Ieilgušās vasaras, iespējams, vienīgā nepatīkamā blakne ir aizvien aktīvie odi, kas neliek mieru silto vakaru baudītājiem. Turklāt daļai cilvēces sastapšanās ar asinskārajiem insektiem ir nepatīkamāka nekā pārējiem, jo viņiem koduma vietas niez ievērojami vairāk.
Vēl nesenā pagātnē valdīja uzskats, ka odu kodumus izmisīgi kasošie ir vienkārši mīkstčauļi, kas nespēj paciest nelielu diskomfortu, bet nu zinātnieki šos cilvēkus sliecas reabilitēt. Jaunākie pētījumi apstiprinājuši, ka daļa dzīvo būtņu patiešām izjūt spēcīgāku niezi un tās pamatā esot iepriekš nezināms imūnsistēmas šūnu paveids, kura uzvedību pētnieki pamazām iepazīst. Jauni pētījumi ar pelēm uzrādījuši imūnsistēmas aktivitātes atšķirības, kas ļauj noteikt, cik ļoti katram indivīdam niezēs insektu kodumi.
IZRAISA ALERĢISKU REAKCIJU
Dzīvu būtņu āda ir piesātināta ar sensoriem neironiem. Tās ir nervu šūnas, kas nosaka pārmaiņas vidē un par tām ziņo ar atbilstošām sajūtām, piemēram, sāpēm. Šie paši neironi ziņo par to, ka kodiena rezultātā ādā nonākušas odu siekalas. Tā kā tajās ir alergēni, siekalas spēj izraisīt niezošu sajūtu, kā arī aktivizē tuvumā esošās imūnās šūnas, kas izsauc iekaisuma reakciju ar pietūkumu un apsārtumu.
Dažiem cilvēkiem, kuri ir atkārtoti pakļauti alergēna iedarbībai, var attīstīties hronisks alerģisks iekaisums, kas būtiski maina audus, kuros šis iekaisums plosās. Piemēram, imūnsistēmas šūnas, kas reaģē uz alergēniem, var mainīt nervu jutīgumu, liekot tiem reaģēt uz vielu lielākā vai mazākā mērā.
"Mums visiem ir sensorie neironi, tāpēc mēs varam sajust niezi, taču ne visi kļūst alerģiski, lai gan mūs ieskauj vieni un tie paši alergēni," portālam Live Science skaidro pētījuma vecākā autore Hārvarda Universitātes alerģijas un imunoloģijas profesore Kerolaina Sokola.
NAV ŠŪNAS, NAV NIEZES
Kas gan nosaka, kuri neironi reaģē uz alergēniem un kuri ne? Lai to noskaidrotu, Sokola kopā ar kolēģiem ievadīja peļu ādā ķīmisku vielu papaīnu, kas izraisa niezošu sajūtu. Peles gan nebija vienādas. Dažām no tām nebija atsevišķu imūnsistēmas šūnu, un tas atsaucās uz grauzēju uzvedību. Pētnieki konstatēja, ka dzīvnieki bez specifiskām T šūnām pēc papaīna ievadīšanas nekasīja ādu.
Padziļināti pētot šīs par GD3 dēvētās šūnas, amerikāņu speciālisti nonāca pie slēdziena, ka tieši tās liek dzīvniekam saasinātāk reaģēt uz alergēnu saskari ar ķermeni, pamatīgi kasot niezošo vietu.
"Katram no mums ir pa kādam draugam, kas nereaģē uz odu kodumiem, un pa draugam, kas izskatās šausminoši pēc ārpus telpām pavadītas dienas," norāda Sokola, "mēs uzskatām, ka niezes pamatā ir reālā laikā saņemtie signāli no sensorajiem neironiem un tiem sekojošā imūnsistēmas alerģiskā reakcija."
Lai arī pagaidām eksperimenti veikti tikai ar pelēm un zinātnieki nevar simtprocentīgi droši apgalvot, ka cilvēka organisms reaģē identiski, pētījuma rezultāti varētu palīdzēt izprast niezes izraisīšanas mehānismus un attiecīgi atvieglot efektīvāku zāļu izstrādi.