Pēc matiem nevar pateikt? – ar pretjautājumu uz jautājumu, kura no Jaunā Rīgas teātra aktrisēm ir redzama darbā Meitene ar balonu, atbild tā autors Ivars Krasts, kura otrā fotogrāfiju izstāde Ārā iešana līdz 1. aprīlim ir skatāma Rīgas mākslas telpā. "Regīna Razuma," atklāj Ivars, kura fotogrāfijā viena no Maijas Tabakas iedvesmotājām ir notverta naksnīgā parkā, lecot klasītes.
Kāpēc jābrauc uz izdegušu māju
"Spēles moments man bija ļoti svarīgs," kopējo iezīmi visās izstādē redzamajās fotogrāfijās saskata Ivars Krasts, kurš ar 35 mm fotokameru ir centies ielūkoties savu kolēģu personībās, ieliekot viņus daļēji dokumentālā, daļēji inscenētā vidē, kas, viņaprāt, katru raksturo vistiešāk. "Es viņus jūtu tā, kā es viņus jūtu," saka Ivars. Savus priekšstatus par citiem viņš izvairās formulēt vārdos. "Es nevarēju paskaidrot, kāpēc mēs braucam uz izdegušu māju," piemēru min Ivars Krasts.
Ārā iešanai impulsu ir devusi mākslinieces Monikas Pormales aktierim piespēlētā iespēja kļūt par 2013. un 2014. gada Jaunā Rīgas teātra sienas kalendāra fotogrāfiju autoru. "Es ieķēros šajā iespējā," atklāj Ivars Krasts, kurš pusgada laikā melnbaltās fotogrāfijās iemūžinājis visus savus kolēģus – šie darbi tagad ir redzami ne tikai kalendārā, bet arī izstādē.
Košļene pie zoles
"Ja Foto definē kā nekustīgu kadru, tas nozīmē ne tikai to, ka tajā attēlotie personāži nekustas, bet arī to, ka tie neiznāk ārā: tie ir anestezēti un salikti pa plauktiņiem kā tauriņi," savā grāmatā Camera lucida. Piezīme par fotogrāfiju raksta Rolāns Barts, ar kura teikto sasaucas Ivara Krasta izstādes nosaukums. Tas, kas šiem tauriņiem ļauj izlidot ārpus attēla, ir punctum – kāda "detaļa", kas piesaista skatītāja uzmanību un ko Ivars Krasts definē daudz saprotamāk: kad skatītājs pieiet pie fotogrāfijas un viņa skatiens apstājas pie kaut kā, tas ir kā košļājamā gumija, kas pielīp pie apavu zoles un stiepjas līdzi.
Savos darbos Ivaram ir svarīgi, lai tie nebūtu pilnībā konstruēti – lai tajos būtu kaut kas līdz galam nenoformulēts un skatītājam būtu vieta, kur izvērsties. "Domāju, ka notvertā mirkļa līdzskaņa ir svarīgāka par pašu mirkli. Bieži vien māksla visu pārāk tieši attēlo, neļaujot vizuālu mākslas darbu sadzirdēt," pirms savas pirmās izstādes Līdzskaņa teica aktieris, kurš savās jaunākās fotogrāfijas ir veidojis kustībā, lai skatītājiem ļautu pašiem atbildēt uz jautājumu, vai aktieri, nonākot dabiskā vidē, tiešām iziet no sava tēla.
Ziemas miega sajūta
Kādā vidē Ivars Krasts pašlaik liktu pats sevi? Viņš atbild, ka nezina, kā tam vajadzētu izskatīties vizuāli, taču fotogrāfijai vajadzētu notvert ziemas miega sajūtu. "Tas nenozīmē, ka es tagad fotografēšos vardes kostīmā pie sasaluša dīķa vai ieritinājies lāča kažokā meža vidū – vienīgi, ja nofotografētu no augšas, tad gan." Viņam nepatīk ziema. Tas ir laiks, kad gribas aizmigt un pamosties tikai tad, kad ir silts un dzied putniņi. Pārdzīvot pēdējos ziemas sala kodienus Ivaram palīdz Jaunā Rīgas teātra viesošanās Amsterdamā, kur notiek Alvja Hermaņa izrāžu skate. Uz Nīderlandi Ivars devās nākamajā dienā pēc izstādes atklāšanas, lai 7. un 8. martā piedalītos izrādē Klusuma skaņas.
Uz jautājumu par sajūtu, kādu viņš gribētu notvert fotogrāfijā, domājot par sevi ārpus kāda konkrēta laika nogriežņa, mākslinieks atbild: "Es stāvu pie buru jahtas stūres Vidusjūras vidū ar kapteiņa cepuri galvā, ar kādu pa ielām mēdz staigāt pavecāki vīri, – balta, ar melnu nadziņu un dzeltenu virvīti –, es nezinu, kā izskatītos fotogrāfija, taču man gribētos, lai rastos sajūta, ka sejā sitas silts vējš un var dzirdēt buru audekla skaņu."
Ne tikai fotogrāfija, bet arī mūzika ir divas Ivara Krasta radošās izpausmes, kas ir viņa iespēja iziet ārpus teātra. "Tu tās vari paņemt tad, kad tu to gribi, un nolikt malā tad, kad tu to gribi," saka aktieris, kurš mūziku ir nolicis malā uz ilgāku laiku, jo galva bijusi pilna ar fotogrāfijām. "Agrāk tā man palīdzēja pārdzīvot nelaimīgas mīlestības un depresijas – tā nav ārstēšana, tā ir viegla terapija: ja tev mājās ir instruments un tu māki spēlēt, tas ļoti palīdz," norāda aktieris, kurš šo klusuma periodu ik pa laikam pārtrauca ar pāris akordiem, kas nospēlēti uz klavierēm teātrī.
Kādu laiku Ivars Krasts darbojās grupā 100 baltas dvēseles, kas ar albumu Jūtīgs un atdalīts tika izvirzīta Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvai 2009 kategorijā Labākā debija. Zīmīgi, ka viena no tajā iekļautajām dziesmām ir aktiera sacerētā kompozīcija Nobildētais dzeltenais puisēns, kurai iedvesmu viņš guvis, šķirstot kāda Austrumeiropas dzejnieka grāmatiņu. "Tā bija kā starp dažādām mantām netīšām atrasta nodzeltējusi fotogrāfija, kuru tu nekad neesi redzējis," par izvēlēto dzejoli stāsta Ivars, kurš tā izraisītās sajūtas pārstrādājis mūzikā.
Dūmi mūzikas pavadījumā
Interneta vietnē YouTube var noskatīties 100 baltu dvēseļu dziesmas Horse in the Lake videoklipu, kuras idejas autors ir Ivara kolēģis grupā Mārtiņš Jansons. "Es biju tikai zirga galvas nēsātājs un cilvēks ar čemodānu," saka Ivars, kura kino pieredze patlaban ir lomas Latvijas Kultūras akadēmijas studentu filmās un seriālā Likteņa līdumnieki. Nākotnē viņš labprāt ne tikai filmētos, bet arī iejustos režisora tēlā – neveiksme, kas piedzīvota, stājoties LKA Audiovizuālo mākslu apakšprogrammā, nav iznīcinājusi Ivara vēlmi nostāties kameras otrā pusē.
Ivaram Krastam ir padomā uzņemt videoklipus divām savām dziesmām, kuros viņš vēlas iziet ārpus domāšanas "smukos kadros" un izstāstīt stāstus, kas "iedur". Mūzikas un vizuālā risinājuma duetu viņam jau reiz ir izdevies iefilmēt kādā ceļojumā – viesnīcas numuriņā skanējusi "smeldzīgi gaiša" Pētera Vaska melodija un pa logu redzamie dūmu stabi no tuvējās apkārtnes skursteņiem sākuši dejot mūzikas ritmā. Tas ir tāds salikums, kuram fotogrāfijā ir par šauru.
Ārā iešana
Ivara Krasta fotogrāfiju izstāde
Rīgas mākslas telpā līdz 1.IV