Kad 2017. gada pavasarī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē tika svinēta bibliotēkas ilggadējā direktora Andra Vilka 60 gadu jubileja, jubilārs savā atbildes runā pateicās sveicēju novēlējumiem par nākamās apaļās jubilejas svinēšanu, taču vērtēja šos vēlējumus apmēram tā: būsim reālisti, nekādas septiņdesmitās jubilejas nebūs. Lai arī līdzās citiem likteņa triecieniem Vilks pēdējos gados jau bija iemantojis arī tik daudzas kaites (tai skaitā ar darbu grāmatu krātuvē saistītās), ka šķita – tikai bibliotēka viņu uztur pie dzīvības, un kā nu būs, kad viņš direktora posteni atstās, tomēr, kad tas pagājušās vasaras beigās notika, šķita, ka tagad tikai Vilks sācis nodoties tam, ko ne reizi vien bija pieminējis intervijās, kā gribētu esam un ko direktora amatā bija upurējis bibliotēkas jaunās ēkas celšanas vārdā, proti, lekcijām studentiem, kādiem pētījumiem, tātad ne tikai grāmatu glabāšanai, ko bija darījis līdz šim, bet arī uzrakstīšanai.
Tieši šie pēdējie ir laikam vislielākie zaudējumi latviešiem no Andra Vilka aiziešanas mūžībā, jo viņa mūža sapnis – Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunā ēka – ir uzcelta un darbojas, bet izcilās zināšanas un erudīciju Latvijas vēstures un kultūras, pirmkārt, grāmatniecības vēsturē Vilks ir paņēmis sev līdzi uz pasauli, kurā neviens nelasa, jo tur laiks neeksistē.
ĢEOGRĀFIJA UN SPORTS
Bibliotekāram, protams, vaicā par viņa pirmo grāmatu. 2010. gadā Inesei Zanderei intervijā Rīgas Laikam Vilks atklāja, ka viņa pirmā bija bērnu grāmata Palle viens pats pasaulē. "To grāmatu es atceros ļoti dzīvi ar visām bildītēm un atceros, kā es to lasīju priekšā savā bērnudārza grupiņā, kad man bija pieci gadi, jo es pirmais iemācījos lasīt. Ar priekšā lasīšanu sāku savu bibliotekāra karjeru."
Tomēr gluži tā jau nebija, ka skolā Vilks būtu sapņojis kļūt par bibliotekāru. "Es gribētu redzēt bērnu, kurš aptaujā raksta, ka grib kļūt par bibliotekāru," viņš ironizēja intervijā SestDienai 1997. gadā un gan šajā, gan citās intervijās stāstīja, ka līdz 10. klasei bija saaudzis ar ģeogrāfiju. "Mans audzinātājs bija ģeogrāfs. Pirmajā klasē es jau biju izlasījis sestās klases ģeogrāfiju un sestajā klasē – vienpadsmitās klases ģeogrāfiju. Mēs faktiski stundās sarunājāmies divatā un pārējie klausījās, vēl desmitajā klasē biju pārliecināts, ka iešu mācīties ģeogrāfiju. Visas iespējamās kartes biju sapircies. Nodarbojos ar "ceļošanu neklātienē". Tad skolotāja Veronika Kučinska sāka mums mācīt mākslas vēsturi, man atklājās vēl viena jauna pasaule. Toties par tehniku neinteresējos absolūti. Neesmu izjaucis nevienu pulksteni vai līdzīgu daiktu. Pat mana mamma un vecāmamma brīnījās, vai tiešām negribu nevienu atskrūvēt un paskatīties, kas tam iekšā un kā tas darbojas. Arī mašīnas un ieroči mani neinteresēja, tad jau vairāk zvēri. Pret militāro sfēru esmu, maigi izsakoties, vienaldzīgs. Kara katedrā man bija tikai trijnieki vai ņeud. (neapmierinoši)."
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 7. - 13. marta numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!