Jaunībā ilgus gadus Andrejs Birjukovs nodarbojās ar smaiļošanu. Kaut īsta degsme sportot un vēlme būt pirmajam parādījusies vien laikā, kad sasniegts jau aptuveni 20 gadu vecums, drīz pēc tam viņš arī noslēdzis sportista karjeru, lai varētu uzmanību koncentrēt uz ģimeni un darba dzīvi.
Darba gaitas Birjukovu pamazām aizveda ārpus Latvijas un lika daudz ceļot, kas bijušo sportistu arvien vairāk attālināja no ķermeņa uzturēšanas pienācīgā fiziskajā formā. Viņam tas ļoti nepatika.
UZLABOT IKDIENAS DZĪVI
"Sportista domu gājiens ir, ja nevaru trenēties pamatīgi, kāda vispār jēga. Tā kā man sanāca dzīvot ne tikai Vācijā, bet ilgāku laiku arī Indonēzijā un Somijā, nevarēju neko plānot tālāk par trim četriem mēnešiem un visu fokusu veltīju darbam. Jā, bija ļoti interesanti, tomēr reizēm jutu, ka kaut kā trūkst. Gāju uz sporta zāli, dažreiz 40 minūtes paskrēju krosu, bet tie vienkārši bija no aktīvās sporta dzīves palikuši ieradumi. Man nebija sportisku mērķu, un par to jutos diezgan bēdīgs, jo, cik sevi atceros, neskaitot dažas pauzes traumu dēļ, sports vienmēr bijis manā dzīvē," atceras Andrejs, kurš 2016. gadā Minhenē pirmoreiz noskrēja maratonu. Turpinājumā sekoja arī Ņujorkas maratons, bet pēc tā, lai sportošanu padarītu daudzveidīgāku, viņš pievērsās triatlonam un 2019. gadā veica tā saukto Ironman triatlonu jeb 3,86 kilometrus peldus, 180,25 kilometrus uz velosipēda un 42,2 kilometrus skrienot.
Gatavojoties pirmajam maratonam, Andrejs treniņprocesa organizēšanā izmantoja paša karjeras laikā uzkrātās zināšanas, jo no 2006. līdz 2013. gadam rakstīja sporta dienasgrāmatas, piefiksējot ikvienu treniņu. Tāpat viņš izveidoja emuāru, kurā publiski dalījās ar treniņprocesu. "Pirmie rakstiņi bija pavisam īsi – vienkārši apkopoju nedēļas laikā paveikto. Tomēr, kad pirmo maratonu noskrēju, šos rakstiņus paplašināju, ieliku hipersaites uz pētījumiem vai citiem rakstiem. Emuāru izmantoju, lai strukturētu savas idejas un cilvēks, kurš tur ienāk, varētu pavadīt laiku un mācīties," stāsta skrējējs.
Tā kā emuāra adrese ir pavisam vienkārša Theathleteblog.com jeb Sportista emuārs, tas tika pamanīts. Tā rezultātā, pašam negaidot, pie viņa sāka vērsties cilvēki, kuri vēlējās saņemt palīdzību savu treniņu uzlabošanā. "Nekad nebiju iedomājies, ka kādreiz būšu treneris un varēšu cilvēkiem nodot zināšanas, jo tobrīd nemaz nezināju, ko es varētu iemācīt. Tomēr tagad ļoti izbaudu, kad kāds no Japānas, ASV vai citas tālas valsts uzraksta, ka izlasījis manu rakstu par trenēšanos pulsa zonā vai rakstu, kā periodizēt spēka treniņus, prasīdams, vai negribu paskatīties, kā viņš to dara. Mums sākas saruna, un es pamatīgi iedziļinos viņu apstākļos, kas ļoti bieži ir unikāli. Sapratu, ka sports nav tikai tādēļ, lai mēs kļūtu par olimpiešiem un trenētos pasaules čempionātam. Sports dod spilgtas emocijas un gluži vienkārši uzlabo mūsu ikdienas dzīvi," uzskata Andrejs.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 6. - 12. decembra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!