Ar skatu uz Ameriku

Vasarā pirms pāris gadiem džeza mīļotāju sabiedrību pārsteidza ziņa par mūsu jauniņās, Ņujorkas Jaunajā džeza un laikmetīgās mūzikas skolā studējošās džeza dziedātājas Artas Jēkabsones spožo uzvaru – Grand Prix pasaulslavenajā Montrē džeza izpildītāju konkursā. Vienlaikus, šepat uzstājoties festivālā Saulkrasti Jazz un citur Latvijā, koncertos "spridzināja" latviešu mūsdienīgā džeza (funk, fusion) grupa Coolmans Report, kuras visi četri dalībnieki – ģitārists un vokālists Rihards Kolmanis, taustiņinstrumentālists Elvis Arturs Lintiņš, basģitāriste un vokāliste Sintija Grigorjeva un bundzinieks Pēteris Žīle – jau bija slavenās Bērklija koledžas studenti Bostonā. Arī šovasar visi jaunie mūziķi aktīvi koncertēja Latvijā. Arta Jēkabsone pat bija ieradusies kopā ar Ņujorkas studiju biedriem, amerikāņu mūziķiem, ar kuriem kopā ierakstījusi un koncertos Latvijā un Lietuvā prezentēja savu pirmo albumu Light. Tas ierakstīts Montrē studijā un ir viens no Artas konkursuzvaras augļiem. Jaunie latviešu džeza talanti šobrīd jau studē ceturtajā kursā. Gan Bērklija koledžas, gan Ņujorkas The New School for Jazz and Contemporary music bakalauru studiju programmās šis ir pēdējais gads. Tiesa, divi no latviešu puišiem studijas Amerikā neturpina, jo izdzīvot Bostonā ir ļoti grūti. Ar talantu un darba sparu tur nepietiek.

Dūres satvēriens

"Pa šiem trim gadiem esmu ieguvis diezgan daudz kontaktu un jaunus draugus gan Bostonā, gan Ņujorkā. Esmu dzirdējis arī paziņu stāstus, cik ilgi nācies pierast Amerikā. Daži tā arī neiejūtas. Tomēr personīgi man Amerika tagad ir otrās mājas," saka Rihards Kolmanis. Vidē, kas sākumā ar ļoti daudz ko pārsteidza, viņš ir iejuties. Protams, joprojām gadoties «noķert» kultūršoku, ikdienā sastopot spilgtus tipāžus, kādus negadās bieži ieraudzīt Latvijā. Viņš skaidri atceras rītu metro stacijā: sēž varena, ap astoņdesmit gadu veca tante, un atšķirībā no Latvijas kundzīšu iemīļotajiem šlāgeriem viņai mazā pārnēsājamā radio skan Areta Franklina un Ella Ficdžeralda.

Jautāts par galveno guvumu studijās slavenajā Bērklija koledžā, kuru pasaulē uzskata par džeza un visas ritmiskās (populārās) mūzikas meku, viņš atbild, ka visbūtiskākās ir divas lietas.

"Pirmā: tas, ka amerikāņi džezam, populārajai mūzikai un tās studijām pieiet daudz precīzāk un stingrāk. Dūres satvēriens ir daudz stingrāks nekā pieeja mūzikai Eiropā. Klausoties visaugstākā līmeņa mūziķu koncertus un to, kā runā pasniedzēji, redzu, ka "mūzika viņiem nav tikai brīva pašizpausme. Tā ir viņu dzīve. Viņi spēlē ar tādu atdevi, it kā no tā būtu atkarīga visa viņu dzīve. Tur ir tik daudz izcilu pasniedzēju! Pēc trešā kursa saproti, ka katrs stāsta it kā vienu un to pašu, bet pavisam savādāk, katram ir sava pieeja. Esmu sapratis, ka, pat vienkārši trenējot profesionālismu, katram ir jāatrod savs ceļš. Tikai tā tu patiešām kaut ko iemācīsies". Jābūt mugurkaulam neatdarināt izcilo skolotāju? "Mācību procesā to var un vajag darīt, bet ir svarīgi, vai tu brutāli atdarini vai padari šī solista ideju par savu."

Krāsainie ritmi

Rihards stāsta, ka Bērklija ir ļoti interesanta vieta arī tajā ziņā, ka viens semestris var likties smieklīgi viegls un vienkāršs, savukārt nākamajā esi maz gulējis: tikai nemitīgi spēlējis, rakstījis, trenējies. "To, ko tu pats vēlies un meklē, arī dabūsi. Protams, ir obligātais minimums, taču mācību plānu tu sev sastādi pats. Daudzi studenti izvēlas tikai vienkāršākos kursus un nav labā līmenī, taču ir tādi, kuri zina, ko meklē un vēlas sasniegt. Viņi konsultējas, runā ar pasniedzējiem, izfiltrē ieteikumus un mērķtiecīgi strādā."

Bērklija koledžā ir vairāk nekā 4000 studentu. Mūzikas augstskolai tas ir ļoti daudz. "Vide ir ļoti krāsaina. Apmēram puse studentu ir ārzemnieki," paskaidro Rihards. Viņš koledžā bieži spēlējis kopā ar vienaudžiem no Latīņamerikas, Korejas, Japānas, Ķīnas, Taizemes, Indonēzijas, arī ar francūžiem un poļiem. "Cilvēkiem no Āzijas zemēm ir nenormāls darba spars, disciplīna, raksturs. Viņi pieķeras un izdara, iemācīsies un nospēlēs. Caur šo darba disciplīnu viņi precīzi absorbējuši to, ko Amerikāņi dara mūzikā. Viņi spēj to nokopēt daudz labāk nekā eiropieši. Taču visam, ko viņi dara, ir savs raksturs, ko nosaka viņu mentalitāte. Gadījies sastapt arī tādus Āzijas mūziķus, kuri ir pilnīgi frīki, savā veidā ģeniāli."

Arta Jēkabsone, jau ienākot iestājeksāmenu telpā, sastapusi vienu no mūziķiem, ar kuriem kopā jau drīz izveidojusi pastāvīgu grupu. "Konors Parks sēdēja pie bungām, smaidīdams kā saulīte. Eksāmenā man bija jāmuzicē ar viņu kopā. Mēs mūzikā sapratāmies uzreiz. Tieši tāpat bija ar pianistu Teo Valentīni, ar kuru spēlēju pašā pirmajā mācību ansamblī. Uzreiz bija skaidrs: šis ir mans pianists! Dziedātājas, biežas Latvijas meistarklašu pedagoģes Dženetas Lavsones klasē satiku savu basistu Niku Danstonu. Viņš bija aizvietotājs vienā stundā, pēc tam vēl mazliet pamuzicējām kopā un tad vienu dienu viņš mani gaitenī parāva aiz rokas: vai es būtu gatava kopā ar viņu, Teo un ģitāristu Lūkasu Kadišu braukt uz Šveici uzstāties Bernes džeza festivālā? Izrādījās, ka viņi visi ir labi draugi. Atgriezušies no Šveices, sapratām, ka mums jāturpina spēlēt kopā," atceras Arta Jēkabsone. Kad pēc viņai pašai negaidītās, spožās uzvaras džeza vokālistu konkursā Montrē viņai balvā pienācās arī ierakstu sesija mūzikas albuma veidošanai, viņai uzreiz bija skaidrs, ka to viņa ierakstīs kopā ar šiem jaunajiem amerikāņu mūziķiem. 

Dženetas Lavsones iedrošināta komponēt un piedāvāt arī savu mūziku, Arta uzdrošinājās vienu no savām dziesmām (Saule) izpildīt konkursā. Savā pirmajā albumā Light viņa izpaudusies "līdz sirds dziļumiem", iekļaujot deviņas savas dziesmas. (Diskā skan arī trīs grupas basista Nika Danstona skaņdarbi un viens džeza standarts jaunā aranžējumā.) Diska prezentācijas koncertturnejā Latvijā un Lietuvā kvintetu īpaši sirsnīgi uzņēma Artas dzimtajā Kandavā: "Mūs sagaidīja tik mīļi un sirsnīgi, ar puķu kalniem, ka jutāmies kā izlaidumā."

Šodien viņa saka: "Esmu ierauta virpulī." Uz Ņujorku viņa paņēmusi arī vijoli, ko savulaik mācījusies dzimtās Kandavas mūzikas skolā. To viņa spēlējot interesantā ansamblī, kura dalībnieki ir no Venecuēlas, Argentīnas un Izraēlas. "Pēdējos trīs koncertus Rockwood Music Hall pat dziedāju spāniski. Man patīk daudzveidība, tāpēc iesaistos ļoti dažādos projektos," Arta izstāsta. Viņa dziedājusi arī vokālā kvartetā Matkot kopā ar vienaudzēm no Izraēlas. Tur dziedāts pat ivritā. "Tas bija liels izaicinājums, jo grupas četrbalsībā bija "jāielec" nedēļas laikā. Pirmajā koncertā vēl lasīju no lapas, visu laiku šaubīdamās, vai pareizi dziedu?"