Andris Keišs un vampīri? Jā, mēs arī to negaidījām – tieši pusstundu pirms sarunas ar vampīrkomēdijas Mūžības skartie režisoru Mārci Lāci e-pastā iekrīt kinoteātra Apollo Kino Domina 7. februārī piedāvātā filmas īpašā seansa reklāma. No rītdienas vampīrkomēdija būs skatāma visā Latvijā. Tā stāsta par kādu pusmūža kriptovalūtas tirgoni, kuru visi dēvē par Resno (Andris Keišs). Viņš dzīvo savrupā treilerā, kur savas dienas pavada, spēlējot videospēles un klausoties raidierakstus par nemirstību. Par spīti šim visai nožēlojamajam stāvoklim, viņš šķiet pat apsēsts ar nemirstību. Drīz vien pie Resnā ierodas negaidīti ciemiņi – vampīru pāris Egons (Ivars Krasts) un Karloss (Edgars Samītis) –, kuri viņam piesola mūžīgu dzīvošanu.
"Pirms septiņiem gadiem es veidoju izrādi Kafkas process Jaunajā Rīgas teātrī un daudz domāju par dažādiem eksistenciāliem jautājumiem, kas man bija sakrājušies, līdz izkristalizējās ideja par to, ko darītu ar tādu dāvanu kā nemirstība, vai ir vērts to pieņemt, it īpaši, ja tava dzīve sucks," stāsta režisors Mārcis Lācis. Bez iespējas realizēt šo ideju teātrī režisors to ir noglabājis atvilktnē un atlicis uz nenoteiktu laiku, kas pienācis 2022. gada pavasarī.
Mēnesi pēc savas debijas pilnmetrāžas spēlfilmas Revolūcija iznākšanas uz ekrāna Mārcis Lācis ir apmeklējis poļu režisora Lukaša Tvarkovska iestudējuma Rotkho pirmizrādi Dailes teātrī. "Kādā divdesmitajā izrādes minūtē, kad skatītāju acu priekšā spīd sarkana neona gaisma un steadicam filmē notiekošo uz skatuves, man ienāca prātā doma par vampīrkomēdiju, kas būtu jāīsteno kino. Pēc tam viss notika ātri – scenārija rakstīšana, sagatavošanas process un filmēšana. Tā bieži dzīvē negadās, ka viens mākslas process tik nepastarpināti iedvesmo citam mākslas darbam," uzsver Mārcis Lācis, kurš eksistenciālos jautājumus par nemirstību ir izklāstījis žanra kino.
Asiņaina ķiršu zapte
Jau kopš rudens Mūžības skartie ar panākumiem tiek demonstrēti labākajos pasaules žanra kinofestivālos. Pirmizrādi filma piedzīvoja Ostinas Fantastic Fest ASV, kur ieguva īpašo žūrijas balvu. Tajā savas filmas ir pirmizrādījuši vairāki Mārcim Lācim tuvi režisori, tāpēc dalība šajā festivālā ir bijis īpaši patīkams notikums. "Man patīk autorkino ar savu specifisko rokrakstu – filmas, pēc kuru noskatīšanās tu paliec ar muti vaļā. Nesen es redzēju Magnusa fon Horna Meiteni ar adatu, kas līdzās Ginta Zilbaloža Straumei ir nominēta Oskaram labākās starptautiskās filmas kategorijā. Man vajadzēja kādas divdesmit minūtes pasēdēt uz dīvāna un sagremot piedzīvoto. Tas bija neaizmirstami. Tas ir tas, ko es meklēju mākslā. Tas ir tas, ko arī man gribas nodarīt skatītājam," apgalvo režisors.
Filmas Mūžības skartie režisors Mārcis Lācis (no labās) kopā ar galvenā varoņa Resnā atveidotāju Andri Keišu un Miķeli Kreili, kurš spēlē noslēpumaino vampīrzēnu Oskaru. Foto – Mārcis Ābele
Savu iecienītāko autoru un kinodarbu vidū režisors min nesen mūžībā aizgājušo Deividu Linču, Nikolasu Vindingu Refnu, Aleksu van Varmerdamu ar Borgmanu un Polu Tomasu Andersonu ar trilleri Plūdīs asinis/There Will Be Blood. Šīs filmas pieminēšana mudina uz jautājumu par asiņu plūšanu Mārča Lāča vampīrkomēdijas uzņemšanas laukumā. "Nemaz nebija tik daudz, turklāt tās jau nebija asinis, tā bija ķiršu zapte," filmēšanas aizkulises atklāj režisors. Savulaik viņa kolēģe Laila Pakalniņa par savas pilnmetrāžas spēlfilmas Ausma uzņemšanu ir stāstījusi, ka Viļa Daudziņa atveidotajam varonim ir bijis jāiekrīt purvā, jāiznirst virspusē un jāizspļauj žļurga, kuru sarijies. Uzņemšanas grupa ir devusi kokakolu, bet viņš ne par ko! "Dažreiz ir jauki aizrauties un paņemt mutē purva žļurgu, jo pēc tam var iedzert oglīti un viss būs kārtībā," saka Mārcis Lācis, kurš pats joprojām nodarbojas ar aktiermākslu.
Savas filmas varoņu lomām režisors ir izvēlējies aktierus Andri Keišu, Ivaru Krastu, Edgaru Samīti un citus, kuriem īpaši rakstījis savu scenāriju. Andris Keišs ir piedalījies viņa jau iepriekš pieminētajā izrādē Kafkas process un Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās kino skolas laikā tapušajā īsfilmā – sirreālajā melnajā komēdijā Pēdējā maltīte par ierēdņiem, "mentiem" un laikmetīgo mākslu. "Katram režisoram ir sava recepte, kā viņš sasniedz rezultātu, bet es neaizraujos ar kastingiem. Man ir oža uz aktieriem, ar kuriem es varu izdarīt lietas, ko gribu izdarīt, un ar kuriem izveidosies saderīgs enerģētiskais stāvoklis," saka Mārcis Lācis.
Muskuļi tonusā
Pašlaik kino ir kļuvis par Mārča Lāča galveno nodarbošanos gan kā režisoram, gan arī kā aktierim vietējos un starptautiskos projektos, kuros viņš ne tikai piedalās, bet arī izmanto iespēju vērot kolēģu darbu filmēšanas laukumā: "Piemēram, pagājušās vasaras vidū es filmējos Elīnas Martas Martinsones Vecāku sapulcē, kas tikko ir iznākusi uz ekrāniem. Man bija pavisam neliela loma. Es sēdēju klases aizmugurē un skatījos, kā citi aktieri strādā un ko dara brīvajā laikā starp epizodēm, kāda kuram ir disciplīna. Arī savā mācību un studiju laikā es mēdzu sēdēt pēdējā solā un novērot klases un studiju biedrus."
Runājot par nākotni, režisors norāda, ka ir iesākti vairāki scenāriji un atliek tikai doties cauri birokrātiskajiem procesiem, lai iegūtu līdzekļus jaunajiem projektiem, bet tas nav vienkāršs pasākums. "Ņemot vērā, cik daudz Latvijā ir režisoru un cik maz gada laikā var realizēt ievērojamāka budžeta filmas, sanāk finansējumu gaidīt piecus septiņus gadus," skaidro Mārcis Lācis. Revolūcija un Mūžības skartie ir mazbudžeta darbi, kuru starpā ir tikai trīs gadi. Tā ir reta veiksme un arī vienīgais veids, kā uzturēt savus kino muskuļus tonusā. Režisors neslēpj, ka vēlētos īstenot ambiciozākus projektus.
"Mazbudžeta filma ir laba skola. Es to novēlu katram režisoram, bet veidot trešo filmu ar tik ierobežotiem līdzekļiem es vairs negribētu. Tajā brīdī, kad esi iepazinis kino drēbi, ir vēlme atvēzēties un darboties plašāk," piebilst Mārcis Lācis. Mūžības skartos viņš ir uzņēmis pāris filmēšanas vietās četrpadsmit dienās, tas ir mežonīgs temps salīdzinājumā ar ierastajām divdesmit piecām vai trīsdesmit dienām.
Tāpat kā teātrī, arī kino Mārcis Lācis stāsta un turpinās stāstīt stāstus caur savu personisko interešu prizmu. "Tikai divreiz mūžā man ir piedāvāts iestudēt konkrētu darbu. Esmu pat apskaudis tos kolēģus, kuri to var izdarīt. Man vienmēr ir bijušas savas idejas. Esmu visu izpīpējis no nulles. Man nekad nav paticis sen mirušu autoru materiāls savām izrādēm. Man ir iegaršojies rakstīt pašam," stāsta režisors, kurš arī savus kinoscenārijus raksta viens pats.
Mūžības skarto gadījumā producents Matīss Kaža bija nolīdzis scenārija redaktoru no ārzemēm. Tas ir Barselonā dzīvojošs sešdesmit gadu vecs argentīnietis, vārdā Migels, ar kuru režisoram ir bijusi divas stundas gara saruna platformā Zoom. Pēc tās viņš ātri vien sapratis, ka ir uz pareizā ceļa. Mārcim Lācim ir uzticības personas draugu un producentu vidū, ar ko viņš ik pa laikam pārrunā uzrakstīto. Kā ir rakstīt komēdiju? "Man ir paveicies. Man ir pietiekami laba izglītība. Kopš bērnības esmu aizrāvies ar grāmatām un filmām, esmu bezmaz vai kino "džankijs". Man ir milzīga skatīšanās pieredze, ko es cenšos pastāvīgi bagātināt, un tas daudz ko atvieglo. Kā studiju laikā teica režisors Dāvis Sīmanis: jums ir jānoskatās viena filma dienā, īstenībā – divas," atzīst Mārcis Lācis.