Dokumentālā trillera autors Matīss Gricmanis pie lugas Rīkojums Nr. 2 ir strādājis daudzus gadus. Viņš ir saticies ar visiem iesaistītajiem, visbeidzot arī ar Aināru Šleseru, kurš sākumā tikšanos atteicis. 12. jūnijā – pirmizrāde. 15 gadu sena vēsturiska notikuma interpretāciju kolāžu skatuves valodā izteicis asredzīgais režisors Valters Sīlis. "2011. gadā pirmo reizi Latvijas vēsturē tika atlaista Saeima. Cilvēki ar sajūsmu steidza atbalstīt šo lēmumu. Prezidents Valdis Zatlers, kuram amatu oligarhi esot izplānojuši zoodārzā, kļuva par tautas varoni, bet viņa vārdā nosauktā partija uzvarēja vēlēšanās. (..) Kādas bija prezidenta rīkojuma patiesās sekas? Kāds no procesiem pietuvinātajiem esot teicis, ka "mēs rakstām vēsturi". Tad kāda tā ir pēc piecpadsmit gadiem? Vai Zatlers bija pelnījis uzslavas, ko saņēma, vai arī Saeimas atlaišana bija politisks triks, lai saglabātu prezidenta amatu? Jautājumu, kā vienmēr, ir vairāk nekā atbilžu," Dailes teātris anotē sezonas noslēdzošo izrādi Rīkojums Nr.2.
KDi aicināja uz sarunu aktieri Artūru Skrastiņu, kurš starp diviem mēģinājumiem atsaucīgi izrāva laiku intervijai un piekrita fotogrāfa idejai tapināt klasisku aktiera portretu grimētavā. Aiz spoguļa aizbāzti, kalst kolēģu 50. dzimšanas dienā sadāvināti lauru zari. Pats Artūrs Skrastiņš gan neguļ uz lauriem, un Dailes uguns viņā sprēgā ar gaišu sprakšķi.
Kā režisors Valters Sīlis mēģina? Kā tev kā aktierim patīk ar viņu strādāt?
Es ārkārtīgi paļaujos uz viņu, jo viņš absolūti zina, ko dara. Viņš šajā lauciņā jūtas kā zivs ūdenī. Valters nāk ar savu tādu kā kautrīgumu un introvertumu, bet viņš ir galvenais telpā. Viņš ir ārkārtīgi atvērts mūsu piedāvājumiem un reizēm arī stulbām idejām, jo man personīgi šis lauciņš ir absolūti svešs. Latvijas politikā esmu totāls nezinītis. Protams, kaut kādas galvenās lietas zinu, bet ļoti daudz ko arī nezinu. Man šobrīd pirmajā vietā ir Ukraina. Vakar bija interesanti. Piemēram, mūsu rekvizitore Annika teica, ka viņa līdz šim par politiku vispār nav interesējusies, bet vakar viņa mums un režisoram sāka uzdot visādus jautājumus, jo viņai, skatoties mēģinājumus, kļūst aizvien interesantāk un rodas vēlme sākt par to interesēties padziļināti. Ja tas notiks ar kādu no skatītājiem, tas būs ideāli.
Vai tu vēlētos, lai Rīkojums nr. 2 rosina cilvēkus vairāk painteresēties par politiskajiem procesiem?
Nē. Es atbildēšu no otras puses. Tad, kad mēs skatāmies, kā kolēģi mēģina savas ainas, un tur absolūti nopietni notiek visas peripetijas un amatu dalīšanas, un viņi nopietnām sejām runā no mana viedokļa kaut kādu pilnīgu sviestu, nāk smiekli. Tie visi ir īsti fakti, nav nekā kariķēta vai kaut kas speciāli padarīts smieklīgs, bet nāk smiekli. Un es nezinu, vai tas ir pareizi, jo tā ir reāla Latvijas jaunāko laiku politikas vēsture. Tā, man liekas, ir traģēdija. Protams, šobrīd, skatoties uz Trampa administrāciju, brīžiem arī nāk smiekli, ja tas nebūtu tik traģiski. Sausais atlikums ir reāla mierīgo iedzīvotāju nāve Ukrainā. Visām smieklīgajām politiķu amatu dalīšanas spēlītēm un intrigām var būt ļoti draudīgas sekas. Runājot par droniem Latvijā, es ļoti ceru, ka kaut kas ar to tiks darīts, ka rīcība būs drosmīgāka. Kāpēc, skatoties no malas, politiķu rīcība ir smieklīga, man ir grūti atbildēt. Es gribētu, lai nav smieklīgi. Es gribu, lai ir tā, kā Zatlers teica tiešraidē savā Rīkojumā Nr. 2, – "mans uzdevums ir strādāt nevis savā, bet valsts labā". Tie ir ļoti vienkārši, banāli vārdi, bet mēs taču redzam, ka ļoti daudzi cilvēki nestrādā valsts labā. Redzam, kādas sekas tas var radīt. Mani kolēģi tikās ar konkrētiem politiķiem, kurus viņi atveido. Viņu stāstītais daudz ko izskaidro. No maniem novērojumiem – tiklīdz Latvijas politikā ieiet kāds cilvēks ar ideāliem un tiešām pa īstam grib kaut ko mainīt, paiet kaut kāds laiks, un tu redzi, ka viņš ir izšķīdis tajā tējā. Visi viņa ideāli un spārni ir apgriezti, viņš jau runā kā rutinēts politiķis, acis vairs nedeg, ideju vairs nav. Man ir atbilde – tu no meinstrīma nogriezies nost pa savu ideālu ceļu, bet tur priekšā ir durvis. Tu ej un mēģini pa citu gaiteni, bet tur priekšā ir siena. Paskatīsimies, kā ies Hermaņa kungam. Tam, ka viņš ir cilvēks, kurš varētu strādāt valsts labā, es tiešām ticu.
Režisors Valters Sīlis kādā intervijā saka, ka 2011. gadā bijis tolaik 15 gadu vecs ideālu pilns jaunietis. Vai tev bija svarīgi lomai restaurēt savas tā laika dokumentālās atmiņas un sajūtas?
Protams, to pastarpināti vai nepastarpināti dzirdēja visi.
Artūrs Skrastiņš: "Es gribu, lai ir tā, kā Valdis Zatlers teica tiešraidē savā Rīkojumā Nr. 2 – "mans uzdevums ir strādāt nevis savā, bet valsts labā". Tie ir ļoti vienkārši, banāli vārdi, bet mēs taču redzam, ka ļoti daudzi cilvēki nestrādā valsts labā. Redzam, kādas sekas tas var radīt." Publicitātes foto
Bet tu tam nepiešķīri tobrīd nekādu nozīmi?
Nevis nepiešķīru, bet nesapratu, cik liela nozīme tam ir jāpiešķir. Atšķirībā no Sīļa, kurš vienmēr ir bijis politiski aktīvs, es neskrēju pie Saeimas. Manās acīs Zatlers vienmēr ir bijis personība, kurš no politiskā jēriņa un zoodārzā sarunāta ielikteņa tomēr nostājās uz savām kājām. Spīts viņam tomēr bija. Nezinu, kurš tieši moments tas bija, ceru, ka kādreiz varēšu to pajautāt. Es kā aktieris mēģinu salasīt kopā, kurš potenciāli varēja būt pagrieziena punkts, kad Zatlers sev pateica – nē, es nebūšu ne no viena atkarīgs un rīkošos tā, kā uzskatu par pareizu. Zatlers tajā laikā jau bija novācis pietiekami stipru komandu ap sevi. Līdz šim mums ir bijuši divi prezidenti, kas ir atstājuši nopietnas pēdas vēsturē – Vaira Vīķe-Freiberga un Valdis Zatlers.
Vai tu satikies ar viņu?
Nē, nesatikos. Speciāli pieņēmi šādu lēmumu? Speciāli. Kad dzirdu vārdu Zatlers, momentā atceros viņa balsi, redzu viņa izskatu un gaitu. Man cauri Gricmaņa lugai ir jāveido savs ceļš. Jāizloba no uzrakstītā, nevis Zatlera atmiņām. Protams, būtu ļoti interesanti parunāties, varbūt es vēl paspēšu.
Kā tu "lipināji" kopā Valdi Zatleru sevī?
Tas ir reāls fakts, to man ir stāstījuši viņa līdzgaitnieki, ka viņš ļoti ieklausījies līdzcilvēkos. Zatlers mēģināja būt ārkārtīgi lojāls pret visiem. Vienā brīdī tā varbūt bija arī viņa kļūda, ko viņam padomnieki mēdza pārmest, bet viņš nāca ar absolūtu labestību – labiem nodomiem un labticību. Zatlers iestājās par to, ka nevajag būt viltīgam un taisīt shēmas, viņš nāca ar pilnībā atvērtu sirdi un prātu. Protams, tas sadūrās ar to, ar ko sadūrās. Viņu vairākas reizes centās izmantot tie, no kuriem viņš mēģināja tikt vaļā. Politikā bez šaha laikam nav iespējams. Galvenais jautājums – kā labā tu to dari? Sava labuma, peļņas vai – domā par valsti.
Gan teātrī, gan filmās vēsturiskas personības esi atveidojis ne reizi vien. Kāda tev kā aktierim ir lielāka atšķirība – būt, piemēram, Smiļģim vai Zatleram?
Tas ir arī žanra jautājums. Tas mērogs, ko varēju ielikt Smiļģī – viņa demiurga neprātā, Zatlera gadījumā ir daudz mierīgāks, jo visas uzstāšanās, sarunas par koalīcijas veidošanu notiek ārēji formālā gaisotnē.
Tur nav ārēji redzamu kaislību vai emociju. Tas ir daudz piezemētāks žanrs. Līdz ar to, protams, ir atšķirība. Redzu, ka arī kolēģiem ir interesanti, jo mēs šādā žanrā nekad neesam strādājuši. Mēs vēl esam pirmizrādes priekšvakarā. Pēc tam varbūt ar atpakaļejošu datumu varēšu pastāstīt.
Vai tu esi politiskā teātra cienītājs? Arī kā skatītājs? Vai tev šāds žanrs šķiet svarīgs?
Es domāju, ka jebkurš teātris ir svarīgs, bet nav tā, ka es būtu liels politiskā teātra cienītājs. Šis darbs varbūt mainīs manas domas.
Topošajai izrādei Rīkojums Nr. 2 ir priekšvēsture ar Aināra Šlesera jums netīši sarīkoto reklāmu, iesniedzot KNAB sūdzību par slēptu priekšvēlēšanu aģitāciju. Vai tu kādreiz savā dzīvē esi piedzīvojis reālu cenzūru, kas ierobežotu tavu privāto mākslinieka brīvību?
Jā, esmu. Tas bija ļoti interesants un negaidīts gadījums, kad mēs veidojām koncertstāstu Ziedonis. Lācis. Vīrieši. Atnāca ziņa no kādas, manuprāt, Mākslas akadēmijas pasniedzējas, ka šis Ziedoņa teksts ietver vardarbību. Šī sieviete bija uzrakstījusi Gundai Vaivodei uz Klasiku, jo tur šī dziesma bija atskaņota. Man šo ziņu pārsūtīja, un es sākumā neticēju savām acīm. Tur ir Ziedoņa teksts, apmēram tā, ka es tevi gribu un mīlu tik ļoti, ka varētu paņemt tavus matus, aptīt ap roku, nospiest tevi pie zemes un gandrīz nožņaugt. Bet tā taču ir dzejas metafora! Sazvanījāmies ar Kārli, smējāmies, bet notika tā, ka kolēģi – dziedātāji un aktieri – nobalsoja par to, ka šī dziesma ir jāizņem no koncerta. Tas man lika aizdomāties par ļoti daudziem latviešu literatūras darbiem – tad, piemēram, Skroderdienās Silmačos ir jāsvītro aina, kur Pindaks rauj Ieviņu aiz matiem vai uzšauj pa dibenu. Mēs dzīvojam tik absurdā un melīgā pasaulē, ka bail pat iedomāties.
Vai, tavuprāt, Valda Zatlera Rīkojums nr. 2 par Saeimas atlaišanas ierosināšanu bija drosme vai kas cits?
Es nezinu. Negribu fantazēt. Tas ir jāprasa viņam, bet tas notika īsi pirms viņa prezidentūras beigām. Protams, daudzu acīs viņš aizcirta ar kāju durvis, jo vienā brīdī bija skaidrs, ka viņu nepārvēlēs. Viņš runāja ar visām partijām, un pats saprata, ka viņu nepārvēlēs. Skatoties ierakstu YouTube, var redzēt, ka uztraucies viņš bija.
Vai tu politiķu runas stilā saskati daudz aktiermeistarības?
Protams, tur arī ir labāki un sliktāki aktieri.
Spēj atšķirt godīgu runu no slikta teātra?
Domāju, ka ne. Tikai kaut kādā primitīvā līmenī. Tādā gadījumā, ja viņi to dara ļoti slikti. Man vairāk ir šādi novērojumi – lai cik gudrs viens vai otrs mākslinieks būtu savā profesijā un pieredzē, viņš vienmēr nosacītā domburšovā, uz politiķu fona argumentējot, vienmēr izskatās vājāks. Labs politiķis var savās atbildēs ieslēpt kaut kādus zemtekstus un signālus, bet atbildēšanas brīdī viņam ir jāmāk absolūti precīzi noformulēt. Mākslinieki to nevar izdarīt, un viņiem arī nav tas jāizdara. Mākslinieks vēl nav iekšā tajās shēmās.
Pastāsti, lūdzu, par sadarbību ar poļu režisoru Lukašu Tvarkovski. Tev šajā sezonā viņa iestudētajā Orākulā ir Google inženiera Bleika Lemoina loma.
Orākuls man ir otrais darbs pie Lukaša, ceru, ka ne pēdējais. Tā ir ārkārtīgi interesanta pieredze tādā ziņā, ka Lukašs ir izstrādājis savu metodi, kā izrāde top. No sākuma mēs vispār nezinām personāžus, kas izrādē būs. Seko garš izpētes posms par to periodu, kad skatāmies filmas, vācam materiālus par konkrētiem cilvēkiem un dalāmies pieredzē, šajā gadījumā – par Alanu Tjūringu. Pēc tam vektors pārmetas uz mūsdienām. Ja pieņemam, ka Alans Tjūrings izveidoja pirmo datoru, tad mans personāžs Bleiks Lemoins atklāja, ka, iespējams, mākslīgajam intelektam ir apziņa. Vēl ir Heidija Lamāra – Holivudas aktrise, kas izgudroja bezvadu internetu. Amerika viņai par to iedeva godarakstu, nesamaksāja nevienu dolāru. Ja viņa šo izgudrojumu patentētu šodien, tas būtu daudzu miljardu dolāru vērts. Mēs Lukaša kosmosā pagaidām vēl neesam spējīgi uzlidot, bet sākam saprast tēmas – kā Alana Tjūringa tēma atsaucas un mūsdienās sazarojas visādos virzienos. Pēc tam režisors, dramaturgs mūs sadala pa pāriem, iedala personāžus, un mums notiek garas, garas improvizācijas, kas tiek filmētas. Es nezinu, ko darīs mans partneris, un mans partneris nezina, ko darīšu es. Tas viss rodas uz vietas, to skatīties ir ārkārtīgi interesanti. Šīs improvizācijas notiek apmēram pusotru stundu. Tā ir Lukaša prasība. Improvizācijas nedrīkst būt īsas. Tikai viņš var pateikt "stop". Ideja ir tāda, ka jebkura improvizācija kādā brīdī apsīkst, un tu esi kā strupceļā un nezini, uz kuru pusi iet. Lukašs grib sagaidīt to momentu, jo uzskata, ka tieši tajā brīdī sāk notikt pa īstam. Līdz tam prāts met laukā kaut kādas shēmas, jo improvizācijā prāts strādā divreiz ātrāk, ir jāreaģē uz partneri un jāsaprot stratēģija, uz kurieni tu iesi. Vienā brīdī, kad tas apsīkst, sāc rīkoties instinktīvi, un tur sākas īstā vērtība. Tie ir ilgu stundu ieraksti. Tad režisors ar dramaturgu iet tam visam cauri un sāk veidot lugu. Atšķirībā no Rotkho Orākulā ir ļoti daudz iegājis no aktieriem.
"Mēs Lukaša Tvarkovska kosmosā pagaidām vēl neesam spējīgi uzlidot, bet sākam saprast tēmas – kā Alana Tūringa tēma atsaucas un mūsdienās sazarojas visādos virzienos." Artūrs Skrastiņš Google inženiera Bleika Lemoina lomā iestudējumā Orākuls. Attēlā – ar Katažinas Osipukas Reivenu Stārku. Foto – Marko Rass
Vai šādā gadījumā jūties vairāk kā līdzautors nekā tad, ja klasiski iestudētu kādu lugu?
Protams, jo es zinu, par ko runāju. Zinu, kas tam ir apakšā. Kad man uzdeva Bleika Lemoina improvizāciju ar poļu aktrisi Katažinu Osipuku, kura mani intervēja, es nezināju, ko viņa man prasīs. Biju sprukās, jo sapratu, ka man par to čali ir jāzina viss. Iedomājies, es eju uz interviju televīzijā, un man nav ne jausmas, ko mana partnere var man paprasīt kā žurnāliste. Trīs dienas skatījos viņa intervijas, konspektēju, lai vispār saprastu, par ko viņš runā. Man bija jāsaprot shēma – LaMDA – mākslīgā interneta čatbots, ar kuru viņš runāja, uz kuras pamata viņš izdarīja secinājumus, ka, iespējams, mākslīgajam intelektam ir apziņa. Par to Bleiku Lemoinu atlaida no Google. Viņa uzstādījums bija, ka sabiedrībai ir jāzina viss – kā lielās korporācijas attīsta mākslīgo intelektu. Viņš uzskatīja, ka mākslīgajam intelektam ir jābūt kā mājdzīvniekam pieejamam katrai ģimenei un mājsaimniecībai, pret ko korporācija Google kategoriski iebilda.
Lukašs Tvarkovskis ir slavens ar savu multimediālo estētiku. Kā tavu aktiermeistarību ietekmē nemitīga saspēle ar kamerām un sejas tuvplāni uz lielformāta ekrāniem?
Protams, spēlējot savu ainu, es nedomāju, kā tas izskatās uz lielā ekrāna. Redzu kolēģu tuvplānus un saprotu, cik tuvu tas plāns ir. Tā pat nav kino patiesība... Viena kolēģe noskatījās Rotkho un teica – jūs taču tur neko nespēlējat! Kā tad! Lukašs prasa, lai viss katrreiz notiek šeit un tagad. Tā ir aktiermeistarības ābece, bet tas ir nenormāli grūti – nezināt, ar ko aina beigsies, nezināt, ko tev partneris paprasīs.
Rutīnā iekrist neiespējami.
Nē, jo režisors arī skatās gandrīz visas izrādes. Vienmēr izsaka komentārus un uztur aktierspēli dzīvu. Mēs visu laiku esam kā muskulis labā formā. Vēl viens interesants aspekts – Rotkho ir skatītājiem laipnāka izrāde. Skatīties Orākulu, pieļauju, ir sarežģītāk. Mums ir daudz viesizrāžu, un man ir interesants novērojums – Orākulu Latvijā uztver sliktāk nekā Eiropā. Tikko bijām Milānā, un viena itāļu teātra kritiķe uzrakstīja recenziju, kur viņa minēja tādus aspektus, kādus neatradu nevienā latviešu recenzijā. Viņa raksta nevis kategorijās "labi – slikti", bet analizē to, ko Lukašs tur ir ielicis. Viņa precīzi uzrakstīja tieši par manu ainu, ko līdz šim neviens pat nebija pieminējis. Viņa tur bija ieraudzījusi ārkārtīgi baisu pareģojumu. Viņa teica, ka, skatoties šo izrādi, pilnīgi jutusi, ka aiz tā visa ir vēl kaut kas, un tas nav nekas labs. Arī spēlējot Rotkho, mēs jūtam, ka cilvēki ir zinošāki par mākslas tēmām un kontekstiem, par kaut kādiem faktiem. Viņi to uztver daudz dzīvāk. Mēs neesam tomēr tik advancēti. Viesizrādēs tiešām izjūti, ka Rīga ir province.
Kā tavā aktiera pieredzē iekļausies loma – arhitektūras kritiķis un avīžu redaktors Elsvorts Tūijs – Viestura Kairiša iestudējumā Pirmavots? Teātra kritiķe Valda Čakare raksturo šādi: "Skrastiņa Tūijā jaušama gan atblāzma no aktiera līdz šim atveidotajiem demagogiem, gan arī noslēpumainība un īsti mefistofelisks vēriens – mīkstā, slīdošā gaita un gludenā runa šķiet slēpjam dzelžainu gribu un spēju manipulēt ar cilvēkiem."
Man ir ārkārtīgi liels prieks par Viesturu, jo gan Smiļģis, gan Pirmavots ir ļoti godīgas izrādes. Tās ir viņa tēmas. Viņam nav nekas jāizdomā. Kombinācijā ar izcilu scenogrāfu Reini Dzudzilo un Juri Vaivodu kā izcilu skaņdarbu atradēju plus gaismas – tas viss rada fantastisku kosmosu. Pirmavots šajā sezonā ir ļoti liels un pozitīvs notikums. Pēdējo četru piecu gadu laikā ir bijušas divas reizes, kad man tiešām ir gribējies svinēt. Pirmoreiz, kad Džons Malkovičs mani apstiprināja uz Hermaņa lomu Leopoldštatē. Es pat piezvanīju kādam no radiniekiem, jo man likās, ka manā dzīvē ir noticis kaut kas milzīgs. Otrā reize – mēs ar Ilzi (aktrise un dzīvesbiedre Ilze Ķuzule-Skrastiņa) mājās gari un plaši runājām un svinējām, kad uzzinājām, ka Dailes teātris ir uzņemts mitos 21 (Eiropas ietekmīgāko teātru tīkls – U. A.). Man tas bija personīgas dabas jautājums! Atcerējos liktenīgo sapulci vēl ar iepriekšējo vadību un sapratu, cik milzīgu soli esam spēruši sešu gadu laikā. Es par to biju ārkārtīgi lepns.
"Man ir ārkārtīgi liels prieks par Viesturu Kairišu, jo gan Smiļģis, gan Pirmavots ir ļoti godīgas izrādes. Tās ir viņa tēmas. Viņam nav nekas jāizdomā." Attēlā – skats no iestudējuma Pirmavots. Kopā ar Mārtiņa Meiera Pīteru Kītingu un Madaras Viļčukas Pirmavotu. Foto – Marko Rass
Tu Dailes teātrī esi jau trīsdesmit gadus. Esi izdzīvojis cauri visādiem posmiem?
Ui, jā.
Kāds periods tavā skatījumā un izjūtās ir šobrīd?
Šobrīd Dailes teātris ir tāds, gan no iekšpuses, gan ārpuses, kādu es vienmēr esmu gribējis. Šeit nav nejaušu režisoru. Varbūt ir lielākas un mazākas veiksmes, lielākas tēmas un ne tik lielas tēmas, bet šeit nav nejaušu cilvēku. Ir diezgan lielas prasības citam pret citu, un tas rezultējas lielākā mērogā. Zini, kas ir Pirmavots? Smiļģis. Smiļģis ir pirmavots! Viņa sapnis bija skatuve, kura grozās un laukumi ceļas augšā – lejā, kuru var transformēt, kā vien gribas. Smiļģis sapņoja, ka Dailes teātris būs pazīstams visā Eiropā. Viestura Pirmavotā, tajā, kā strādā skatuve, tas ir Smiļģis!
Nu jau labu laiku Dailes teātra fasādi rotā leģendārais fotogrāfa Gunāra Bindes Smiļģa portrets, kuru Jaunais Rīgas teātris pēc remonta vairs nevēlējās atpakaļ.
Jā, zibenīgi, pie pirmās izdevības. (Smejas.) Tur ir interesantas sakarības, lielākas, nekā sākumā varētu šķist.
Kā tu jūties, kad teātrī ir ienākuši jaunieši un tu vairs Mežagulbjos neesi princis? Esi nobriedis par karali?
Karalis, tētis, vectētiņš. Es viņus visus ļoti mīlu. Tas nav tikai par šiem jauniešiem, tā ir bijis arī pirms 15–20 gadiem. Tikai darbs parādīs, kā mums veidosies attiecības. Arī šajā kursā nav nejaušu jauniešu. Viņi visi ir interesanti, lielas personības ar milzīgu potenciālu, zināt griboši, ar lielu cieņu pret šo vietu un ārkārtīgi darbaspējīgi. Tas ir kā bērnus audzināt, tu viņam nevari pateikt – labi vai slikti. Tu ar savu rīcību viņus audzini – kā tu strādā, ar kādu cieņu izturies pret citiem cilvēkiem, cik empātisks un zinātgribošs esi. Bērni ir tavs spogulis.
Vai tevi varētu kāds cits teātris aicināt pie sevis?
Man ir bijuši gadījumi. Godīgi sakot, es nezinu, kam būtu jānotiek, jo es šeit jūtos labi. Vēl pirms gadiem astoņiem – ļoti iespējams, bet šobrīd – nekādā gadījumā. Jaunības trakums ir pagājis, un esmu nonācis pie ļoti vienkāršas lietas – man vajag, lai būtu interesanti. Man nevajag daudz. Man nevajag lielu. Es labi jūtos arī mazā lomā, kas nav galvenā, bet man vajag, lai būtu interesanti.
Tas ietver sevī visu – lai ir tēma, lai ir režija, lai ir interesanta izrāde. Tas uztur tevī to Dailes teātra liesmu, kas ir jūsu simbols? Kā 50 plus vecumā rūpēties, lai nebūtu pašam nogurums no sevis?
Skaidrs, ka tikai teātris tas nevar būt. Man ir arī blakus lietas, kas palīdz paņemt iedvesmu no malas un pēc tam pārnest uz aktierdarbu. Tā ir mūzika. Man tikko bija fantastiski pieci koncerti ar Maestro par godu Raimonda Paula apaļajai jubilejai. To veidoja diriģents Sigvards Kļava, un koncertā bija iesaistīti brīnišķīgi kolektīvi – Radiokoris, Sinfonietta Rīga, Latvijas Radio bigbends, katra reģiona koncertzālē vēl vietējais koris un vēl divi lieliski pianisti – Rihards Plešanovs un Matīss Žilinskis. Es pirmoreiz nonācu Sigvarda diriģenta varā. Tā ir augstā māksla. Man bija gods un laime būt tam visam pa vidu, tajā skaņas jūklī. Atcerējos, ka Ziedonis rakstīja, kā viņš ielavījies Dziesmusvētku kora vidū.
Enerģijas ķīselī?
Jā, enerģijas ķīselī. Šajos koncertos divas stundas laimīgs peldēju kā enerģijas ķīselī. Otra lieta ir mani neregulārie, bet biežie koncerti ar producenti Aneti Kalniņu. Mums bija programma ar Imanta Ziedoņa tekstu un Imanta Kalniņa mūziku, ar Māra Čaklā tekstu un Kalniņa mūziku. Būs arī ar Olafa Gūtmaņa tekstu un Kalniņa mūziku. Braucam pa mazām vietiņām, kas nav izpārdotas. Tikko bijām Līvānos, kur zālē ar 500 vietām atnāca apmēram 200 cilvēku. Tas ir tik forši! Es tur dabūju tādu enerģiju! Mums ir brīnišķīga pavadošā grupa. Tas man ir avots, no kura ik pa brīdim pasmelties.
Bet vai Artūrs Skrastiņš drīkst būt arī noguris? (Atsauce uz Kvadrifrona izrādi Artūrs Skrastiņš nedrīkst būt noguris, kas veidota, atsaucoties uz teātra zinātnieces Līvijas Dūmiņas grāmatu Artūra Skrastiņa Spogulija par Artūru Skrastiņu – U.A.).
Jā, es redzēju izrādi. Cepuri nost Gunas Zariņas, Reiņa Botera, Rūdofa Gediņa un Klāva Meļļa priekšā. Tas, ko viņi ir izdarījuši ar tekstu, ir tik superasprātīgi! Diemžēl to izrādi tikko noņēma, bija jau ļoti daudz spēlēta. Mēs ar Gunu sazvanījāmies pirms pēdējās izrādes. Tur pirmo reizi saskāros ar to, ka es izrādē ierakstā dziedu dziesmu, kuru neesmu iedziedājis. Mūziku ir sarakstījis Jānis Šipkēvics, un skan mana balss. To ir izdarījis mākslīgais intelekts. Vienkārši studijā iedevu savu balss signālu un no tā uztaisīja dziesmu.
Ja nopietni – vai sezonas beigās esi vairāk noguris vai enerģizēts?
Es melotu, ja teiktu, ka neesmu noguris, bet zinu, ka mēs ar Ilzi un bērniem tūlīt nonāksim savā sapņu mežā, kurš jau raud pēc mums. Tur es atkal uz kādu mēnesi varēšu atbrīvot prātu. Mēs būsim ģimenes ķīselī.
RĪKOJUMS NR. 2
Dailes teātrī 12.VI–9.X
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 18–45