Pats vainīgs

Tas nav ne pirmais, ne pēdējais gadījums, kad prātā nāk mūsu Mūzikas akadēmijas leģendārās profesores Valdas Kalniņas iemīļotais, labestīgi ironiskais komentārs par to, kas ir mūzikas – un jebkuras citas mākslas – kritiķis. "Tārps, kurš grauž kultūras koka zaļās lapas," – ar šo definējumu viņa centās jau laikus brīdināt topošos muzikologus par nākotnes perspektīvu, ko sola šāds "suņa darbs" un tam raksturīgais, nepateicīgais uzdevums – mudināt atzīt arī neveiksmi. Un sakiet, vai viņai nebija taisnība?

To nesen no jauna spilgti un emocionāli sakāpināti izgaismoja krāšņie epiteti un raksturojumi, kurus Latvijas simtgades atklāšanas multimediālās izrādes Gaismas raksti veidotāji un slavētāji publiski un privāti adresēja "ļaunajiem", kuri bija uzdrošinājušies paust kritisku – nu vienkārši pretīgu! – viedokli. Necenšoties aptvert tēmas neaptveramo mērogu, vien nedaudz aktualizēšu un papildināšu sākumā citēto. Kritiķis (jebkurš, kurš kritiski uztver un novērtē sabiedrībai piedāvātos artefaktus) ir:

1. Nožēlojams, augstprātīgs stulbenis. Tumsoņa, kas negrib un nespēj domāt. Nespēj pacelties ģēniju ideju lidojuma augstumos un nevis vismaz paklusē, bet skaļi dižojas ar savu izpratnes trūkumu. Gudrajiem par viņu ir milzīgs kauns.

2. Kultūras kapracis, kas lej ūdeni uz kultūras ienaidnieku dzirnavām, piespēlēdams iemeslu izsaucieniem, ka kultūra ir pārfinansēta un tai piešķirtos līdzekļus daudz lietderīgāk būtu izdalīt trūkumcietējiem un slimniekiem. No iepriekš teiktā izriet, ka kritiķis rīkojas vismaz neētiski, nekrietni, ja ne pat neģēlīgi. Kangars!

3. Musinātājs, kurš iemieso agresīvu, destruktīvu ļaunumu un traucē pārējiem atzīt un pienācīgi cildināt īstenās vērtības.

4. Cilvēks, kuram nepatīk minors. Latvijas simtgadē viņš vēlas dzirdēt tikai parādiski spožas fanfaras, pompozus maršus un patriotiskas dziesmas. Visticamāk, viņš simtgades atklāšanas pasākumā ar vislielāko prieku klausītos Raimondu Paulu, Prāta vētru, Dziesmu svētku vēriena kormūzikas lielkoncertu vai diždanci.

5. Patērētājkultūras upuris. Viņš nevis aktīvi pats tiecas iesaistīties kopīgi radītā mākslas piedzīvojumā, bet izvēlas distancēti vērot no malas un gaidīt, ko nu mums nospēlēs, ar kādu šovu pārsteigs un izklaidēs, kādu kūciņu pienesīs. Pats vainīgs!

6. Nelaimīgais, kurš nespēj būt pozitīvs. Ak, žultainie čīkstētāji! Tipiskie latvieši, kuriem nekad nekas nav labi, kuri tikai kurn, jo nespēj ar atvērtu sirdi vienkārši pieņemt un baudīt lielo mākslu, ko mums visiem sniedz.

Šai reizei pietiks. Tikai piebildīšu, ka sazēlusi nelāga tendence, pat gandrīz vai obligāta prasība (Latvijas un kultūras patriota pienākums?!) nekritiski, tēlotā sajūsmā pieņemt un cildināt jebkuru Latvijas simtgades mākslas produktu. Zīmīgi arī, ka pat daļa sašutušo profesionāļu kritisku vērtējumu atļaujas paust tikai klusiņām – šaurā kolēģu vai citā noslēgtā vidē, sargājoties izteikties publiski. Pašcenzūra? Jā, nepārprotami. Vai tiešām padomju mantojums? Pārprasta pieklājība? Labais tonis? Vai pragmatisks aprēķins, kas man mūsu mazajā zemītē un pārredzamajā pulciņā par to būs. Vai – precīzāk – nebūs?