Arī šogad, viesojoties grimstošajā pilsētā, vedu sevi ganīties gar kanāliem un ķert veiklas kompozīcijas izšķirošā mirkļa manierē. Savam amatiera arhīvam šādus pilsētu stāstus veidoju kopš Nirvana vecuma, bet tieši šogad skatījos kameras lodziņā, un slēdzis nespiedās. Pēkšņi likās, ka ļaudis spārnotā lauvas ēnā intensīvāk nekā jebkad ir ar īkšķi iegrimuši telefona ritināšanā. Ir saprotams, ka ritināšana vajadzīga, lai atrastu savu mazo, šauro istabiņu pilsētā, kur ielām nav nosaukuma, tāpēc devos ārā vakara medībās, bet ātri apjēdzu, ka līdz nelabumam jau apnikuši attēli, kuros tumsā redzams cilvēks ar sava telefona izgaismoto seju. Tik vien nobildēju kā sudrabaini spīdīgus augstus papēžus dāmai, kuru kungs bija izvedis lēnā vakara pastaigā pilsētas galvenajā laukumā.
Šis mans strupceļš ielu fotogrāfijas žanra izkopšanā atkal asi iesāpējās, kad lasīju interviju ar ielu fotogrāfijas guru Džoelu Meierovicu. "60. un 70. gados jūs varējāt skatīties uz manām fotogrāfijām un vilkt līnijas no cilvēku acīm, kas savienojas ar citu cilvēku acīm, izveidojot spēka laukus," viņš stāsta intervijā The Guardian. Runājot par šodienu, viņš atmet ar roku: "Telefons ir nogalinājis ielas seksīgumu." Atkal šis stāsts par telefonu ēru, kad visi ir fotogrāfi, nodomāju, bet nē. Vecais patriarhs arī bija aplauzies uz ielas, vairs nespējot ieraudzīt "cilvēku savstarpējo skatienu versmi, to uzlādēto noslēpumu, kas veidojas, kad noķer nejaušus mirkļus garāmejot". Viņa skatījumā cilvēki pilsētā ir pielīmējušies telefoniem, un nu šis meistars savās lauku mājās fotografē klusās dabas. Protams, ielu fotogrāfija neizzudīs, bet uz to ir jāskatās citādi, meklējot jaunus kritērijus, atšķirīgus no vecās skolas.
Arī uz citu žanru mākslas darbiem esmu sācis lūkoties citādi. Fotogrāfa Meierovica vienaudzis, tikpat leģendārais mākslinieks Kristo, šovasar Londonas centrā, Haidparkā, novietojis gigantisku naftas mucu krāvumu, kas veidots no 7500 mucām. Ezerā peldošā, 600 tonnu smagā konstrukcija, bez šaubām, ir iespaidīga. Esot bijušas vajadzīgas 70 lielās kravas automašīnas, lai mucas savestu. Šis ir iemesls, lai sāktu piemērot jaunu mākslas darba vērtēšanas skalu. Cik daudz dīzeļa nodedzināts, lai šo darbu izveidotu, un cik daudz kvēpu nokļuvis parka apmeklētāju plaušās? Varbūt mākslinieka ego apmierināšanai ir pārāk daudz no dabas upurēts, un tāpēc darba skaistums nav tik tīrs? Tomēr šeit vecais, viltīgais Kristo ir padomājis, un daļa no darījuma ir šāda: naftas mucu novietošanu kompensēs jauna biotopa izveidošana putniem un sikspārņiem. Papildus lielajā Serpentīna ezerā uzstādīs ūdens filtrēšanas sistēmu, kas atbrīvos to no aļģēm.
Zinot šīs mākslas darba papildu šķautnes, uz Kristo ambīcijām ir viegli skatīties. Šajā kontekstā sāku ievērot, ka man ir interesantāk zināt un klausīties nevis jaudīgu orķestri ar Grammy ordeņiem, bet gan "oglekļa neitrālo" Lahti simfonisko orķestri, kas kopā ar vietējo tehnoloģiju institūtu ir īstenojis visu aktivitāšu plānu (bukletu izdošana, koncertzāles apsildīšana, mūziķu ceļošana), nevairojot siltumnīcas gāzes. Iedomājieties – simfoniskais orķestris, kas nepiesārņo dabu? Jocīgs vārdu salikums, bet es jau kļūstu par šā kolektīva fanu.