Mati galu galā ataug

Vai varat iedomāties Dombrovski uzūjinām pensionāriem?Āboltiņas raksturs turpretim precīzi atbilst viņas izvēlētajai ugunīgajai matu krāsai. Vienotības līdzšinējā līdere var gan mīlēt, gan nīst, gan skaļi smieties, gan droši vien arī rūgti raudāt. Te viņa piebilst, ka sitieni un zaudējumi politikā nevarot būt raudāšanas iemesls. Tā arī tagad – Āboltiņai it kā būtu pamats bēdāties, jo viņas vadītās partijas Vienotība popularitāte nobraukusi līdz kritiskajiem 5 procentiem, viņa pati pēc četriem Saeimas priekšsēdētājas amatā pavadītiem gadiem nav kļuvusi ne par prezidenti, ne premjeri un 4. jūnijā Vienotības ārkārtas kongresā vairs nekandidēs arī uz partijas vadītājas amatu. Taču Āboltiņa nevis skumst, bet pavasarīgi nogriež matus, ar to izraisot satraukumu dažā politiskajā konkurentā, un pārmetumus savas partijas graušanā atvaira ar apsolījumu, ka par to, kā patiesībā bijis, reiz uzrakstīšot grāmatā.Fragmenti no intervijas:Frizūras maiņu jums kāds ieteica?Nē, tas bija mans lēmums, un to zināja tikai trīs cilvēki. Kāpēc sieviete kaut ko maina sevī? Kaut kāds dzīves posms noslēdzas, un ir vēlme pēc ārējām pārmaiņām. Ar vecumu gan tam nav sakara. Man netraucēja mani iepriekšējie mati nekur un nekādā veidā, jutos ļoti labi ar tiem – tāpat kā tagad jūtos labi ar jauno frizūru.Daudzi šausminājās, ka esmu nogriezusi matus, ieguvusi citu ārējo izskatu un vēl neesmu paziņojusi, vai atkal kandidēšu par partijas vadītāju, tātad droši vien mēģināšu sabiedrībai iestāstīt, ka nu partijai ir cita vadītājas kandidāte ar īsiem matiem. Zinu, ka partijas biedri sestdienā un svētdienā veltīja garas telefona sarunas, apsverot, ko mana frizūras maiņa tagad nozīmē.Ar frizieri bijām par to runājušas pietiekami ilgi, un viņa bija ļoti skeptiska, jo man nav taisnie mati, mani mati paši veidojas, līdz ar to nevar zināt, ko tie apgriezti darīs. Nedēļu pirms griešanas viņa man teica: ja kas, ezītis stāvēs noteikti. Atbildēju: nu, ja tā būs, griezīsim ezīti. Nedēļu pirms griešanas mājās skatījos filmu par Hilariju Klintoni. Filmā bija redzams arī tas, cik dažāda viņa ir bijusi dažādos laikos, lai gan mati viņai ir plānāki nekā man un arī sejas forma nepateicīgāka eksperimentiem. Tas man bija pēdējais apliecinājums, ka lēmums ir pareizs. Protams, es arī baidījos par rezultātu, bet mierināju sevi ar domu, ka mati galu galā ataug. Tad friziere pa gabaliņam grieza, es viņu drošināju, kamēr tikām līdz šim griezumam.Lai dzirdētu, ko cilvēki domā, politiķim vislabāk noderētu frizūra, kurā viņu neviens nepazīst. Jā, vai burvju apmetnis. Bet man tādu nevajag. Atpazīstamībai ir savi plusi un mīnusi. Mans tēls ir pietiekami demonizēts, tāpēc reakcijas ir ļoti dažādas. Pusaudžu puikām patīk paūjināt, it sevišķi tad, ja viņi ir pulkā, – noslēpjas aiz stūra un ūjina.Ko jūs tad darāt? Ūjināt pretī?Nē, pasmejos. Bet ir arī otra, negatīvā attieksme. Cilvēkiem uz ielas, kas man dusmīgi saka, ka esmu sliktākais cilvēks pasaulē, parasti saku paldies un vēlu viņiem labu, jo ir jādzīvo ar labajām domām. Man labāk patīk tie, kas kritizē atklāti uz ielas, nevis runāšana aiz slēgtām durvīm.Tagad atkal palasu komentārus, ko biju pārtraukusi lasīt, kad biju tieslietu ministre. Ja kaut nedaudz paanalizē sakritības, tur var redzēt pat šādas tādas hibrīdkara iezīmes. Kā jūs esat jutusi hibrīdkaru? Hibrīdkara mērķis ir izmantot dažādus ceļus, lai vājinātu vai mainītu varu. Viens ceļš ir savas valsts apšaubīšana, runas par to, ka mēs esam failed state. Ir komentāri ar standartapzīmējumiem – "rudā maita", "rudā lapsa", "vienotība – jenotība" –, pieļauju, ka tos raksta konkurējošās partijas jaunieši. Bet ir arī komentāri, kas noteiktā veidā atkārtojas. Ļoti labi atceros antiglobālistu piketu pie Saeimas pirms gadiem četriem. Tajā brīdī viņu līdere bija Iveta Rīdere. Es esmu redzējusi daudzus piketus, krīzes laikā uz ielas esmu stundām runājusi ar skolotājiem un medicīnas darbiniekiem. Tajos piketos cilvēku izmisums bija patiess. Bet šis antiglobālistu pikets bija pirmais, kurā cilvēki nezināja, pret ko viņi ir saorganizēti paprotestēt. Tobrīd es kā Saeimas priekšsēdētāja iznācu ārā un ieraudzīju cilvēku pūli tukšām acīm, kas bija saorganizēti vienkārši bļaut. Varēja just gan alkohola, gan paģiru dvingu.Kādi ir jūsu tālākie plāni?Nedomāju, ka cilvēkam ir viena nodarbošanās uz mūžu, un neizslēdzu nekādas iespējas. Politiķim gan ir ļoti grūti darīt ko citu. Amerikā jebkurš bijušais politiķis automātiski ir cienījams un materiāli nodrošināts cilvēks – pat tad, ja kā politiķis viņš ir lamāts. Bet Latvijā esmu redzējusi cienījamus politiķus, kuri paliek bez darba, pat Īvānam vienu laiku bija grūts brīdis, prieks skatīties, ka viņš ir atplaucis. Vienotības jauniešiem savu motivāciju darboties partijas valdē pamatoju, teikdama, ka, lai kuru no kandidātiem kongresā ievēlētu par partijas vadītāju, bez komandas viņš to nevar darīt un katram no viņiem daļa manu zināšanu var pietrūkt. Neesot valdes priekšsēdētāja, es no malas skaidrāk redzēšu tās lietas, kuras neizdarīju es, un varēšu uz tām norādīt. Brīvība, neesot pirmajam, ir lielāka.Visu interviju ar politiķi Solvitu Āboltiņu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!