Tad mana grāmata kļūs pasaulslavena – saka Ukrainas "kiborgu" varoņdarbam, 242 dienas ilgušajai Doņeckas lidostas aizstāvēšanai, veltītā romāna Lidosta autors Sergejs Loiko, reaģēdams uz jautājumu, vai viņš, Krievijā dzīvodams, nebaidās no tā, ka proputiniskie fanātiķi ar viņu pašu kā "tautas ienaidnieku" varētu izdarīties tāpat, kā nupat izdarījās ar viņa fotogrāfijām. Maskavā Saharova centrā karam Ukrainā veltītā fotokonkursa Tiešais skatījums uzvarētāju izstādē viņa lidostas aizstāvju fotogrāfijas nostāvēja tikai vienu dienu, 28. septembra vakarā "mākslinieks" Antons Beļikovs ar aerosolu aizķēpāja Sergeja Loiko Doņeckas lidostā uzņemtās Ukrainas karavīru fotogrāfijas un baltkrievu fotogrāfa Aleksandra Vasjukoviča darbus. 29. septembrī izstādē ieradās un atlikušās fotogrāfijas iznīcināja Donbasa brīvprātīgo savienības pārstāvji. Mūsu saruna ar Sergeju Loiko notika Rīgā 27. septembrī brīdi pirms Lidostas latviskā izdevuma atvēršanas, tātad minētās izstādes atklāšanas dienā, un viņš tad prognozēja, ka Saharova centrā droši vien būs grautiņš: "Es jau rīkotājiem teicu, ka negribu, lai manu fotogrāfiju dēļ viņiem iznāktu ciest, tomēr viņi nolēma tās izstādīt." Izpostītos darbus izstādes rīkotāji neatjaunos, lai neapdraudētu apmeklētāju drošību. "Sabiedrībā ir ar naidu tik ļoti saindēti cilvēki, ka publiska saruna par kara traģismu kļūst neiespējama," izstādes rīkotāji komentē Putina Krievijā valdošās paranojas konkrēto izpausmi.
Sergejs Loiko dzimis 1953. gadā Somijā, mācījies Morisa Torēza svešvalodu institūtā Maskavā, bet ceturtajā kursā izslēgts no institūta un komjaunatnes par "padomju pilsoņa uzvedības noteikumu pārkāpšanu ārzemēs". 80. gadu beigās Loiko sāka strādāt par tulku un reportieri Associated Press Maskavas birojā. No 1991. līdz 2016. gadam viņš strādāja par laikraksta The Los Angeles Times tulku, korespondentu un fotogrāfu Maskavā, šajā laikā veidodams daudzas reportāžas kā kara korespondents. Doņeckas lidostā tās aizstāvēšanas laikā 2014. gadā Sergejs Loiko bija vienīgais ārzemju žurnālists. Pavadījis šajā ellē četras dienas, viņš saprata, ka vēlas par to rakstīt tieši romānu, jo dokumentālā liecībā nav iespējams izteikt visu šā Ukrainas un Krievijas kara traģēdijas, zemiskuma, varonības, naida un dedzības dziļumu. "Es nevarēju par to rakstīt bezkaislīgi," saka Loiko. Šā iemesla dēļ viņš arī nepārdeva Holivudas studijām tiesības uzņemt filmu par Doņeckas lidostas aizstāvēšanu pēc viņa rakstiem un grāmatas.
Kāda ir patiesība tajā karā, kas tagad notiek Ukrainā?
Konflikts Donbasā man bija un joprojām paliek viens no tiem kariem (bet man ir bijuši 25 komandējumi vairāk nekā uz 12 kariem – Irākas, Afganistānas, abiem Čečenijas kariem, Gruzijas, Kalnu Karabahas, revolūciju Rumānijā), kura cēloņi man ir visskaidrākie. Nekādu iekšēju cēloņu šim karam nebija. Tā ir nacistiskās Vācijas tipa agresija, līdzīga Otrā pasaules kara sākumam, kad vācieši apšaudīja paši sevi Polijā un uzbruka Polijai. Tāpat padomju karaspēks apšaudīja pats sevi Somijā un uzbruka Somijai. Te ir tas pats – vispirms provokācija, pēc tam iebrukums. Tāds hibrīdkarš. Šis karš ir neiedomājami netaisnīgs tāpēc, ka cilvēki, labi un slikti, militārpersonas un civilie, iet bojā, zaudē īpašumus, zaudē tuviniekus pilnīgi bez jēgas. Jā, tagad ukraiņi aizstāv savu dzimteni. Prokremliskie masu informācijas līdzekļi – bet citādu Krievijā faktiski nav – turpina klaigāt, ka Krievijas patrioti atnākuši un vietējie patrioti sacēlušies pret huntas plāniem paverdzināt krievvalodīgos iedzīvotājus. Tie ir murgi, jo lidostas aizstāvji, Ukrainas pilsoņi, visi sarunājās krieviski!
Kāpēc laikā, kad internetā ir pieejama dažāda informācija, Krievijā absolūtais vairākums tic prokremliskās televīzijas murgiem, ka Ukrainā pie varas ir hunta un tamlīdzīgi?
Tā ir kompleksa lieta. Cilvēki televīzijā skatās ne tikai ziņas, bet tur katru dienu rāda kaut kādus slaktiņus, filmas par mentiem un bandītiem, no kurām nevar saprast, kuri ir lielāki bandīti – miliči vai īstie bandīti –, skatās pilnīgi trulus seriālus, kuri ir nokopēti no labiem Rietumu seriāliem. Tie visi tautu apstulbina, lumpenizē (obidļivajet). Lai cilvēks gribētu iegūt informāciju, lai viņam būtu svarīgi pašam spriest, ir jāveic intelektuāla darbība. Bet, ja tu atrodies sabiedrībā, kurā jau divās paaudzēs nav inteliģences... Krievijā neko neražo, intelektuālais process nenotiek. Tāpēc sabiedrība, nezinu, apzināti vai ne, ir tiktāl apmāta un lumpenizēta, ka tai ir ērti ticēt šiem murgiem.
Putins "krimnaš" gadījumā ir rīkojies ļoti viltīgi – ar šo noziegumu padarījis visus Krievijas iedzīvotājus līdzatbildīgus. Iedomājieties, ka kāds jūsu draugs ir bankā nozadzis miljonu dolāru, atbrauc pie jums un saka: paglabā šo somiņu uz nedēļu! Jūs jau saprotat, kas tajā somiņā iekšā, ziņās esat lasījis, tomēr tas ir jūsu draugs. Tāpēc jūs to somiņu glabājat, un jūsu draugs šādi ir jūs padarījis līdzatbildīgu noziegumā. Krima ir kļuvusi par Krievijas sabiedrības ūdensšķirtni. Ir skaidri iezīmējušās robežas starp tiem, kuri ir ar mieru piedalīties noziegumā, un tiem, kuri ne.
Viss sākās ar dzīvojamo māju spridzināšanām Maskavā 1999. gadā. Tad cilvēks, kura popularitāte bija divi procenti, veica visinteresantāko vēlēšanu kampaņu pasaulē. Notika sprādzieni Maskavā, un pēc tam Rjazaņā dzīvojamā mājā milicis atrada sprāgstvielas. Es dienu vēlāk aizbraucu uz Rjazaņu un runāju ar to milici. Federālais drošības dienests jau bija paziņojis, ka tās ir bijušas mācības un maisos bijis cukurs. Nezinu, kur šis milicis ir tagad... Tad viņš man stāstīja, ka ir bijis Čečenijā kā pirotehniķis, tāpēc prot atšķirt heksogēnu no cukura, un Rjazaņā tās esot bijušas īstas sprāgstvielas. Acīmredzot viņi gribēja uzspridzināt vēl vienu māju. Tajā pašā vakarā lidmašīnas jau traucās bombardēt Grozniju, un Putins televīzijā sarīkoja vēlēšanu kampaņu, kas sastāvēja galvenokārt no tā, kā viņš uzvar karā. Viņš tika ievēlēts par prezidentu.
Pēc tam noziegums sekoja noziegumam, un Putins rezultātā ir visu valsti sasaistījis, padarīdams visus līdzatbildīgus. Tas sākās ar acu pievēršanu šajā gadījumā, sekoja acu pievēršana Beslanā, tad teātris Nord–Ost, pēc tam tika pievērtas acis attiecībā uz Annas Poļitkovskas slepkavību, uz Aleksandra Ļitviņenko slepkavību... Rezultātā visi zina, ka Putins ir viņu prezidents. Jā, kaut kādas mājas tika uzspridzinātas, bet ne jau viņu mājas... Poļu fantasta Staņislava Lema Ijona Klusā dienasgrāmatās ir aprakstīta planēta, uz kuras visu laiku krīt meteorīti. Galu galā tās iedzīvotāji šai situācijai pielāgojas tā, ka sāk ļoti ātri dzīvot. Piemēram, rit teātra izrāde, te pēkšņi nokrīt meteorīts, no teātra un aktieriem nekas pāri nepaliek. Taču nākamajā dienā jau ir uzcelts jauns teātris, un citi aktieri atkal spēlē. Tā arī Krievijā – tauta ir pieradusi pie noziegumiem. Lai kādu noziegumu Putins izdarītu, tauta viņam visu piedos. Tāpat savu tautu noziegumā sasaistīja kopā Hitlers. Ja jau ar Gētes un Bēthovena tautu to varēja izdarīt, tad te vēl vieglāk.
Vai, anektējot Krimu, Putins cerēja, ka Rietumi uz to pievērs acis tāpat, kā 2008. gadā pievēra acis uz Gruziju?
Kaut kāda lēkme viņam bija. Krievija un Putins pirms Krimas un pēc – tās ir divas dažādas Krievijas un Putini. Ar Krimu viņš Krieviju padarīja par izstumto. Putinam taču ir svarīgi, lai viņu sveicina, ar viņu tiekas. Rietumu līderiem vajadzētu pārcirst visus kontaktus ar viņu. Kā jūs domājat, kas viņam būtu vislielākais trieciens? Pasaules futbola čempionāta boikots! Bet Rietumi netaisās to darīt, jo saprot, ar ko viņiem Putina personā ir darīšana. Boikots tiešām varētu beigties ar to, ka tanki būtu klāt arī te.
Rietumi Nirnbergas tribunālā pieļāva kļūdu, nepieprasot poļu virsnieku noslepkavošanas izmeklēšanu. Tāpat arī 2008. gadā ar Gruziju – noziegums uzreiz netika sodīts. To uzreiz vajadzēja klasificēt kā kara noziegumu un sarīkot tribunālu. Tad nebūtu ne Krimas, ne Ukrainas notikumu. Padomju režīma nesodīšana ir radījusi metastāzes. Putins vēro Rietumus: "Viņi taču visu norij!» Norija Gruziju, norija Krimu, norija Donbasu, norija pat Malaizijas lidmašīnu. Ja nebūtu šīs lidmašīnas, varbūt Putins tagad jau būtu Kijevā, tā lidmašīna viņam trāpīja vairāk nekā pārējiem. Putins domā, ka viņš visu laiku varēs saukt: "Cukurs, cukurs!" un viņam ticēs. Rietumi arī izliekas, ka tic. Bet viņš sēž uz heksogēna maisa."
Vai Putina režīms ir bandītisks?
Tas ir nelikumīgi ievēlēts, mafiozs režīms. Putins no Jeļcina piemēra saprata, ka oligarhi nevar būt draugi, tāpēc jādara tā, lai draugi kļūtu par oligarhiem. Kur tagad ir Vladimirs Gusinskis, Mihails Hodorkovskis, Boriss Berezovskis?
Romāns Abramovičs vēl ir.
Kad jūs pēdējoreiz esat dzirdējis par Abramoviču? Toties ir Igors Sečins, Jurijs Milners... Tā ir mafija. Režīmam nav nekādas ideoloģijas, tikai personiskās bagātības vairošana un iekšējā un ārēja spriedzes režīma uzturēšana. Bija tāda lieliska padomju multene Zelta antilope, kurā antilope teica padišaham, ka dos viņam ļoti daudz zelta, bet viņš nedrīkst teikt "pietiek", jo tad viss zelts pārvērtīsies oļos. Tā arī te būs. Sankciju loks savelkas.
Runājot politnekorekti, Rietumiem vajadzētu Krieviju tiešām «atvienot» tā, lai šie cilvēki nevarētu vairs braukt uz savām villām Maiami un ārstēties Rietumos. Iesaldēt līdzekļus visiem Magņitska saraksta personāžiem, atslēgt SWIFT. Tad Putina tuvākajā lokā sāktos rūgšana.
Kurš Amerikā kļūs par prezidentu?
Klintones kundze.
Viņai ar Putina režīmu nebūs labas attiecības.
Ziniet, neesmu pārliecināts, ka Putinam būs labas attiecības arī ar Trampu, ja viņš, nedod Dievs, kļūs par prezidentu. Amerika no Krievijas atšķiras ar to, ka tur demokrātijas institūti ir īsti, nevis Potjomkina sādža. Demokrātija Krievijā 1989. gadā tika importēta bez rezerves daļām! Pāris gadu ar šo mašīnu pabraukāja, tad tā sāka brukt pa gabaliem, līdz 1999. gadā sabruka.
Kāpēc Krievijai neveicas ar valdītājiem?
Krievija lepojas ar Tolstoju, Čehovu, Dostojevski, Čaikovski... Bet tie visi ir atsevišķi lielumi. Dekabristu laikā lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju bija barbari. Verdzība Krievijā tika atcelta 1861. gadā un atjaunota 1918. gadā. Tātad 1918. gadā par vergiem kļuva arī daudzi tie, kas bija bijuši vergi pirms 1861. gada! Amerikā krusttēvs Toms vairs verdzībā neatgriezās, viņš beigās ir kļuvis par prezidentu, bet Krievija ir vergu valsts. Ko vergi var ievēlēt?
Bet vismaz lasīt vergiem Padomju Savienība iemācīja.
To vajadzēja izdarīt jau Ivana Bargā laikā. Domāju, ka pēc Putina aiziešanas Krievija sāks sairt. Demokrātisku Krieviju mēs ieraudzīsim tikai tad, kad tā būs apmēram Tveras apgabala robežās. Šī impērija nav dzīvotspējīga, to tā ir pierādījusi ar gadsimtu atpalicību, iniciatīvas trūkumu, pieķeršanos verdzībai. Tagad vispār ir iestājusies apātija. Pēdējās vēlēšanas jau var nosaukt par godīgām – neviens tajās negrib piedalīties. Krievija diemžēl ir nevis ideju, politikas un sistēmas valsts, bet līderu valsts. Liberāļiem jāatrod savās rindās pozitīvi lādēts Žirinovskis, kurš ņemtu varu un nodotu to kārtējiem gaidariem, kuri beidzot kaut ko izdarītu. Putins māna visu valsti, stāstot, ka mēs esam vareni un Rietumi no mums baidās, bet mēs nevaram pat zāles saražot. 1961. gadā Gagarins uzlidoja kosmosā, bet es augu ciemā Tveras apgabalā, tur līdz 1967. gadam nebija elektrības. Krievijai laiks beigt ņemties ar kosmosu. Putinam bija lieliskas iespējas modernizēt valsti, bet viņš pat nemēģināja. Vieglāk ir uzcelt vēl vienu pili vai nopirkt jahtu. Mafiozs režīms eksistē tikai pats sev.
Kurš būtu varējis sarīkot tribunālu padomju režīmam?
Krievijai bija nepieciešams zaudējums karā un Māršala plāns. Vāciešiem un japāņiem tas palīdzēja. Krievijai kā bankrotējušai bankai nepieciešama ārēja vadība.
Tas var arī nenotikt tik drīz.
Tas notiks tad, kad Krievija sabruks. Tā noteikti sabruks, jo, ja Rietumi pieteiks pasaules futbola čempionāta boikotu, Putins tūlīt veiks harakiri, un nākamajā dienā Krievija sabruks.
Harakiri sev vai visai pasaulei?
(Smejas.) Sev! Lai gan viņš šīs abas lietas var savienot.
Visu sarunu ar žurnālistu un grāmatas autoru lasiet 7.oktorbra žurnālā SestDiena