Iedzīvotājiem melojuši
"Redzamie plūdi nav dabas stihijas izraisīti, bet apzinātas cilvēka darbības rezultāts," vēsta uzraksts pie jau nodzeltējušām fotogrāfijām, kas uzņemtas 1979. gadā Pļaviņās. Vēstures skolotāja Iveta Krastiņa, kas izveidojusi arī Pļaviņu novada muzeju, uzskata, ka Pļaviņu hidroelektrostacijas (HES) būvnieki cilvēkiem toreiz aizmālējuši acis, sakot, ka negatīvu seku tam nebūs. Tā SestDienai min arī gandrīz ikviens Pļaviņu iedzīvotājs, ko sastopam mājās, kuras izvietojušās garās Daugavas ielas abās pusēs. Iveta zina stāstīt, ka toreiz, Pļaviņu HES projekta apspriešanā 1958. gada aprīlī, atbildot uz jautājumiem par ūdenskrātuves ietekmi uz Daugavas krastu iedzīvotājiem, Hidroenergoprojekta pārstāvis Mihaļčenko apgalvojis: "Pēc būtības mēs neskaram nevienu apdzīvoto vietu. Pļaviņas iegūst lielisku labiekārtojumu, tiek pārceltas četras mājas, un vairāk nekas nenotiek, viss pārējais paliek, bet viņi (iedzīvotāji) iegūst labiekārtotu upes krastmalu. Citās apdzīvotās vietās neko nedarām." Tomēr šāds apgalvojums bija pretrunā ar projektēšanas institūta veiktajiem aprēķiniem, kas paredzēja, ka ūdenskrātuve tiešā veidā skars četru kolhozu un 43 apdzīvoto vietu teritoriju, kā arī vēl 40 atsevišķu viensētu un 20 celtņu. Pļaviņu HES ūdenskrātuves projekta uzdevumā gan nekādas atzīmes par plūdu draudiem un to novēršanas pasākumiem nav atrodamas.
Tagad reti kurš neatceras, kādi plūdi piedzīvoti pēdējos gados, plašākie – 2013. gadā, kad ūdenslīmenis Daugavā pie Pļaviņām sasniedza 13,5 metrus virs novērojumu stacijas nulles punkta jeb 2,4 metrus virs kritiskās robežas. 1979. gada plūdu rekords toreiz pārspēts par 60 centimetriem, un plūdu radītie zaudējumi valstī kopumā bija 2 625 668 lati jeb 3 735 988 eiro. Šogad ūdenslīmenis Pļaviņās sasniedza 11,85 metru atzīmi – 75 centimetrus virs kritiskās robežas.
Tomēr jāatzīst, arī pirms hidroelektrostacijas būvniecības plūdi Pļaviņās bija vērojami. Līdz HES nodošanai ekspluatācijā lielākie plūdi Pļaviņās fiksēti 1931. gada pavasarī. Jēkabpils Vēstnesis tā gada 14. maija rakstā Plūdi Pļaviņās ziņoja, ka plūdi piemeklējuši piecas mājas, no kurām iedzīvotāji izvākušies. Noskalotas arī pārceltuves uzgaidāmās telpas un dažas koka lopu kūtiņas. Savukārt jaunais dambis stipri izskalots un daudzās vietās iebrucis. Trīs mājas applūdušas arī pretī Pļaviņām – Ābeļu pagastā.
Iveta vēl piebilst – par plūdiem Daugavas krastos vēsta jau senie nostāsti. Viens tāds par Bārukalna kapsētu, kas atrodas otrpus dzelzceļa sliedēm, turpat, Pļaviņās. "Reiz, sensenos laikos, Daugavas lielos plūdos tur tika atnesta maza koka baznīciņa. Plūdi beidzās, bet baznīciņa piekalnītē palika," stāsta sieviete un piebilst, ka mītos ir sava daļa patiesības.
Esi piederīgs
Mūsdienās ažiotāža ap plūdiem un to radītajiem skatiem nu jau ik gadu ir liela, un vietējiem jau pat esot teiciens, ka šajā laikā visi, kas brauc uz Liepāju, brauc caur Pļaviņām. Iveta Pļaviņās dzīvo daudzdzīvokļu mājas otrajā stāvā, tāpēc Daugavas ūdens viņas viesistabā nav bijis, savukārt muzeja ēka ir starp tām, kurām ūdens tiek klāt pirmajām. Redzot, kāda skāde nodarīta citus gadus, birušas arī asaras. No pieņēmuma, ka ūdenslīmenis tā mierīgi paceļas un tikpat mierīgi atkāpjas, bijis jāatvadās – ūdens virpuļojis arī telpās, un pāris minūšu laikā sajusts upes spēks. Panikas gan nekad nav bijis. Redzot, kā atbildīgie dienesti strādā, ir drošības sajūta. Sieviete atzīst, ka nesaprot cilvēkus, kas pat pēc nopietniem brīdinājumiem savas mājas nav gatavi uz laiku atstāt. "Es nezinu, varbūt es ar tāpat turētos pie tās savas mājas, pie tām savām mēbelītēm un labāk tepat, uz vietas, skatītos, kas un kā, lai kaut ko glābtu," viņa gan piebilst.
Ivetu Pļaviņās pazīst daudzi un vēl pirms tikšanās SestDienai min, ka skolotāja ir barga. Viņa to arī neslēpj: "Man patīk zināma kārtība – bez stingra darba ritma pie labiem rezultātiem tikt nevar." Viņa uz Pļaviņām no Gulbenes rajona pārcēlusies, jo šeit dzīvoja māsa. Ciemojoties pilsēta iemīlēta, lai gan, liekot roku uz sirds, nevarot apgalvot, ka sākumā bijusi Pļaviņu patriote. Tagad ne tādā līmenī, ka "ņem karogu rokās un skrien pa priekšu", bet mainīt dzīvesvietu vairs nevēlas. "Ir tāda sajūta, ka tev te ir jābūt un ka tu esi te piederīgs," saka skolotāja, kura nu jau Pļaviņās nodzīvojusi vairāk nekā 20 gadu. "Te es reizē esmu pilsētniece un lauciniece. Man vajadzīga tā brīvības izjūta, ka es varu iziet ārā, ka man ir svaigs gaiss, man ir kur pastaigāt."
Sāpīgs viņai šķiet jautājums par demogrāfisko situāciju. To ar nožēlu piemin arī citi Pļaviņu iedzīvotāji, rādot vietējā avīzītē publicēto mirušo cilvēku sarakstu, kuru skaits jau sen pārsniedz dzimušos. Pļaviņu novada domē atzīmē, ka gada laikā cilvēku skaits novadā samazinājies par 139 personām. Šobrīd, pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem, Pļaviņās ir 5537 iedzīvotāji. Piektdienas vidū ielās gan redz reto, veikalos pārdevējas šķiet garlaikotas, un caur pilsētu traucas mašīnas, kuru galamērķis ir kāda cita vieta.
Iveta uzreiz piebilst: no pašiem cilvēkiem atkarīgs, kā uz pilsētas attīstību raudzīties. Pašiem ir jāgrib te dzīvot, radīt darbavietas un celt savu labklājību. Vēl pirms šīs tikšanās SestDienai kāds puisis īsi atbild, ka te jau nav ko darīt, bet Ivetai, šķiet, visam pat nepietiek laika – mākslinieciskā pašdarbība, kultūras pasākumi,dažādi projekti, darbs skolā un muzejā.
Visu rakstu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!
Līdz ceļiem Pļaviņās
Pļaviņās kontrasts dabā nav ilgi jāmeklē, bet tikpat viegli to ir atrast arī cilvēkos. Katrs uz pilsētu skatās no sava skatpunkta, un katram ir savs stāsts par to, kā ir dzīvot vietā, uz kuru regulāri pavasarī no tuvākām un tālākām Latvijas malām sabrauc ziņkārīgie – viņiem plūdi ir šovs. Taču to nevarētu teikt par applūstošo māju iedzīvotājiem. Plūdu galvaspilsētas statusu turpmāko desmit gadu laikā pašvaldība gan vēlētos zaudēt, lai gan apzinās, ka tas nebūs tik vienkārši.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.