Vasara nu ir klāt. Dažādu mākslas studijām veltītu pasākumu laiks, un literatūra nav izņēmums. Jau pirms nedēļas biju pamanījis sludinājumu par augustā paredzēto daiļrades izpētes un apmācības pasākumu Rakstivāls. Ap to pašu laiku gaidāms arī Aicinājuma saiets.
Jaunie talanti tiks ievēroti. Viņi apliecinās sevi. Kā lai nepriecājas šajā laikā, kad aizrobežu valstīs nerimst dronu uzbrukumi, kad varas ārprāta pārņemto personāžu sāncensības dēļ lemts iet bojā daudziem citiem cilvēkiem pasaulē.
Pie mums, kā jau tas ierasts, vēlēšanu gadā nerimst mainīšanās intelektuālajām shēmām un dažbrīd arī gluži primitīva saķērkšanās uz varas spēļu laukuma. Tikmēr Jēkabpilī pa ielām blandās lācis. Šis dzīvnieks informē mūs par dzīvās dabas neprognozējamību, par spīti visiem smalki izpētītajiem faunas pārstāvju dzīvotspējas darbības paveidiem. Sociālās zināšanu krātuves un sabiedriskās iekārtas normas, likumi un noteikumi te neko nelīdz. Lācis bez vārdiem apgalvo, ka likumos rakstītais ir nepieciešams, tomēr nekad nav pielīdzināms absolūtam. Varbūt pavisam tuvu līdzās mums dzīvo kāds Laura Bērziņa aprakstītais Līdzdalībnieks, kurš piedzīvo baisu sašķeltību starp seksuālas vēlmes vilkmi un nozieguma murgiem, un šis personāžs kādā neprāta uzliesmojuma brīdī var paveikt to, ko nespējam pareģot savas eksistences laukuma un spēles noteikumu ietvaros.
Inga Žolude, aprakstot un analizējot attiecības ar savu tēvu un citiem ļaudīm, cenšas sasniegt izpratni par iederēšanos šajā pasaulē, par gara vērtības alkām un iespējām būt pieņemtam cilvēkam, kurš, darbojoties aiz sevī izprastā sakārtotajām rīcības un prāta izpausmēm, vienmēr riskē palikt nesaprasts, atraidīts un izgāzies.
Sociālās vides pretestība. Kā sadursmes rada saprātīgo cilvēku, galu galā arī mākslas darba autoru? Vai tiešām pieņemot un atraidot vienlaikus? Var apgalvot, ka tā notiek visbiežāk, un tas nav nekas neparasts laikmetīgā cilvēka realitātē. Viņš visu laiku tiek ierauts jautājumos. Kūtrākie atbildes nemeklē. Viņi pieņem gatavas shēmas. Slēpjas aiz plakātiem. Maldās pa stāviem vai sēž ilūziju krātiņos, jau iepriekš gatavajās ārpasaules sniegtajās ideju konstrukcijās un lāču bezvārda klātbūtnes paziņojumos.
Vai ir prognozējama savas sociālās vietas un eksistenciālo robežu meklētāja rīcība? Vai iespējama aizsardzība vai ne vienmēr? Kuram būtu dotas gara spējas to atrisināt?
Ivara Šteinberga Lielā sprādziena dēļ jūtamies ierauti bezgalībā savērptā haosā, neizzināmajā un vecāku šķiršanās dēļ sagrautās pasaules iespaidā. Mūsos, tāpat kā lāčos, kā visās dzīvajās radībās, darbojas lielā dzīvības saglabāšanas psihes dzīļu programma, kura nāves tuvumā raida trauksmes signālus un dzen rīcībā aizsargāties, bēgt un slēpties apdraudējuma reizēs. Tomēr šīs bīstamības nav salīdzināmas ar tiem draudiem, ko piedzīvo karā ierauta sabiedrība.
Kamēr esam totālās varas spiedienam nepakļautas būtnes, dzīves trauksmi varam uzlūkot kā saprotamu noteikumu ievērotāja brīvas un godīgas saspēles laiku.