Bērnībā laukos vecmāmiņas ķēķī atkritumu neradīšana un šķirošana bija tik vienkārša, ka to pat neuzskatījām par savas dzīves daļu. Tāda nebeidzamās plastmasas plūsma vienkārši nepastāvēja. Bioatkritumi? Tā tos neviens nesauca. To, ko nevarējām apēst, devām sunim. Nākamā instance bija cūku būdas sile. Un aiznākamā – lielā mēslu čupa, kas brīžos, kad jāmēslo dārzs, kļuva par dārgumu kaudzi. Tobrīd nekādu nopietnu uzskaiti par atkritumu tipiem neveicām.
Tagad dzīvoju Rīgā, kur ļaudis gan skatās, kā un ko cilvēki met ārā. Gadā viens cilvēks savā mājsaimniecībā rada 439 kg atkritumu jeb 1,2 kg dienā, un pēdējie Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) dati vēsta, ka ap 30% no tiem ir tieši bioloģiski noārdāmie.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 13.-19. augusta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!