Somijā dzimušais pianists, komponists, aranžētājs un pedagogs Tuomo Ūsitalo par mūziķi kļuvis, studēdams un aktīvi muzicēdams Austrijā un Ņujorkā, kā arī dodoties vērienīgās starptautiskās koncertturnejās un uzstājoties amplitūdā no trio līdz bigbendam. Pašlaik pianists ar savu ģimeni – džeza dziedātāju Unu Stadi un abu četrus gadus veco dēlu Bendžaminu – dzīvo Latvijā un jau kļuvis par savējo arī Latvijas džeza apritē.
Tuomo uzstājas dažādos sastāvos, pasniedz džeza kompozīciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un ir pastāvīgs viesis un pedagogs Ventspils Groove festivālā un meistarklasēs. Pianista diskogrāfijā ir trīs viņa paša mūzikas albumi, kas nākuši klajā Ņujorkā un jau novērtēti ar prestižām balvām. Savā trešajā albumā Stories From Here and There, ko pērn vasarā laida klajā Fresh Sound, viņš spēlē kopā arī ar leģendāro amerikāņu saksofonistu Krisu Čīku un arī pats ir dzirdams vairākos kolēģu mūzikas albumos. Jaunākais no tiem ir akustiskais duets ar džeza dziedātāju Ingu Bērziņu albumā Sievietes sapņi ar Daces Micānes-Zālītes dzeju. Albums nāca klajā 2019. gada novembrī, bet daļu no šīm dziesmām duets nesen ierakstīja arī videokoncertā VEF Jazz Club mūzikas pusstunda, ko nu var noklausīties un noskatīties sabiedrisko mediju portālos REplay.lv un LSM.lv.
Nācis no Somijas, izstudējāt džezu Grācā un Ņujorkā un muzicējot esat apceļojis puspasauli. Kāpēc iemājojāt tieši Latvijā?
Vienmēr esmu uzskatījis, ka pārvietošanās un ceļošana ir nepieciešama šīs profesijas – mūziķa – dzīves daļa. Tas vienmēr gājis roku rokā ar mūziku, tāpēc, šādi dzīvojot, es vienmēr esmu juties labi. Man arī patīk iepazīt jaunas vietas, un mūziķa darbs mani ir aizvedis uz tādām zemēm, kuras es citādi tā arī nekad nebūtu apmeklējis.
Latvijā dzīvoju tāpēc, ka mana sieva dziedātāja Una Stade ir no Latvijas. Pirms tam kopā dzīvojām Austrijā un Ņujorkā, kur arī piedzima mūsu dēls Bendžamins, kurš tagad ir jau četrus gadus vecs. Ap viņa trešo dzimšanas dienu mēs nolēmām, ka mūsu puika labāk justos Latvijā, jo šeit viņa tuvumā būtu vecvecāki un tā tālāk. Kopš tā laika mūsu mājvieta ir Rīga, lai gan es joprojām daudz ceļoju.
Jums šeit patīk? Esat paspējis apskatīt Latviju arī ārpus Rīgas?
Esmu uzstājies dažādās vietās Latvijā, arī Liepājā, Ventspilī, Valkā, un es šeit nosaucu tikai dažas. Festivālā Ventspils Groove esmu muzicējis un pasniedzis meistarklases pēdējās trīs vasaras pēc kārtas. Kopš pagājušā gada rudens arī pasniedzu kompozīciju Latvijas Mūzikas akadēmijā.
Kā pats redzat sevi laikmetīgajā džeza mūzikas ainavā un mūzikas pasaulē kopumā? Ko uzskatāt par savu galveno mērķi, un kas jums ir būtiskākais kā mūziķim un cilvēkam?
Es sevi nekā īpaši nedefinēju. Es tikai gribētu spēlēt un komponēt mūziku un tad redzēt, kurp tas mani aizved. Domāju, ka mākslā galvenajam mērķim vienmēr vajadzētu būt radīt tādus mākslas darbus, kas cilvēkiem liek just, domāt un uzdot jautājumus. Man personiski galvenais mērķis ir kļūt par labāku sevis versiju – kļūt labākam gan mūzikā, gan dzīvē. Vissvarīgākais man ir ģimene un draugi – gan mūzikā, gan ārpus tās.
Jūsu ceļš uz mūziķa profesiju bija ilgu un neatlaidīgu pūliņu rezultāts, vai arī vienkārši paveicās būt īstajā vietā un laikā?
Sāku spēlēt klavieres jau sešu gadu vecumā. Klasiskā mūzika bija manas galvenās intereses līdz pusaudža gadiem, kad sāku darboties popmūzikas un rokmūzikas grupās, spēlēju kāzās, kruīzu koncertos, uzstājos naktsklubos. Mūzikā mani vienmēr aizrāvusi spontanitāte, tāpēc mani pamazām arvien vairāk un vairāk interesēja džezs un brīvība, ko deva improvizācija.
Man nekad nav bijusi interese par kādu citu profesiju kā tikai un vienīgi par mūziķa, tāpēc izvēle bija vienkārša, dabiska. Protams, nācās arī daudz ko izcīnīt, un šī cīņa joprojām turpinās – gan mākslinieciskajā, gan finansiālajā ziņā. Ja vēlies sasniegt īsta profesionāļa līmeni un brīvību noteiktā jomā, tam ir jāvelta visa dzīve: jāvingrinās, jāvēro un jāmācās pēc iespējas vairāk. Bet, ja tas tiešām ir galvenais dzīvē, pilnīgi visas pūles un upuri ir tā vērti.
Savu ceļu uztaustījāt pats vai arī nākat no mūziķu ģimenes, kam šī jau bija labi iemīta taciņa?
Mūsu ģimenē ir pilns ar pusprofesionāliem mūziķiem, taču es, šķiet, esmu pats pirmais īstais pilnas slodzes profesionālis. Mūzika mūsu mājās skanēja vienmēr, un muzicēšana vienmēr bija klātesoša ģimenes sadzīvē. Mans tētis mājās spēlēja akordeonu un ērģeles.
Es uzaugu Ilejervi mazpilsētā Somijas vidienē, netālu no Tamperes. Tolaik tur nenotika gandrīz nekāda muzikālā dzīve, taču ar ģimenes atbalstu man palaimējās nonākt pie lieliska klasiskās klavierspēles skolotāja. Viņš mani uzreiz ļoti ieinteresēja un gluži dabiski, pašsaprotami motivēja mācīties mūziku.
Klavieres bija jūsu paša izvēle un ir vienīgais mūzikas instruments, kuru spēlējat?
Jā, vecāki man lūdza izvēlēties instrumentu, un es izvēlējos klavieres. Pusaudža gados kādu laiku spēlēju arī ģitāru, taču drīz vien atgriezos atpakaļ pie klavierēm.
Jūs jau diezgan agri atstājāt tēva mājas, lai dotos plašajā pasaulē. Vienam lēkt pilnīgi citā vidē un valodu kontekstā bija skarbi, pat ekstrēmi?
Pārcelšanās uz jaunu vietu sākumā vienmēr ir biedējoša, bet cilvēks ātri pielāgojas jaunām lietām, turklāt šīs jaunās vietas man arvien sniedza ko vairāk mūzikā un, protams, arī dzīvē. Es sastapu un iepazinu aizvien jaunus cilvēkus un iemācījos ļoti daudz jauna.
Kā atceraties pirmo sastapšanos un "klikšķi", kas noteica jūsu un Unas turpmāko dzīvi? Pavisam sīkas, nenozīmīgas, varbūt pat paradoksālas detaļas, kuras var izrādīties vissvarīgākās…
Mēs satikāmies Austrijā, kur abi studējām vienā un tajā pašā universitātē – Mūzikas un izpildītājmākslas universitātē (University of Music and Performing Arts), Eiropas visvecākajā džeza skolā. Iepazināmies kādā džeza koncertā Grācā, uz skatuves. Spēlēju kopā ar trompetistu Stjepko Gutu, un tad piebiedrojās Una, lai nodziedātu dziesmu. Mēs toreiz pat nedomājām, ka notiek kaut kas īpašs. Mums vienkārši patika būt kopā. Jau pēc diviem mēnešiem mēs sākām dzīvot kopā. Sākumā galvenokārt tādēļ, lai ietaupītu īres maksu. Grācā noīrējām vismazāko dzīvoklīti, kādu vien bija iespējams atrast, – tas bija tikai 14 ar pusi kvadrātmetru liels. Tagad, to atceroties, es būtu ļoti priecīgs, ja mums būtu saglabājusies kāda fotogrāfija, kurā būtu iemūžināts šis mūsu miteklītis. Mums viss notika ļoti pašsaprotami un dabiski.
Vai arī tagad muzicējat kopā?
Mēs pastāvīgi uzstājamies kopā. Šajās dienās mēs strādājam pie dueta repertuāra, ko, cerams, drīz arī ierakstīsim.
Kā tas ir – būt kopā diviem džeza mūziķiem? Īpaši, ja nākas daudz ceļot un vienlaikus audzināt bērnu? Kādā valodā runājat ģimenē?
Kad biju absolvējis universitāti Grācā – tas bija 2012. gadā –, nolēmu doties uz Ņujorku, jo tā ir pasaules džeza galvaspilsēta. Una studijas vēl nebija pabeigusi, tāpēc vēl kādu laiku palika Austrijā, taču 2014. gadā arī viņa pārcēlās uz Ņujorku. Ceļošana un koncertturnejas vienmēr ir bijusi liela un dabiska mūsu dzīves daļa, tāpēc tā nav bijusi problēma. Protams, dažreiz ir grūti būt prom no ģimenes ilgāku laiku, īpaši tad, ja turnejas ilgst vairāk nekā mēnesi. Bērna audzināšana, protams, ir izaicinājums, bet, manuprāt, viņam tikai nāks par labu, ka, būdams kopā ar mums ceļojumos, viņš jau tik agrā bērnībā būs redzējis ļoti dažādas vietas un kultūras. Mājās, ģimenē, runājam trijās valodās: mēs abi ar dēlu runājam katrs savā dzimtajā valodā, savukārt angļu valoda ir mūsu kopīgā "mājas valoda".
Varat saprasties arī latviski?
Ar katru dienu saprotu arvien vairāk un vairāk, bet runāt vēl joprojām ir grūti. Cenšos mācīties kopā ar savu dēlu, tāpēc, cerams, beigu beigās galā tikšu!
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 15.- 21. maija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
!