"Laiks šajā romānā izplūst no septiņiem avotiem, "...lādēm, ko jūra izmetusi krastā pie klints. Tur ir liela kā sarkofāgs lāde no zaļi krāsota priedes koka, apkalta ar spīdīgām sirdīm un sidraba stūru rozēm. Smiltīs mētājas tīnei līdzīgs ķists no karēļu bērza kā no svītrainas, gludenas tīģerādas. Pūķiem nokalta pirāta lāde no Gotlandes ar stipru atslēgu. Brūns, mīlīgs šķirsts, apkrāsots ar dzeltenām puķēm un putniem. Maza, melna vācelīte ar salmu inkrustāciju. Plats ozolkoka skapis un trausla, dzīves vētrās cietusi skolotājas lāde, apjozta ar ādas siksnu... Stāvi klusu, sirds! Saviļņotā ūdenī kalnu gali neatspīd. Es pastiepju roku un apturu jūru. Milzīgajās debesu stellēs dancodama aust saule." Šis ir viens daudziem iespējamiem šī apbrīnojamā romāna citējumiem, kas raksturo pašu darbu. Kas bija, kas IR Aspazija? Inga Ābele pēc atbildes dodas ļoti tālā senatnē, lai caur senčiem un visdažādāko likteņu veidotos rakstos atšifrētu Aspazijas notēlus un, apņēmīgi vedot lasītāju cauri šo notēlu virknēm, sniegtu iespēju sastapties ar viņas nemirstīgo dvēseli."
Dace Sparāne-Freimane
***
"Aspazijas ienākšana latviešu literatūrā bieži salīdzināta ar zvaigznes dzimšanu – tik daudz liesmainas kaislības, lielu domu un spārnotu vārdu koncentrējās jau viņas pirmajos darbos. Romānu par reiz mīlamāko latviešu dzejnieci Inga Ābele uzsāk no bijīga attāluma, vairākās viņas senču paaudzēs saplūcot ziedu klēpi, no kura vītais vainags nākotnē kronēs latviešu dzejas karalieni. Taču, jo lielāka bijusi gūtā mīlestība, jo sāpīgāk pārdzīvot nodevību un aizmirstību, un rakstnieces tvertais Aspazijas tuvplāns mums atklāj dziļu cilvēcisku traģēdiju."
Vents Zvaigzne
***
Inga Ābele (1972), prozaiķe, dzejniece un dramaturģe, vairākkārtēja Latvijas Literatūras Gada balvas, kā arī daudzu citu nozīmīgu kultūras balvu laureāte. Viņas darbi, piemēram, romāni Klūgu mūks un Duna, uzskatāmi par mūsdienu latviešu literatūras zelta fondu.
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis.
Cieto vāku sējums, 584 lpp., izdots 2025. gada 14. decembrī.