Šāda ķecerīgi sagrozīta Māra Čaklā un Imanta Kalniņa slavenās dziesmas versija ieskanējās galvā, nakts melnumā pa Rīgas ielām minoties no grupas Nesen koncerta. Mēdzu teikt, ka man ir kājminamā domāšana – tieši brīžos, kad braucu ar velosipēdu, smadzenes ģenerē visādas jocīgas domas, ar ko plātīties droši vien vajadzētu piesardzīgāk, bet ko lai dara, ja to vairs nevar noturēt? Atcerējos par aktieri Paulu Butkēviču, kurš Dziesmu par četriem baltiem krekliem izpildīja pats pirmais. Tas notika Rolanda Kalniņa 1967. gada filmā Elpojiet dziļi. Kaut arī filma ilgi netika izrādīta, tā iemantoja kulta statusu, un daļa dziesmu turpināja skanēt grupas Menuets izpildījumā, tomēr pirmās vienmēr paliks tās pirmās.
Reiz kopā ar fotogrāfu Kristapu jau braucām pie Paula Butkēviča ciemos, lai klātienē Sēlijā līdz galam izbaudītu telefonsarunā iesāktos un ieintriģējušos viņa kā dziedošā aktiera piedzīvojumu stāstus. Bijām jau pusceļā, kad piezvanīja aktiera sieva un lūdza mūs tomēr nebraukt, jo Pauls nejūtoties labi. Solīja mūs uzņemt citreiz. Diemžēl piepildīties tam nebija lemts, un dziesma Viņi dejoja vienu vasaru no tās pašas filmas skaņu celiņa Radio NABA vērtīgāko ierakstu apskatu raidījumā Zibens pa dibenu izskanēja, studijā klātesot Paula Butkēviča dueta partnerei Līgai Liepiņai un diviem filmā spēlējošajiem instrumentālistiem. 2026. gada 12. jūnijs ir atnesis ziņu, ka Pauls Butkēvičs 85 gadu vecumā ir pārcēlies uz debesu kinofilmu ruļļu mūžīgo valstību pabeigt vakariņas ar Jāni Streiču.
Vien dažas dienas pirms šīs sēru vēsts sešdesmit gadu vecumā mūs atstāja arī mūziķis Jānis Gūža, pazīstams kā Džonijs Salamanders, – ne tikai hārdroka ģitāras virtuozs, bet arī viens no vispozitīvākajiem Latvijas rokmūziķiem. Es pazīstu Jāni kopš deviņdesmito sākuma un atceros viņu gandrīz kā tādu pasaku tēlu – lielu, bet galīgi nemaz ne bīstamu, kā pirmajā mirklī varētu padomāt tie, kuriem ir fobija no matainajiem, kas vēl trokšņo.
Nekad nemanīju Jānī neko no tās augstprātības, kas reizēm piemīt arēnas mērogu līdz pusmūža vecumam nesasniegušiem klasiskā hārdroka veterāniem, kuri uzskata par muļķiem tos, kas viņu mūziku neklausās. Daudzu gadu gaitā kopš sava pirmā ansambļa Kaktuss Liepājā un vēlāk, jau pēc pārcelšanās uz Rīgu, ar Salamandru izkoptās ģitārspēles prasmes Jānis nodeva meitai Meldrai, ar kuru kopā daudz uzstājušies, vairākkārt startējot arī Eirovīzijas nacionālajā atlasē. 2004. gadā Jāņa un Meldras dziesma We Share the Sun palika otrajā vietā, kaut gan daudziem togad šķita lielajai Eirovīzijai cerīgāka nekā uzvarētājkompozīcija. Man tā atgādināja zviedru grupas ABBA Eirovīzijas hita Waterloo roķīgāku, taču ne mazāk lipīgu versiju. Šķita, ka bez pašas dziesmas Eiropas balsotājus pie televizoru ekrāniem varētu aizkustināt arī šāda rokenrola paraugģimenes – tēva un meitas –, nevis vienas paaudzes mūziķu saspēlēšanās.
XX gadsimts turpina attālināties. Mums nav variantu. Braucam tālāk!