Divi vienā, kuras nav

gadā kinorežisors Valerijs Todorovskis uzņēma filmu Mīļākais ar Oļegu Jankovski un Sergeju Garmašu galvenajās lomās. Tās scenārijs tika atzīts par labāko prestižajā Sansebastjanas kinofestivālā. Jaunajai Dailes teātra izrādei Ostrovskis tomēr ir uzrakstījis patstāvīgu lugu – psihodrāmu par divu vīriešu mīlestību pret vienu sievieti, kuras vairs nav. Lai gan sarunā viņš vairākkārt uzsver, ka interesējas tikai par cilvēkiem, nevis politiku, pirms diviem gadiem, tieši pēc notikumiem Krimā, Ostrovskis bija viens no tiem 169 Krievijas kinosavienības Kinosojuz biedriem, kas parakstīja atbalsta vēstuli Ukrainas kolēģiem Mēs ar jums!.Fragments no intervijas: Intervijās esat stāstījis, kā jūs, kinocilvēks, proti, scenārists, sākāt sadarboties ar teātri un pirmajā reizē esot ātri sapratis, ka teātris nav radīts jums.Nē, toreiz, kad sniedzu interviju, es sapratu, ka neko ar lugu neizdarīšu, tāpēc tā izteicos. Bet es to izrādi tomēr uztaisīju, un man iepatikās.Jums teātris tomēr iepatikās jau tajā pirmajā reizē?Ir futbolisti, kuriem patīk spēlēt futbolu un nepatīk to skatīties. Es laikam esmu no tiem. Man patīk iestudēt izrādes.Jums mēģinājumu process ir svarīgāks nekā rezultāts?Nē, svarīgs man, protams, ir rezultāts. Pret pašu procesu mana attieksme ir dažāda. Man patīk process pirms mēģinājumiem. Tu vari iztēloties visu ko, bet, kolīdz nonāc līdz mēģinājumam, sākas pavisam cita realitāte. Tas ir ļoti sarežģīti, vismaz man. Es redzu bildi, un tagad man tajā jāievieš lielas korekcijas ar skatuvi, aktieriem, rekvizītiem...Kādu bildi jūs redzat? Kino?Jā. Bet teātris un kino ir pilnīgi atšķirīgas lietas.Mīļāko gadījumā jūs uz skatuves pārceļat pēc jūsu scenārija uzņemto filmu?Nē, es uzrakstīju lugu, nepārnesu uz skatuves filmas scenāriju.Tas ir kaut kas pavisam cits?Nav pavisam cits, bet tā ir luga teātrim. Divi kapteiņi tomēr bija scenārijs, kuru es centos pārlikt uz skatuves, tad sapratu, ka tas nav iespējams, un mēģināju ar to uz skatuves darīt kaut ko pavisam citu. Te es uzrakstīju lugu Mīļākais, tā diezgan stipri atšķiras no filmas. Fabula paliek, bet raksturi citi, dramaturģija arī, dažas līnijas iezīmētas izteiktāk.Kāpēc jūs rakstījāt lugu, ja pēc šīs fabulas jau esat uzņēmis filmu?Tāpēc, ka filma un teātris – tās ir, kā saka, divas lielas atšķirības.Jūsu izrāde sākas ar bērēm. Tie ir smiekli caur asarām, traģikomēdija vai kas cits?Pagaidām vēl nevaru noteikt tās žanru, bet tas ir teātris. Kino parasti cenšas noteikt precīzu žanru, teātris ir vairāk izjūtas nekā žanrs.Politiskus scenārijus vai lugas nerakstāt?Ar politiku teātrī nenodarbojos. Manuprāt, par politiku ir jārunā žurnālistiem. Teātrim ir jānodarbojas ar kaut ko citu. Cita lieta, ja tu teātrī stāsti par cilvēku politikā, asā politiskajā situācijā – bet par cilvēku, nevis par politiku.Vai jūs pats esat bijis asā politiskajā situācijā?Kādā nozīmē? Cietumā neesmu bijis. Demonstrācijās eju – pretkara un līdzīgās demonstrācijās. Maskavā mūsu, kuri iet šajās demonstrācijās, kļūst arvien mazāk un mazāk, bet vēl esam.Kāpēc demonstrantu kļūst arvien mazāk?Baidās. Vispārējā atmosfēra tāda: "Izdzimteņi!", "Piektā kolonna!"Kāpēc Krievijā tāda atmosfēra ir izveidojusies?Tie ir atplūdi, atvilnis. Varbūt kaut kad vēlāk nāks cits vilnis, kad mūsu nebūs. Varbūt arī agrāk – kas zina? Cilvēkam ir jādara tas, ko viņš var darīt. Cietumā es negribu nonākt. Ja man nebūs iespējas brīvi paust savus uzskatus, nezinu, ko tad darīšu. Pagaidām man, paldies Dievam, tāda iespēja ir. Bet es nekad neesmu nodarbojies ar politiku, neesmu speciāli rakstījis par Ļeņinu vai Staļinu. Ja man tas būtu interesanti, es būtu rakstījis... jā, par Ļeņinu rakstītu, viņš ir interesanta figūra. Staļins mazākā mērā.Kas Ļeņinā ir tāds interesants?Kaut vai tas, ka viņš Latvijai deva neatkarību.Viņam bija savi tobrīd aktuāli apsvērumi šajā sakarā.Tomēr, tomēr. Es tik labi nepārzinu Ļeņina darbus, bet es saprotu cilvēku, kuram nogalināja brāli, sodīja ar nāvi. Varbūt no tā viņam atriebības jūtas, viņš brāli mīlēja. Taču skaidrs, ka viņš bija idejas cilvēks, nevis vienkārši blēdis (prohoģimec).Bet viņa lolotā ideja noveda pie masu slepkavībām.Jā, tas ir šausmīgi. Tāpēc jau man ir interesants cilvēks, ka jebkura ideja noved pie viena – nav tādas idejas, par kuru cilvēks neatdotu savu dzīvību.Biežāk gan idejai ziedo nevis savu, bet citu dzīvību. Vai mēs Latvijā saprotam, kas notiek Krievijā?Grūti spriest. Es nesaprotu, kas notiek Latvijā.Visu sarunu ar Genadiju Ostrovski lasiet žurnāla SestDiena 30.septembra - 6.oktobra numurā!