Kāpēc pele dzīva

Ko tas nozīmē – dainu kodekss?

Tas nozīmē, ka man diezgan ilgi bija jādomā par grāmatas nosaukumu. Varētu būt "dainu simboli", bet darbības, kas tur aprakstītas, kā brīkšķināšana, draudēšana, daudzināšana, nav simboli. Tad vienu brīdi uzpeldēja nosaukums "dainu kods", bet tas vispirms raisa asociācijas ar Dena Brauna Da Vinči kodu. Sāku skatīties, no kā vārds "kods" ir cēlies. Viens no skaidrojumiem vēsta, ka senākā forma ir "kodekss" – ievaskotu koka dēlīšu grāmatas. Tātad koku kā veselumu sašķeļ daļās un pēc tam sašķeltās daļas atkal saliek kopā. Es iedomājos dainas kā pasaules koka veidolu, kuru es kā pētniece sašķeļu daļās un mēģinu salikt kopā XX un XXI gadsimta acīm... Jaunākos laikos ar kodeksiem parasti saprot likumu kodeksus, bet agrākos laikos kodeksi bija visdažādākie. Dainu kodekss ir dainu noslēpumu krātuve, ko es daudzu gadu gaitā esmu mēģinājusi atšifrēt.

Kad grāmata bija uzrakstīta, bija jādomā, kā to noformēt, ieskaitot krāsu. "Krāsas" ir visgarākais šķirklis Dainu kodeksā – 28 lappuses. Dainu krāsa ir pelēkā, bet līdzvērtīga ir zelta krāsa. Tāpēc vāki ir pelēka audekla ar iedziļinātiem zelta burtiem, lai var sataustīt (senākā redze esot bijusi tauste).

Kad tu sāki pētīt dainas?

1982. gadā man piedzima dēls, bērna kopšanas atvaļinājumā bija brīvs laiks – pirms dēla dzimšanas jau biju paspējusi aizstāvēt filoloģijas zinātņu kandidāta disertāciju par versifikāciju jeb vārsmošanu latviešu dzejā. Disertācijas vadītājs maskavietis Mihails Gasparovs, tolaik viens no redzamākajiem dzejas formas pētniekiem Padomju Savienībā, rakstīja grāmatu par Eiropas tautu dzejas versifikāciju. Konsultēju viņu, cik bija manos spēkos, par latviešu dzeju. Folkloras jomā tolaik interesējos par dainu formu, ne saturu. Gasparovs man prasīja izskaidrot dziesmas Lācīt’s kāpa ozolā saturu, viņam vajadzēja parindeni. Sāku domāt: jocīgi – it kā bērnu dziesma, bet nav bērnu dziesma... Gasparovs prasīja arī atrast daktilisko dziesmu piemērus. Man mājās bija daži R. Klaustiņa Latvju tautas daiņu sējumi, arī 10. sējums – mītiskās dainas. Sāku lasīt. Tās bija citas dainas nekā tās, ko bērnībā biju dzirdējusi dziedam. Pamazām aizrāvos, un šī aizrautība turpinās jau daudzus gadus.

Uzreiz, protams, nerakstīju. Dainas kā kopumu nav iespējams uzreiz aptvert. Mums tikai liekas, ka tās ir primitīva zemkopju pasaule. Dainas ir mūsu Bībele. Tur ir mūsu filozofija, mūsu ētika, mūsu tradīciju kopums, mūsu vēsture, bet citā griezumā – vēsture nevis ar gadskaitļiem, bet ar to, kas ir nozīmīgs un atzīmējams un ko nav vērts ņemt galvā. Cilvēki dzimst, mirst, un ir cerība, ka pārdzimst. Tā ir cikliskā domāšana un laika uztvere, ļoti optimistiska. Esmu domājusi, kāpēc grūtos laikos, piemēram, 1991. gada augusta puča laikā, Latvijas Radio cauru dienu skan tautasdziesmas. Kad mums ir ļoti grūti (vai ļoti labi), mēs atceramies savas tautasdziesmas, kaut ikdienā mums liekas, ka tās ir kaut kas novecojis, aizgājis, pavisam cita pasaule, it kā cita krāsojuma.

Izrādās, tāpat kā Bībelē, kas ir austrumu gudrību krātuve,

tautasdziesmās ir kaut kas, kas iet pāri laikiem, – ir tilti, un, ja tu tās tiltu vietas atrodi un pārtiec pāri, tad ieraugi, ka tā ir ļoti nopietna un dziļa pasaule, daudzējādā ziņā daudz dziļāka nekā tā, ko mēs šobrīd dzīvojam.

Dainu pasaule tomēr ir cita pasaule?

Reizē ir un nav. Dainās ir triju līmeņu pasaule. Par pirmo līmeni, cilvēku pasauli, var teikt, ka tā būtībā ir palikusi tā pati, varbūt valoda mainījusies, simboliskā iezīme vairs nav tik dziļa. Dainas ir paredzētas visiem galvenajiem dzīves gadījumiem – dzimšanai, kāzām, dzimtas turpināšanai, miršanai un norisēm, kas ap to visu notiek. Otrais līmenis ir pazemes pasaule – mēs arī tagad domājam par nāvi – vai nu ļoti materiālā plāksnē, ka tevi aprok un vairs nekā nav, vai arī par viņu sauli, tāpat kā kristietiskos priekšstatos. Trešais līmenis dainās ir citāds nekā šodien – dainu pasaule ir daudzdievības pasaule, daudzu garu klātbūtne. Katrai jomai, ar ko cilvēks saskaras, ir savs aizgādnis. Attiecībā uz debesu pasauli dainās, nevar teikt, ka tur būtu monoteistiska augstākā būtne, jo ir gan Dievs, gan Pērkons, Ūsiņš, gan Auseklis, Mēness, Saule. Katram sava aizgādnības joma.