Ar plašām programmām un labi pazīstamu mākslinieku dalību šogad 2. jūnijā savas durvis vērs 190 draudžu. Taču kādus stāstus slēpj paši dievnami – celtnes, kurām varbūt bieži dodamies garām, neaizdomājoties par vērtībām, ko tās glabā? Lai gan Latvijā baznīca ir teju "katrā miestā", būs grūti atrast divas vienādas – viena jau iztālēm žilbina ar zeltītiem kupoliem, cita slēpjas mežā aiz it kā vienkāršas fasādes.
Lūgties zem klajas debess
Par kādreizējās Zvārdes luterāņu baznīcas cēlumu šodien liecina vien drupas, taču tas ticīgajiem netraucē – dievkalpojumi zem klajas debess tur notiek no agra pavasara līdz pat vēlam rudenim. «Atceros, ka Ziemassvētkos bija nakts dievkalpojums, pie mūriem augošajā eglē dega svecītes un galvas apspīdēja zvaigžņota debess,» stāsta zvārdeniece Dzidra Lāce.
Pateicība Dorotejai
Baznīcas pirmsākumi meklējami tālajā 1567. gadā, kad tā dibināta kopā ar mācītājmuižu. Sākotnēji bijusi koka celtne uz akmens pamatiem, taču, kā vēsta seni avoti, 1665. gadā tās stāvoklis jau bijis visai slikts, tāpēc dievkalpojumi notikuši netālu esošajā rijā. Pēc tam šai vietā atkal celtas koka baznīcas, bet tām visām bijis īss mūžs. Ap 1780. gadu Zvārdes draudze nolēmusi būvēt mūra baznīcu, un tam saziedoti nepieciešamie līdzekļi. Kā liecina rakstītās liecības, visdāsnāk jaunās mūra baznīcas būvei dāvājusi pēdējā Kurzemes hercoga Pētera Bīrona trešā sieva Doroteja Anna Šarlote. Pateicībā par ziedojumu baznīcas torņa galā pēc tam tika novietots vietējā amatnieka rokām kalts vējrādītājs ar uzrakstu "Doroteja 1783".
1944. gada novembrī Zvārdes baznīca tika bojāta karadarbībā, taču pilnībā tā nopostīta pēc Saldus aviācijas mērķpoligona ierīkošanas 1955. gadā. "Zeme drebēja, bumbas lidoja, viss sabruka. Kara laikā tā tik daudz pat necieta kā pēc tam, kad teritoriju nodeva poligona vajadzībām," saka Dzidra Lāce. 1993. gadā poligons pameta teritoriju, un baznīca, precīzāk, tās drupas, nu bija pieejama apmeklētājiem. Sieviete atminas, ka 1994. gada jūlijā tur notikusi pirmā talka: «Tad kāda ģimene attīrīja tik daudz vietas, lai varētu noturēt laulību ceremoniju un bērniņa kristības. Visi stāvēja kājās, bet apkārt iztīrītajam laukumam bija koki, krūmi gluži kā džungļos." Pāris gadu vēlāk kādas draudzes jaunieši drupas attīrīja jau plašāk.
Veicies ar mācītāju
Dzidra Lāce īpaši izceļ faktu, ka XVIII gadsimtā šai vietā kalpojis mācītājs Frīdrihs Nikolajs fon Pauflers, kuru mēdz uzskatīt par vienu no gaišākajiem garīdzniekiem. Proti, viņš bija pirmais, kas sāka nodarboties ar zemnieku bērnu izglītošanu. «Mācītājs izstrādāja plānu, ka skola varētu būt katrā muižā. Viņš tolaik neguva atbalstu, taču tas nebija šķērslis – ja nevar plašumā, viņš sāka ar mazumiņu un savā mācītājmuižas ēkā iekārtoja skolu pats par savu naudu. Paņēma 40 puišu un mācīja tos sešus gadus. Puišu vidū Pauflers izmeklēja divas gaišākās galvas un iecēla viņus par skolotājiem pārējiem. Pēc tam, nedabūjis naudu skolas būvei, par saviem līdzekļiem, ne graša no baznīcas kases nepaņemot, Pauflers uzcēla divas ēkas, kur mācīt šos jaunekļus,» zina teikt sieviete.
Šodien drupas ir atvērtas katram interesentam, turklāt to šarms apbūris ne vienus vien kāziniekus: "Laulību ceremonijas te nav retums. Nupat bija no rīta sešos, kad saule vēl nebija uzlēkusi. Ziniet, katrā diennakts laikā te ir citāda akustika. Ārkārtīgi īpatnēji, te ir tāda mistika, piemēram, visapkārt līst lietus, bet baznīcā visi sēd, un tur ne piliens nenokrīt." Zvārdes baznīcu iespējams apmeklēt un baudīt dievkalpojumu zem zvaigžņotas debess arī Baznīcu naktī.
Laba daudz nevajag
Ikviens, kas kaut reizi metis loku cauri Latgalei, būs ievērojis, ka tās ceļmalām raksturīgas baznīcas un krucifiksi, kas slejas teju aiz katra pagrieziena. Netālu no Rēzeknes, kādā Rāznas Nacionālā parka nomalē, savu vietu atradusi arī šķietami necilā Zosnas Svētā Erceņģeļa Miķeļa Romas katoļu baznīca, kas tiek uzskatīta par vienu no mazākajiem Latvijas dievnamiem – tā ir tikai desmit metru gara un septiņus metrus plata, turklāt pašos pirmsākumos nams bijis vēl mazāks.
Tikai ar cirvi
Dievnams uz akmens mūra pamatiem par tautas ziedojumiem celts 1800. gadā, un, kā zina teikt prāvests Haralds Broks, ap 1982. gadu baznīca tika pārbūvēta un kļuva par pieciem metriem jeb teju uz pusi garāka. Zosnas baznīca ir koka guļbūves celtne, kas apšūta ar dēļiem, rotāta ar skārda jumtu un koka grīdu. Runājot, ka ēka darināta tikai ar cirvi, izmantojot pašu kaltās naglas. Interesanti arī, ka baznīcu vēl aizvien slēdz ar vairāk nekā 100 gadu vecu atslēgu.
Draudzes priekšnieks stāsta, ka pie tās bieži piestājot garāmbraucēji, lai palūkotos, kas tad slēpjas aiz necilā namiņa sienām. Un tur nudien ir ko redzēt – baznīcā ir trīs altāri, galvenajā ievietota Svētā Miķeļa glezna, sānu altāros redzama Svētā Antona un Jaunavas Marijas glezna Madonna ar bērnu. Atsevišķi rituāla priekšmeti, piemēram, krucifikss un gleznas, esot pat 50 gadu vecāki par pašu dievnamu, jo tie atvesti no citas, netālu nojauktas, baznīcas.
izvēlas greznāku vietā
"Par spīti savam necilajam izmēram, šī draudze savulaik bija visai ietekmīga, 1941. gada ziemā arestēja tur kalpojošo prāvestu un aizveda uz Rēzeknes čeku. Kas ar viņu notika pēc tam, nekādu ziņu nav. Turklāt ne tikai viņu vien paņēma ciet, lielākā daļa draudzes ticīgo tika apcietināti un pēc tam izsūtīti. Ja viņu darbība traucēja varai, tātad ietekme tur bija," zina stāstīt garīdznieks.
Tieši deportācijas savā ziņā var uzskatīt par tādu kā draudzes norietu. Pirms šiem notikumiem ticīgo skaits bija audzis tik strauji, ka baznīcas kungi, lai visus satilpinātu, nolēma blakus celt jaunu mūra namu. Tolaik zemnieku savestās akmeņu kaudzes, kas bija paredzētas pamatiem, redzamas arī šodien. "Taču vēstures gaita bija citāda, nekā plānots, un iecere palika nerealizēta," saka Broks. Šodien apmeklētāju skaits arvien sarūk, tāpēc dievkalpojumi te nenotiek katru svētdienu – neesot vajadzības. Ticīgie pulcējas kopā katra mēneša pirmajā un trešajā svētdienā. Citādi gan esot Adventes un gavēņa laikā, tad baznīcas durvis atvērtas katru svētdienu.
Prāvests uzsver, ka ārējais veidols ir maldīgs, proti, lai gan baznīca ir neliela, tā varot satilpināt krietnu skaitu apmeklētāju. Tā tas, piemēram, notiek svētku reizēs un kāzās, kur reizēm kādam gan nākoties pastāvēt kājās, taču tas netraucējot izbaudīt dievkalpojumu. Turklāt kāzu ceremonijas Zosnā nav retums: "Reizēm cilvēki, redzot nelielos izmērus, grib atmest ar roku, taču, ieejot iekšā, ar sirdi saprot, ka tā ir tā viņu īstā, un ir skaidrs, ka visiem pietiks vietas. Bieži pāri to izvēlas citu, daudz greznāku vietā, baznīca apbur ar savu skaisto vienkāršību."
Visu rakstu par vēl citām unikālām baznīcām Latvijā, kā arī interesantus faktus par Baznīcu nakti lasiet šīs nedēļās žurnālā SestDiena!
Pravietisnejaukais
Vienmēr jāatceras, KO Raksti saka:
MIERU no Dieva var LŪGT.