ziemassvētku eglītei līdzīgo konditorejas izstrādājumu ar tukšu vidu, ko cep uz grozāma iesma, plānā kārtā lejot uz tā mīklu. Lietuvā tas tiek dēvēts par šakoti, bet Polijā – par senkaču. Uz tik lielām kaislībām, kādas virmo ap boršča piederību, šis strīds, protams, nepretendē, taču neliela līdzība ir vērojama.
Šis deserts populārs kļuva jau Polijas un Lietuvas apvienotās valsts jeb Žečpospolitas laikā, un gan lietuviešiem, gan poļiem ir katram sava leģenda par to, kur meklējami tā popularitātes pirmsākumi. Atbilstoši Polijas versijai senkaču slavenu padarījusi XVI gadsimta Polijas karaliene itāliete Bona Sforca, kura valsts vēsturē iegājusi ar savu interesi par lauksaimniecību un centieniem to uzlabot, kā arī ar dažādu Vidusjūras augļu un dārzeņu atvešanu uz Poliju. Tāpēc karaliene daudz ceļojusi pa valsti un neilgi pirms sava dēla un troņmantnieka Sigismunda Augusta kāzām ar Barbaru Radzivilu iegriezusies Beržņiku ciematā Polijas ziemeļaustrumos. Tā iedzīvotājiem senkačs bijis tradicionāls deserts, un Bonai Sforcai tas tā garšojis, ka viņa nolēmusi ciematniekiem desertu pasūtīt arī uz sava dēla kāzām. Beržņiku iedzīvotāji, protams, centušies pēc labākās sirdsapziņas, deserts bijis lielisks, un kopš tā laika tas kļuvis populārs visā valstī.
Arī Lietuvas variantā stāstīts tiek par tām pašām Sigismunda Augusta kāzām, tikai runa, pašsaprotami, ir par šakoti un jaunu lietuviešu pavāru Jonu, kurš zinājis par savas tautietes (Radzivili bija viena no apvienotās valsts ietekmīgākajām lietuviešu dinastijām) un nākamās karalienes mīlestību pret saldumiem. Pavārs lauzījis galvu, kā viņu pārsteigt, un radošo moku laikā nejauši uzlējis mīklu uz aizmirsta iesma, tā arī radot pirmo šakoti. Saskaņā ar leģendu Jons ticis dāsni atalgots un iecelts par karaļa galma pavāru.
Taisnības labad gan jāpiebilst, ka ir vēl arī citas versijas par šī deserta izcelsmi: pēc vienas no tām šakotis pārņemts no baltu cilts jātvingiem, pēc citas – tā pirmsākumi meklējami Vācijā, un vācu mūki arī atveduši desertu uz Žečpospolitu, kur tas piedzīvojis jūtamas pārvērtības.
Te vietā pieminēt, ka lietuviešiem ne tikai šakotis raisa strīdus. Zināmas pretenzijas mūsu brāļu tautai tāpat ir pret Latviju. Arī Lietuvā tiek cepta rudzu rupjmaize, un viens no tās veidiem – Daujēnu mājas maize, kas tiek cepta pēc senas receptes Daujēnu novadā, – līdzīgi kā Latvijas rudzu saldinātā rupjmaize ir iekļauts Eiropas Savienības (ES) Garantēto tradicionālo īpatnību jeb unikālo pārtikas produktu reģistrā. Lietuvā rupjmaizes cepšanas tradīcijas un arī lietošanas mērogi gan ir ievērojami pieticīgāki nekā Latvijā, bet jāatzīst, ka arī gluži unikāli mēs šajā ziņā neesam. Tāpat paliek vieta diskusijām, kura rupjmaize garšo labāk (kaut gan tāpat ir skaidrs, ka katram sava).
Vēl viens diskusiju objekts, tikai šoreiz starp Latviju un Igauniju, ir piparkūkas – lai cik dīvaini tas arī nešķistu. Lai arī vēsturiski piparkūkām ar latviešiem vai igauņiem ir maz saistības, jo tās ir Hanzas tirgoņu ievests kārums, ko garšvielu dārdzības dēļ savulaik varēja atļauties tikai ļoti bagāti ļaudis, pastāv domstarpības par to, kurā no valstīm tās sākuši cept pirmie. Necik būtiskus mērogus šī diskusija gan nav pieņēmusi, tomēr, kas zina, – varbūt pienāks diena, kad arī piparkūkas nonāks ES Garantēto tradicionālo īpatnību reģistrā.
Dēmoni un kebabi
Kopējais šāda veida domstarpību vai diskusiju saraksts ir ļoti garš un visbiežāk interesants tikai iesaistītajām pusēm, lai gan ir arī daudzpusēji izņēmumi. Viens no tādiem ir plovs, par kuru rit kaismīgi strīdi starp veselu plejādi valstu – sākot ar virkni bijušo padomju republiku un beidzot ar Afganistānu un Irānu. Turklāt daudzās no šīm valstīm pastāv vairāki vietējie plova varianti, kas visi tiek uzskatīti par "vienīgajiem pareizajiem" vai vismaz pašiem labākajiem. Papildus tam plovam, protams, ir nacionālā ēdiena statuss, kas viss kopā rada iespējas izvērsties attiecīgu diskusiju cienītājiem. Par laimi, plova izcelsme ir meklējama tik senā pagātnē, ka autortiesības nav aktuālas – runa parasti ir tikai par labākajām un "pareizākajām" receptēm.
Citi ne mazāk kaismīgu strīdu raisītāji ir manti (ja ļoti vienkāršoti, tie ir lieli pelmeņu radinieki), kas ir ļoti populāri virknē Centrālāzijas valstu, kā arī Ķīnā un Korejā. Visos gadījumos manti tiek uzskatīti par neatņemamu nacionālās kultūras un kulinārijas tradīciju sastāvdaļu, lai gan pastāv aizdomas, ka šī ēdiena saknes meklējamas Ķīnā, no kurienes to pārņēmuši pārējie cienītāji vai vismaz vairākums no tiem. Saskaņā ar leģendu viens no Senās Ķīnas pulkvežiem ar šo ēdienu apmānījis asinskārus dēmonus, kuri pieprasījuši, lai viņiem tiek upurēti 49 karavīri un atdotas šo karavīru galvas. Galvu vietā dēmoniem padoti 49 mantu priekšteči. Tādēļ pētnieki uzskata, ka šim ēdienam vēsturē bijusi ne tikai kulināra, bet arī rituāla nozīme, aizstājot dzīvnieku vai pat cilvēku upurus ar simboliskajiem mantiem. Attiecīgi arī pastāv versija, ka klejotāju tautām tie nodoti, lai izbeigtu reālas upurēšanas. Šāds viedoklis citās valstīs mantu cienītāju vidū gan nav īpaši populārs, un ir bijuši gadījumi, kad Ķīnas mēģinājumi atvērt kārtējo Mantu māju (lielu mantu restorānu ar šādu nosaukumu) kaimiņos noved pat pie vietējo iedzīvotāju nemieriem.
Vēl viens strīdu objekts ir bešbarmaks (gaļas un miltu ēdiens), kas – tāpat kā manti – gan zināms arī ar dažādiem citiem nosaukumiem. Bešbarmaks ir tradicionāls tjurku klejotāju tautu ēdiens, un par tā popularitāti liecina, piemēram, fakts, ka Kirgizstānā pastāv nacionālais bešbarmaka indekss – Krievijas vai Ukrainas boršča indeksa analogs. Arī uz bešbarmaka "autortiesībām" pretendē ap desmit valstīm un tautām.
Taču visu šo politiski kulināro kašķu sakarā atsevišķi jāpiemin Armēnija. Tur plaši izplatīts ir viedoklis, ka nepateicīgie un agresīvie kaimiņi, it īpaši Turcija, ir vienkārši piesavinājušies uzreiz vairākas tradicionālās armēņu virtuves receptes un piedēvējuši tās sev. Pirmām kārtām runa ir par šaurmu jeb šavermu, kas ir Eiropā plaši izplatītā turku kebaba analogs. Interesanti, ka cariskajā Krievijā armēņu šaurma sāka izplatīties jau XIX gadsimtā, kamēr Eiropā turku kebabi parādījās tikai pagājušā gadsimta 70. gados. Vēl divi citi plaši pazīstami ēdieni, kurus armēņi uzskata par saviem, ir lavašs un dolma. To, ka šīs pretenzijas ir ne bez pamata, atzīst ne tikai armēņu vēsturnieki, atgādinot: no XVII līdz XIX gadsimtam Armēnija bija sadalīta starp Osmaņu turku un Persijas impēriju, un it īpaši osmaņu turki (kā arī seldžuku turki – mūsdienu azerbaidžāņu priekšteči) pārņēma daudzas armēņu tradīcijas, tajā skaitā arī kulinārijas receptes, nogādājot tās līdz Eiropai. Militāra konflikta ar Azerbaidžānu laikā šis fakts ir vēl viens papildu piliens armēņu piedzīvoto pārestību kausā, tomēr vienlaikus jāatzīst: šī iemesla dēļ Eiropā kebabus par šaurmām neviens nepārsauks, un arī dolmu vēsturiskā izcelsme diez vai tiks pārskatīta.