Mūsdienās gan nacionālie parki, gan dabas rezervāti šķiet pašsaprotama lieta, turklāt aizsargājamo sugu sarakstā tiek iekļauti ne tikai prāvāki zīdītāji, kurus ļaudis varētu būt redzējuši vismaz zooloģiskajā dārzā, bet arī tādi putni, grauzēji un kukaiņi, par kuru eksistenci lielākajai daļai cilvēces nav ne mazākās nojausmas, raksta All About History. Taču nav nemaz tik tālā vēsturē tie laiki, kad sevi par radības kroni uzskatošie cilvēki bija pārliecināti, ka viņiem ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums vienkārši nošaut visus savvaļā dzīvojošos kustoņus, kuri varēja kļūt par gardu maltīti vai kā citādi noderēt cilvēkiem.
Par laimi, XIX gadsimta nogalē un XX gadsimta sākumā atradās pietiekami daudz uzņēmīgu cilvēku, kuri saprata, ka šī savvaļas dzīvnieku slaktēšana jāpārtrauc. Diviem šādiem aktīvistiem – Frenkam Čepmenam un Viljamam Dačeram – izdevās tikt audiencē pie ASV 26. prezidenta Teodora Rūzvelta. Viņš abus ne tikai uzklausīja, bet 1903. gada 14. martā arī parakstīja rīkojumu, saskaņā ar kuru Pelikānu sala tika noteikta par teritoriju, kurā aizsargājami visi tur mītošie un ligzdojošie putni.
SPALVAS DĀMU CEPURĒM
XIX gadsimta otrajā pusē modes dāmas visā plašajā pasaulē sacentās, kuras cepurīte būs izrotāta ar krāšņāku putnu spalvu pušķi, atgādina History.com. Reizēm nepietika pat ar pušķi un cepurei klāt tika stiprināts visa putna izbāznis – tolaik tas skaitījās smalkais stils. Čepmens, kurš strādāja kādā Manhetenas birojā, bet visu brīvo laiku veltīja putnu vērošanai un ornitoloģijai, reiz 1886. gadā intereses pēc aizstaigāja līdz Ņujorkas 14. ielai, kur cits pie cita atradās sieviešu modes preču veikali. Pašās tirdzniecības vietās viņš iekšā negāja, taču novēroja dāmu cepurīšu rotājumus un bija stāvās šausmās. Galvassegas bija greznotas ne tikai ar spalvu pušķiem, bet arī putnu spārniem, galvām, astēm vai pat visiem ķermeņiem. Kas tik viss tur nebija: gan dzeņi, gan zilie putni, gan vālodzes, gan sīļi, gan rubeņi, gan papagaiļi, pat pa kādai pūcei. Divas pēcpusdienas pēc kārtas Čepmens pa pāris stundām novēroja modes dāmas un šajā laikā piefiksēja, ka viņu cepures greznotas ar to, kas palicis pāri no kādiem 170 putniem – vismaz 40 sugu pārstāvjiem.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 10. - 16. marta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!