Manskis iesniegumā komisijai norādījis, ka ir dzimis un audzis Ukrainā, pēc vidusskolas beigšanas ar pirmo mēģinājumu iestājies Viskrievijas Valsts kinematogrāfijas institūtā Maskavā, pēc institūta beigšanas ticis norīkots strādāt Rostovas kinohronikas studijā, bet pēc tam uzaicināts strādāt Maskavā.
Dokumentālists atzīmē, ka viņam un viņa sievai Natālijai Manskai pagrieziena punkts dzīvē bijis 2014. gads, kad Krievija anektēja Krimu un sāka gatavoties Ukrainas austrumu ieņemšanai. "Mums kļuva neiespējami būt par daļu no šīs noziedzīgās valsts. Mēs acumirklī pieņēmām lēmumu pamest Krieviju. 2014. gada martā, saņemot uzturēšanās atļauju Latvijā, pārcēlāmies uz Rīgu," klāsta Manskis, norādot, ka abi nekad neesot nožēlojuši šo lēmumu.
Kā pauž Manskis, nodzīvojot Rīgā 11 gadus, Latvija viņam un sievai ir kļuvusi par mājām. Viņi strādā Latvijā dibinātajā studijā Vertov, kurā ar Latvijas Kino centra un starptautisko partneru atbalstu, ir tikušas uzņemtas septiņas filmas, kas pārstāvējušas Latviju vairāk nekā 250 kinofestivālos. Šīs filmas Latvijai nesušas vairāk nekā 50 balvas.
Manskis atzīmē, ka Rīgā kopā ar latviešu kolēģiem dibināts Starptautisko dokumentālo filmu festivāls Artdocfest/Riga, kas kļuvis par vienu no galvenajiem notikumiem pasaulē, īpaši Baltijas un Austrumeiropas kinematogrāfiem.
Manskis norāda, ka ar sievu turpina mācīties latviešu valodu, abi jau nokārtojoši A-2 līmeņa eksāmenu. Viņš atzīmē, ka papildus plašajiem profesionālajiem sakariem Latvijā abi ieguvuši daudz draugu Latvijas sabiedrībā. "Es ticu, ka, kļūstot par pilntiesīgu Latvijas pilsoni, es varēšu sniegt vēl lielāku ieguldījumu Latvijas kultūrā, tādējādi veicinot Latvijas kultūras un Latvijas valsts atpazīstamību pasaulē," teic dokumentālists.
Vēstulēs komisijai atbalstu Manska uzņemšanai Latvijas pilsonībā paudis režisors Viesturs Kairišs, Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja Inna Šteinbuka, komponists Kārlis Auzāns, dokumentālo filmu režisors Ivars Seleckis.